Recenzija
09.11.2007

Cilvēkmīlestība un pašiznīcināšanās revolūcijas apstākļos

Komentē
0

Notikumi Krievijā mūsdienās un vēsturē, nereti šīs valsts ideoloģiskais absurdums, kā arī literārās tradīcijas arvien piesaista pasaules rakstnieku uzmanību, īpaši tad, ja viņiem nācies saskarties ar šo valsti personiski. Nesen latviešu lasītāja rokās nonāca romāns „Franču testaments”, kura autors Andrejs Makins, lai gan dzimis Krievijā, uzskata sevi arī par francūzi, jo no šīs valsts nākusi gan viņa vecmāmiņa, gan arī viņš pats vēlāk atgriezies savu senču dzimtenē. Šī romāna uzmanības centrā, kā atminamies, ir situācija Padomju Savienībā pēc Otrā pasaules kara, kā arī divu kultūru cilvēka atsvešinātības izjūta. Laikmeta un sabiedrības ainiņas attēlotas uzkrītoši atklāti un naturāli.

Arī britu rakstniekam un žurnālistam Džeimsam Mīkam bijusi tā iespēja izbaudīt Krievzemes skarbo šarmu uz savas ādas - kā reportieris viņš dzīvojis Krievijā un Ukrainā no 1991. līdz 1999. gadam, vēlāk rakstījis reportāžas par Irāku un Gvantanamo līci, par kurām 2004. gadā guvis vairākas Lielbritānijas un starptautiskās godalgas. Tagad latviskots 2005. gadā izdotais romāns „Cilvēktiesību akts”, kas 2006. gadā ieguvis publisku atzinību ne tikai pozitīvu recenziju, bet arī godalgu veidolā (Ondaatje Prize un Scottish Arts Counsil Book of the Year Award). Džeimss Mīks pievēršas notikumiem Krievijā senākā pagātnē - viņa uzmanības centrā ir Pilsoņu karš 1919. gadā, turklāt romāns vēsta nevis par notikumiem epicentrā, bet gan perifērijā - nomaļā Sibīrijas ciematiņā Jazikā. Autoram ir izdevies vienos vākos iedabūt tik daudz nežēlības un cietsirdības, ko vien cilvēcei ir izdevies izdomāt vai kam pakļauties varas veidotajos apstākļos (bada nāve galējos ziemeļos, kanibālisms, kastrācija Dieva mīlestības vārdā u.tml.), ka šīs valsts vēsturē mazāk izglītots pasaules pilsonis to it viegli varētu klasificēt kā absolūtu fikciju, baisas fantāzijas bagāta rakstnieka izdomas augli, ja vien romānam nesekotu autora pēcvārds, kur uzsvērts faktu patiesīgums un informācijas ieguves avoti.

Viens no romānā apspēlētajiem vēsturiskajiem faktiem ir sektantisms, precīzāk, skopcu sekta, kas gan romānā vārdā netiek nosaukta. Kā zināms, kopš 17. gadsimta otrās puses Krievijā norisinājās ļoti aktīva sektu darbība, un skopcu sekta ir pašaustītāju hlistu sektas galējais variants, kas uzskatīja sevi par eņģeļiem vai dievcilvēkiem. Kā jau garīgas, ne miesiskas būtnes, viņi par nepieņemamu uzskatīja cilvēku fizisko mīlestību, sludināja atturību un šī iemesla dēļ ļāva sevi kastrēt. Sektantisms kā netradicionāla un izpausmēs neparasta parādība izpelnījusies arī literātu uzmanību, un, piemēram, hlistu dziesmas, tēlus, rituālu situācijas u.c. daudz izmantoja krievu Sudraba laikmeta dzejnieki - gan tiešu citātu veidā, gan stilizācijās, simbolos.

Džeimss Mīks, protams, ar stilizāciju un līdzību veidošanu nenodarbojas, bet gan visai precīzi apraksta skopcu rituālus, dzīves uztveri, iemeslus, kādēļ Balašovs izvēlas tik radikālu risinājumu savas dzīves turpināšanai, neraugoties uz to, ka mājās gaida sieva un dēls. Iemesli gan nav tālu jāmeklē - galvenokārt tā ir netīksme pret karu, vardarbību, kurā jāpiedalās, pārliecība, ka izdzīvošana kaujā nav nejaušība, bet Dieva lēmums un, protams, īstajā brīdī veikts „smadzeņu skalošanas” jeb pievilināšanas akts. Par simboliem runājot, šķiet, no viena autors nav izvairījies. Proti, ja viens no hlistu sektas rituālu un lūgšanu galvenajiem simboliem ir kuģis, kas, raksturīgi, norāda uz Noasa šķirstu kā vienīgo patvertni grēku plūdos, tad romānā šī kuģa ekvivalents ir vilciens - pēdējais palikušais, kas tālajā Jazikas ciemā tiek rūpīgi sargāts un uzraudzīts, jo ir vienīgā iespējamā saikne ar pārējo civilizāciju.

