Recenzija
05.03.2008

Personīgas pārdomas par personīgu tekstu

Komentē
0
Saglabā

Kādā intervijā Ieva Čaklā reiz teica, ka uzdevumu rakstīt grāmatu par viņa dzīvi devis pats Māris Čaklais – lai kāds pašiecelts Dieva sekretārs neiedomātos salikt tajā pieturzīmes pēc sava prāta. Pirmais komats šajā darbā bija Ievas Čaklās sastādītais atmiņu krājums „Māris Čaklais laikabiedru redzējumā”, kur apkopotas daudzu Latvijā pazīstamu cilvēku – rakstnieku, dzejnieku, atdzejotāju, komponistu, kritiķu utt. – atmiņas un apceres. Taču īstā grāmata par Māri Čaklo – „bet – debesīs iesiets mezgls” – dienasgaismu ieraudzījusi tagad.

Nav brīnums, ka dzejnieks vēlējies, lai tieši viņa dzīvesbiedre ir grāmatas rakstītāja – tik daudz dzīvē noticis, ka diezin vai kāds cits spētu gan godprātīgi sameklēt pilnīgai biogrāfijai nepieciešamos datus un faktus („Māri, tu te raksti – mācījies četrās pamatskolās. Bet kādās un kad?” jautāju, kad tapa grāmata „Laiks iegravē sejas”. „Nevajag uzskaitīt,” toreiz atburkšķēja autors. „Bet, ja tu gribi, lai sataisu tev pilnīgu biogrāfiju, tad man vajadzēs,” centos apelēt pie dzejnieka sirdsapziņas. „Nu, tad arī sameklēsi,” skanēja atbilde.” (24.lpp.)), gan saprast un objektīvi izvērtēt visu padarīto un sastrādāto, situācijas, apstākļus.

Laikam tieši tāpēc, ka Māra Čaklā dzīve nudien nav bijusi kā maigs un slīdīgs zīda pavediens, bet gan kā īsti stingra, reizēm mezglus sametusi linu aukla, grāmata, īpaši tā daļa, kas skar dzejnieka personīgo dzīvi, iznākusi tik atklāta. Dažas lasītāju atsauksmes par autores darbu liecina, ka tieši atklātība un nepastarpināta personiskuma klātbūtne ir tie klupšanas akmeņi, kas traucē grāmatu lasīt, jo šķiet nepieņemami par Lielu un Tautā Atzītu dzejnieku lasīt tik prozaiskas lietas kā alkohola lietošana, attiecību samezglojumi vai – pasarg Dies’! – sava darba daļas veikšanas uzticēšana otram. Tomēr šis personiskums nav automātisks, kā varētu gadīties, rakstot par tuvu, nepārtraukti ikdienā blakus bijušu cilvēku; tas nepretendē arī uz Lielās Patiesības atklāšanu. Visdrīzāk tā ir apzināta nepieciešamība atstāt iespējami mazāk telpas blakustekstam, nejaušībām, paviršām interpretācijām, spriedumiem un spekulācijām. Un pavisam reti ir tie brīži, kad kārotos nedaudz lielāku distancēšanos no aprakstāmās personības un no sentimenta, kas kā nelūgts viesis uzglūn vairāku nodaļu beigu teikumos.

Domājot par izlasīto, uzlūkoju to no pavisam primitīva skatupunkta: ko es kā lasītāja no tās iegūstu. Pirmkārt, spēcīgu emocionālu pēcgaršu, un citādi arī laikam nav iespējams situācijā, kad par cilvēku, kurš personīgi pazīts un kura neesamība reālās sasniedzamības robežās asi iedzeļ pavisam negaidītās situācijās, radīts labs, līdzdalīgs un vispusīgs teksts. Otrkārt, pamatīgo kopskatu par Čaklā paveikto gan „Dzīves un darba datu” rādītājā, gan arī lielākajā daļā teksta. Treškārt, Māra Čaklā apdzīvotā un izdzīvotā laikmeta kopskatu un atsevišķu situāciju šķērsgriezumu un kontekstu. Ceturtkārt, tīri profesionālās intereses ziņā būtisks šķiet ieskats viņa jaunrades procesā.

