„Man nebija viegli pārtulkot šo grāmatu. Darba gaitā bieži gribējās raudāt. Nesaudzīga, bet šķīstījoša vīrieša dvēseles analīze... ” ― tā uz „Sodības” pēdējā vāka raksta Jānis Elsbergs. Raudāt man negribējās nu nemaz, tomēr jāatzīst, ka šī grāmata ne tuvu nav viegla un izklaidējoša lasāmviela. Arī citādā ziņā šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad anotācija uz kāda izdevuma aizmugurējā vāka (ak, cik daudz reižu esmu solījusies šīs izmeklētās slavas dziesmas vispār nelasīt, kur nu vēl vērā ņemt, bet ieradums allaž stiprāks!) nav maldinoša. Vien par romānā tēlotās varmācības raksturojumu varētu pastrīdēties, jo šajā gadījumā tā drīzāk rādīta sakņojusies psiholoģiskā patoloģijā, ne kādā vardarbības kultā, taču lai nu šie ekskursi personības tumšākajās dzīlēs un to eventuālajās cēloņsakarībās pagaidām izpaliek.
Mani šis darbs šoreiz uzrunāja ne tik daudz centrālo psiholoģisko problēmu risinājuma aspektā (tīri brīnums!); lielāku interesi raisīja vēstījuma konstrukcija, precīzāk, veids, kādā autors žonglē ar dažiem tās elementiem, to transformācijām. Uzkrītošākie no tiem ir no eksistenciālisma mākslas labi pazīstamie labirints un būris, kas Benksa darbā izmantoti gan pazīstamā rakursā, gan paver ceļu jaunām niansēm. Jāteic, ka neviens no tiem nav nosaukts vārdā, respektīvi, nav lietots simbola statusā, tomēr ļauties atstātajiem pavedieniem ir pārāk vilinoši.
Būra situācija romānā vērojama divos aspektos. Pirmkārt, kā bezcerīgs sprosts tēlota nelielā pilsētiņa Loforta, kurā ieslodzītie (ieslodzījušies) ļautiņi kā neveikli dzīvnieki apli pēc apļa lāčo uz riņķi viens otra pēdās bez kāda konkrēta mērķa un ― vēl jo vairāk – iespējām to sasniegt. Lūk, viens no tās raksturojumiem: „..Lofordai arī nav nekāda sakara ar mūsdienu dzīvi. Tikai neatlaidīgs konservatīvisms palīdz atlikušajiem ļaudīm samierināties ar to, ka viņus pametušas vairākas vistalantīgāko un pievilcīgāko bērnu paaudzes. Pamestie palicēji jūtas nepilnvērtīgi, nekam nederīgi, muļķīgi un neveikli ― šķiet, ka ir aizbraukuši visi, kam vien ir smadzenes un godkāre, visi, kam piemīt spēja dzīvot lielajā pasaulē. Tādējādi, kad ģimene un visa vietējā kopiena vairs nespēj vienot un vadīt cilvēkus un dot tiem cienīgu identitāti, arvien svarīgāk kļūst ievērot pusaizmirstas un pusizprastas sendienu ceremonijas. [..] Rituāli apliecina cilvēku eksistenci, taču ne pa īstam.” (13.-14.lpp.) (Vai vēl lakoniskāk: „Loforda ir no tām pilsētām, kuras cilvēki atstāj, nevis tāda, kur viņi atgrieztos.”) Līdzīgi kā nebrīvē augošiem zvēriem viņu dzīves ritmu nosaka rituāls/ierasta rīcības shēma, un jebkura iejaukšanās no malas, svešs elements, negaidīts situācijas pavērsiens izsit tos no rīcībspējas daudz krasāk, nekā tas būtu vērojams ārpussprosta gadījumā. Neprognozējama psihes darbība un rīcība ir arī viens no galvenajiem romāna darbības dzinējspēkiem ― spriedze aizvien pieaug, un, atšķirībā no daža laba kriminālromāna, šeit intriga saglabājas gandrīz līdz beidzamajai lappusei.
Otrs būra situācijas aspekts cieši saistīts ar romāna centrālo personu Veidu Vaithausu un viņa brāli, kurš ir galvenais vēstītājs. Proti, kamēr Veids atrodas būrī – ij miesta robežu sprostā, ij savā paša radītajā, ko sauc par dzīvi, - tikmēr viņa brālis vēro to no ārpuses. Veida dzīvi viņš apraksta tieši tāpat, kā to būtu darījis, piemēram, kāds Džeralda Darela sekotājs, mēģinot izprast savas būrītī augošās jūrascūciņas vai kādu tikko mājās pārstieptu sesku, uzmetot aci krātiņam tad, kad ir vaļa to darīt. Viņš to vēro no malas un savu interpretāciju pasludina par reāli bijušo ― arī Veida domas, izjūtas utt. No vienas puses, tā ir tik ikdienišķa, literatūrā (un ne tikai) sastopama situācija, ka to varētu arī nepiefiksēt, ja vien autors tai nepievērstu pastiprinātu uzmanību. Proti, vēstītājpersona Veida brālis, kurš it kā ir šī dzīvesstāsta autors, pats aktualizē jautājumu, vai tas, ko viņš raksta, var atbilst patiesībai, ja pats atradies „ievērojamā laika un telpas atstatumā no aprakstītajiem notikumiem”. Un pats arī atbild: „..daudz ko no tā visa es nezinu, parastajā izpratnē nezinu. Tomēr es to neizdomāju. Atmiņa, intuīcija, ievāktās ziņas un pārdomas dod man iespēju redzēt, un šeit es stāstu savu redzējumu.” (54. lpp.)