Mīlestība ir vadmotīvs, kas līdztekus čehu leģiona peripetijām caurvij romāna sižetu un galveno varoņu likteņus. Kādā intervijā autors uzsvēris, ka apzināt pretstatījis divu cilvēku tipus, ideālus, principus. Proti, Gļebs Balašovs un Samarins pārstāv pārcilvēciskās mīlestības atzinējus un atbalstītājus, pamatojoties Kristus un Dieva pielūgsmē vai - Samarina gadījumā - ideoloģijas vārdā. Turpretim Anna Petrovna un Mucs tiecas pēc „vienkārša cilvēka” mīlestības, tuvām fiziskām, emocionālām un sadzīviskām attiecībām. Tomēr nekas nav viennozīmīgs, un autors atstāj vietu gan šaubām, gan vērtību sistēmas maiņai. Romāna izskaņā Anna Petrovna neaizbrauc līdzi Mucam uz Čehoslovākiju, lai nodotos mierīgai ikdienas dzīvei, bet gan izvēlas palikt Jazikā un kalpot komunistiem pa fotogrāfi, savukārt Balašovs attopas kā cilvēks bez identitātes. „.. kad vairs neesi vīrietis un vairs neesi eņģelis, dzīve var būt ļoti nogurdinoša,” (334.lpp.) viņš teica, dodamies drošā nāvē, pa ceļam nogalinot varenības iemiesotāju Matulu. Viņš ir pārkāpis sektai doto solījumu, tādējādi neatrodot vietu viņu vidū arī pēc nāves, respektīvi, atsakoties no tā, pēc kā ilgus gadus bija tiecies.

Arī kanibālisma aktu Džeimss Mīks saista ar vienu no cilvēkmīlestības formām, taču šis aspekts romānā īsti neatklājas, ja nu vienīgi ļoti pastarpināti kā ceļš pie reiz iemīlētās sievietes. Drīzāk šeit var runāt par elementāriem izdzīvošanas noteikumiem, kuri diktē neordināru, bet dokumentāri apstiprinātu rīcību, kad, bēgot no ieslodzījuma vietām, ne viens vien noziedznieks aicinājis sev līdzi šķietamo sabiedroto „govs” jeb dzīvās pārtikas statusā.

Īpatnēja ir romāna stilistika un noskaņa. Pirmā nodaļa, kur lasītājs tiek iepazīstināts arsamarinu, viņa izcelsmi, dzīves apstākļiem un sabiedriski politisko nostāju, ir veidota tradicionālajā un cieņpilnajā krievu klasikas garā - pēc pirmajām lappusēm i nepateiksi, ka autors ir citas kultūras cilvēks. Līdzīgi arī pāris nākamajās nodaļās, kur aristokrātiskas un reizēm pat bruņnieciskas noskaņas pamazām pāraug revolucionārā trauksmē. Turpretim dažas turpmākās epizodes, īpaši tās, kur tiek runāts par Samarina deviņus mēnešus ilgajiem klejojumiem Sibīrijas skarbajos apstākļos, radītas tādā naturālā skaudrumā, atkailinātu fizisko un psihisko sajūtu tiešumā, ka teju līdzinās Džeka Londona „Dzīvotgribai”, ko nudien var uzskatīt par vienu no dzīves mīlestības, izdzīvošanas akta atklāsmes virsotnēm. Vien ar to atšķirību, ka Londona gadījumā izvēle nogalināt vilku, ne cilvēku, un izdzīvot ar viņa asinīm tiek izdarīta caur eksistenciālu cīņu, ētisko principu un dabiska riebuma pārvarēšanu, kamēr Džeimss Mīks atklāj aukstasinīgi pieņemtu lēmumu par līdzcilvēka notiesāšanu.

Romāna kopainu vēl krāšņāku padara ironiski un dažbrīd - īpaši epizodisko varoņu atklāsmē - pat komiski veidotie raksturi, kā arī viņu dzīves centrālās problēmas un to sastatījums ar realitāti. Viens no uzkrītošākajiem piemēriem šajā sakarā ir čehu kareivis Nekovars, kurš vai ik dienu mēģina iegūt no biedriem atbildi, kā īsti darbojas sievietes iekāres un uzbudināšanas mehānisms šī vārda burtiskajā nozīmē. Un, beidzot šīs pasaules gaitas, viņš ir laimīgs, kad Anna Petrovna viņam atklāj, kur jāpiespiež un jāpaknaiba, bet kur jāpaglāsta, lai sieviete mīlētu viņu mūžam.

Lai gan vēsturisko notikumu un to tālākas attīstības zināšanas diktē konkrētu nostāju, Džeimsa Mīka romānā „cilvēkmīlestības akta” šķērsgriezums atklāj tā varoņu un cilvēka vispār iekšējās pretrunas, duālo dabu un tās beznosacījumu dabiskumu, tādējādi nepieļaujot viņu diferenciāciju labajos un sliktajos, pozitīvajos un negatīvajos. Autora radītā iespēja palūkoties uz detaļās mazāk pazīstamajām vēstures lappusēm un cilvēku tajās no cita rakursa ir vēl viens iemesls, kas padara šo daudzslāņaino romānu par saistošu, lai arī ne vieglu lasāmvielu.

Tēmas

Austra Gaigala

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!