Grāmatas teicamākā daļa saistīta ar Māra Čaklā darba aprakstu, kur viņš kā dzejnieks brīžam paliek pat otrā plānā (nosacīti, protams), kad centrā tiek izvirzīts viņš kā redaktors, raidījumu veidotājs, sabiedriska personība un kultūras un literatūras procesos neapšaubāmi ieinteresēts un aktīvs līdzdalībnieks. Simpātiski, ka Ievai Čaklajai izdevies parādīt dzejnieka darba nozīmīgumu tieši caur paveikto, sniedzot konkrētus pieturas punktus, neuzkrītoši, tomēr salīdzinot dažādus „pirms” un „pēc”, bet neieslīgstot pārmērīgā slavināšanā, skaļos saukļos un ierakstīšanā jau iepriekš sagatavotā literatūras vēstures plauktiņā... Šādas situācijas un notikumi ir, piemēram, ciešu sakaru nodibināšana ar Armēnijas literatūras un kultūras cilvēkiem, raidījuma „Burtnieks” veidošana, tātad fakti, kas šodienas lasītājam varētu būt vai nu nedaudz piemirsti, vai vispār nezināmi. Nepārvērtējams arī redaktora darbs gan „Literatūrā un Mākslā”, gan vēlāk „Karogā”... Vispusīgs atainojums tiek panākts, rādot attiecīgā laika posma situāciju politikā un kultūrā kopumā, ieskicējot Čaklā nostāju un virzību, dažbrīd aprakstot interesantas notikuma detaļas (piemēram, kā dzejnieks un viņa kundze no omoniešu ieņemtā Preses nama ar to pašu omoniešu palīdzību redakcijas inventāru ārā stiepuši) un parādot konkrēto notikumu šķērsgriezumā, - izmantojot paša dzejnieka piezīmes vai atminoties attiecīgajā brīdī pārrunāto. Piemēram, sagatavotajā uzrunā, litmākslas redakcijas vadību savās rokās pārņemot, viņš, apliecinot ideālista pasaulesskatījumu, akcentējis ne tikai laikraksta konceptuālās nostādnes, kritikas vēlamo ievirzi un darba stilu, bet arī darbinieku personīgo attiecību toleranci:

„Triju veidu cilvēki:

1. kuri grib strādāt un kurus izveidojusies situācija traucē,

2. kuri grib un var strādāt un dažu apstākļu dēļ šobrīd veido negatīvu frondu, sauc sevi par avangardu utt.,

3. kuri grib strādāt savā un tikai savā šaurā virzienā, vilkt vezumu uz savu pusi un traucēt darbu. Ar pirmajiem diviem tipiem var ievadīt normālu sadarbību un strādāt. Ar trešo cilvēku grupu nāksies šķirties. Un jo ātrāk, jo labāk.

Un vēl – redakcijas apjomā tiks izbeigtas intrigas, baumas etc.” (74.-75. lpp.)   

Kā jau minēts, Čaklās grāmata ir arī neatsverams informācijas avots tiem, kas interesējas par literārās jaunrades procesu, par apstākļiem, kādos tapis vai veikts kāds konkrēts darbs. Iespējams izsekot līdzi no pirmā impulsa un ieceres rašanās mirkļa līdz gatava darba tapšanai, ieskaitot pārdomu brīžus, netiešās pieredzes ceļā gūstamās informācijas atlasi, iedvesmas spilgtākos uzplaiksnījumus. Viens no vispilnīgākajiem liela darba tapšanas piemēriem lasāms nodaļā „Čigāns sapnī. Kuldīgas mistērija. Ventspils oratorija”: par to, kā radusies rokoperas „Čigāns sapnī” iecere un kā tā attīstījusies. Viss sācies pavisam vienkārši – pie dzejnieka ieradušies Rūdolfs Plēpis, Valdis Zilveris un režisors Harijs Petrockis ar vēlmi radīt kopīgu muzikālu „gabalu”, kura pamatā ir „Gaviļu poēma”. Vēlāk šīs sadarbības iespaidā radušies vēl divi liela formāta muzikāli uzvedumi ar Māra Čaklā tekstiem.

Cik ir nācies lasīt atklātus tekstus, kuros literāti vai viņiem tuvu stāvošas personas dalās radošā procesa pieredzē, jāteic, ka Čaklā gadījumā izkristalizējas viena ļoti raksturīga iezīme, kas maz manīta citu autoru radošajās biogrāfijās (ja nu vien liecībās par Raiņa un Aspazijas sadarbību Raiņa tekstu pilnveidē, lai piedod man šo banālo salīdzinājumu). Proti, Māris Čaklais ļoti uzticējies savai sadarbības partnerei un dzīvesbiedrei, un viņa viņam palīdzējusi ne tikai tehniskos jautājums, piemēram, manuskriptu pārrakstīšanā. Dzejnieks viņai uzticējies arī darbam nepieciešamā materiāla atlases jautājumos, sākumā dodams tiešas norādes, kāda informācija par kādu tēmu bibliotēkā jāmeklē, bet „beigās jau: „Aizej, lūdzu, uz bibleni. Paskaties kaut ko par hercogu Jēkabu. Nestiep visu uz māju. Pameklē uz vietas. Tu jau zini – man vajadzīgas detaļas. De-ta-ļas. Rozīnītes.”.” (6. lpp.) Ne reizi vien gan izrādījies, ka rūpīgie meklēšanas darbi izrādījušies velti, bibliotēkā pavadītajā laika sprīdī vajadzīgās rindas atradušās pašas, bet beidzamās trūkstošās impulsējis vien I. Čaklās dusmīgais šņāciens, lai tas hercogs kaut dejo uz tās rumbas...