No otras puses, šī epizode uzjunda pārdomas par interpretāciju kā „patiesības” „aizstājēju” arī citos darbos, galvenokārt visdažādākajās biogrāfijās. Ciktāl to rakstītājiem izdevies pieturēties savāktajiem faktiem, cik daudz informācijas vispār par aprakstāmo cilvēku un viņa dzīvi bija izdevies savākt? Ar ko aizpildītas tukšās spraugas starp sausajiem faktiem? Cik lielā mērā rakstītāja dzīves pieredze un gara spēks varējis ietekmēt viņa „intuīciju” un „redzējumu”? Uz šādiem jautājumiem Benksa romāns, protams, atbildi nesniedz. Toties tajā vērojams kas cits. Augstāk minēto intuīciju un iejušanos brāļa ādā Rasels Benkss sakāpina vēl jo vairāk, atsevišķās epizodēs panākot perfektu abu tēlu saplūsmi; brīžam lasītājam ar varu sevi jāatrauj no attiecīgās nodaļas, sak, pag, pag, nesapriecājies, šito saka (domā, jūt, redz) otrais „bračka” ― šāda spēja manipulēt ar lasītāja uztveri visnotaļ ir kvalitatīva teksta pazīme.
Otra zīme, kuru teksts vilina aplūkot, ir labirints. Pēc semiotiķa Umberto Eko formulētā dalījuma: mūsdienīgākais jeb civilizētākais labirinta tips ― tīklveida labirints bez centra, bez norādēm par izeju, varbūt pat bez pašas izejas, neierobežotas ceļu iespējas. R. Benksa „Sodībā” Veids teju katru dienu dodas šajā labirintā ― viņa pienākums ir notīrīt sniegu no ceļiem. Un virzīšanās pa ceļu tiek pielīdzināta izziņas procesam. Lai gan Veida braukāšana ir maldīšanās, ceļa meklēšana, tai nav arī konkrēta mērķa. Rituāls bez ieinteresētības par rezultātu. Jāpiebilst, neieinteresētība konkrētā uzdevuma pildīšanā romāna gaitā sarūk proporcionāli izziņas procesa intensitātes pieaugumam. Un šeit, ja neskaita labirinta šķērsošanas tehniskās nianses, vērojama Benksa veidotās rizomas radikālākā transformācija. Ja lielākoties ar labirintu sastopamies eksistenciālistu daiļradē, un tajā visi meklējumi un izziņas procesi tomēr sakņojas personības egocentrismā, tad Benkss šo punktu, pēc kā izziņai tiekties, kā problēmu risināt, novieto ārpus tās. Tas ir nelaimes gadījums medībās, attāli pazīstama cilvēka nošaušanās vai, iespējams, slepkavība, un šīs mīklas atrisināšana kļūst par Veida dzīves uzdevumu (atšķirībā no vairuma citu ļaužu, kas to aizmirst jau nākamās dienas vakarā), un varonis uz to reducē personīgās dzīves problēmas vai, gluži otrādi, bēg no tām.
Kad nebrīvē ilgstoši uzturējusies būtne atrod sevī spēku un motīvu pārraut neredzamo žogu sev apkārt un izlauzties šķietamajā brīvībā, lai gan nav īstas pārliecības par to, kurš ceļš izvedīs no minētā labirinta, tā nodara daudz posta. Un atliek tikai apbrīnot Rasela Benksa spēju būvēt šīs neredzamās cēloņsakarību kaskādes, lai beidzot ar lielu un iepriekš neparedzētu brīkšķi sagrūtu tas, ko mēs saucam par kāda cilvēka dzīvi ― vai priekšstats par to. Vēl jo absurdāka ir situācija, kad pēc veselas dzimtas iznīcības gluži vienkārši var iestāties klusums. Atvieglots klusums?
Un ja vēl šis dzīvesstāsts tiek pasniegts negarlaikojoša vēstījuma veidā, turklāt kvalitatīvā tulkojumā, tad jāteic, ka šo grāmatu mierīgu prātu varu ieteikt izlasīt
0