Nepamet sajūta, ka reizēm ieguldītais darbs, kas ne vienmēr ticis novērtēts, dzejnieka pārliecība, ka „varbūt mani vākt ir tava misija” (6.lpp.), ir vainojams tajā smeldzes lavīnā, kas ik pa brīdim izlaužas no citkārt sakārtotā autores teksta; šķiet, ka tagad ir pienācis brīdis, kad autore var atļauties skaļi novērtēt un uzsvērt savu artavu Čaklā literārajā darbībā, kā arī atzīt, ka tas ir bijis darbs, grūts darbs: „..lai arī žurnālistiem ir tendence no manis veidot kaut ko līdzīgu starp Orleānas jaunavu un Matrosovu, kurš tūlīt metīsies uz ambrazūras, esmu tikai cilvēks.” (6. lpp.)  

Joma, kas šajā darbā apieta vispār, ir literatūrkritika, Čaklā darbu analīze; memuārtipa grāmatā tas ir tikai likumsakarīgi. (Pirmā ziņa par to, ka iznākusi ilgi gaidītā grāmata, mani sasniedza neprecīza: tika teikts, ka autore ir literatūrzinātniece Inta Čaklā, kas uzreiz uzjundīja asociācijas par liela apjoma vērienīgu darbu, kurā izsekots Čaklā literārā devuma attīstībai caur gadu desmitiem; jāteic, vēlme pēc šāda analītiska materiāla mani nav pametusi vēl joprojām...) Toties gana daudz ir pašas literatūras, tostarp Čaklā dzejas. Lielākoties Ievas Čaklās atlasītās dzejas rindas ilustrē konkrētu aprakstīto epizodi, tomēr viņai izdevies ar šiem piemēriem parādīt arī visu tās intonatīvo un tematisko dažādību, poētiskās nianses, izteiksmes skaidrību un dziļumu, visviens, vai tas būtu mīlestības pilns veltījums kaķim, puspajokam domātā poēma „Minī – Bibis”, vai vērienīgā Ventspils oratorija, vai arī veltījums Latvijas valstij un tās prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai: „Manas zemes uzrautie pleci / debess un jūras ziluma vidū – / atliekušies. / Un – skatieties, vecīši: / kraukļiem pāri Latvija lido.” (144. lpp.) Ir tikai labi, ka šajā grāmatā nav iekļauts Māra Čaklā pēdējais dzejolis „Mea culpa”; skaudruma tāpat ir gana.

No vienas puses, grāmata nešķiet apjomīga –dzejnieka dzīves stāsts ietverts 160 nelielās lappusēs, taču – no otras – tā ir dažādām detaļām (atcerieties: de-ta-ļām!) tik bagāta, ka lielāks to daudzums nemaz arī nav nepieciešams. Būtiski, ka tā nebeidzas uz skumjas nots: lai arī dzīvesstāsts beidzas ar aicinājumu uz pārdomām („šobrīd / nav svarīgi vairs, / vai mēs viņam piedodam. / Svarīgi ir, / lai viņš būtu piedevis / mums” (160.lpp.)), nākamajās 32 lappusēs seko skrupulozs M. Čaklā padarīto darbu saraksts, kas ietver ne tikai sarakstītos darbus un pildītos amata pienākumus, bet arī brīvprātīgas sabiedriskās aktivitātes, uzrunas, piedalīšanos pasākumos Latvijā un citviet, atdzejojumus un daudz kā cita.

Pārsteigums ir neskaitāmās fotogrāfijas grāmatas pašās beigās vēl aiz satura rādītāja. Savdabīgs risinājums un neaizraušanās ar ārišķībām, kā tas būtu, liekot dzejniekam pozēt pie katra nosoļotā kilometra vai publicētās grāmatas vākiem, laužot teksta struktūru grāmatas vidienē.

Tēmas

Austra Gaigala

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!