Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
26.03.2020

Viņš ir labojies

Komentē
5

Nogriezt ausi pašam sev – tā dara prātā sajukuši mākslinieki, kuri rada ģeniālu mākslu. Nogriezt ausi otram – arī tā ir māksla. Māksla, kas balstās melos, manipulācijā, pazemošanā un draudos, bet visvairāk – fiziskā agresivitātē, visatļautībā un paša pārākuma apziņā. Gadījums ar sievieti, kurai bijušais dzīvesbiedrs nogrieza ausi un par kuru pēdējās nedēļās Latvijas medijos, pirms tos pārpludināja ziņas par Covid-19, bija vairāki raksti, kļūst par spilgtu metaforu nevienlīdzībai mūsdienu Latvijas sabiedrībā.

Tā nav nevienlīdzība nedz jēdziena konservatīvajā izpratnē, kas vienlīdzību saprot kā vienādas pozīcijas likuma priekšā, nedz saskaņā ar liberālo nevienlīdzības traktējumu, kas par savu mērķi izvirza vienādu iespēju nodrošināšanu visiem. Likuma priekšā un iespēju ziņā – vismaz formāli – gan varmākas, gan sievietes pozīcijas daudz neatšķīrās, taču, ja var ticēt publicētajam [1], tad Santa (vai šādu segvārdu žurnālisti viņai iedeva apzināti, kā pielīdzinot viņu svētai moceklei?) nemaz netiecās savas iespējas izmantot vai arī izmantoja tās negribīgi. Ko līdz vienlīdzība likuma priekšā, ja likuma izpratne veidota nevis no cietušās puses perspektīvas, bet gan balstoties kādā abstraktā idejā par taisnīgumu, kas cilvēku redz kā autonomu, pašpietiekamu un rīcībspējīgu indivīdu, kurš pieņem racionālus lēmumus savu interešu labā? Sieviete ar nogriezto ausi acīmredzami šim standartam neatbilda, un, iespējams, tas izskaidro, kāpēc likumu sargājošo instanču sniegtais atbalsts izrādījās mazefektīvs.

Daudz produktīvāk uz šo notikumu būtu raudzīties no radikālākas, tā sauktās rezultātu vienlīdzības izpratnes pozīcijām, saskaņā ar kuru vienlīdzība ietver centienus pielīdzināt dzīves standartus un ņemt vērā tās kvalitātes rādītājus (pie tiem pieder, piemēram, veselības stāvoklis, drošība, emocionālā labsajūta, apkārtējo cieņa un pieņemšana, ienākumu un labklājības līmenis, kā arī fiziskā neaizskaramība jeb ķermeņa integritāte, kas nozīmē, ka bez cilvēka piekrišanas ar viņa ķermeni neviens neko nedrīkst darīt) [2]. Šī perspektīva ļauj problematizēt nevienlīdzību, kas pastāv ne tikai starp dažādiem sabiedrības slāņiem (te vietā būtu atgādināt, ka Latvijā ienākumu sadalījums ir viens no nevienlīdzīgākajiem Eiropas Savienībā un, saskaņā ar jaunākajiem datiem, 2018. gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 27,3% valsts iedzīvotāju [3]), bet arī vienas sociālas grupas ietvaros, šajā gadījumā – starp vīrieti, kurš mērķtiecīgi terorizē savu bijušo dzīvesbiedri, un sievieti, kura cenšas atvairīt viņa fiziskos un psiholoģiskos uzbrukumus, reizē piedzīvojot strauju savas veselības, ģimenes stāvokļa un sociālās situācijas pasliktināšanos. Kas ir šīs nevienlīdzības iemesls?

Iespējams, pirmā reakcija uz notikušo ir teju automātiska tieksme to izskaidrot ar iesaistīto personu rakstura īpatnībām, kaitīgajiem ieradumiem un sarežģītajiem dzīves apstākļiem, kas šajā gadījumā sakrituši īpaši neveiksmīgi un rezultātā noveduši pie traģēdijas. Taču visi minētie faktori nerodas vienā dienā un tukšā vietā. Cilvēka raksturs veidojas gadiem ilgi, un to būtiski ietekmē gan epizodes no agras bērnības, gan vēlāk socializēšanās procesā iegūtās iemaņas un pārliecība. Vardarbības pētnieki turpina uzsvērt, ka agresīvas un asociālas rīcības saknes meklējamas gan dzīves laikā iegūtajās traumās [4], gan audzināšanas metodēs un paraugu (modeļu) atdarināšanā. Būtiska nozīme ir vispirms ģimenes, vēlāk – sabiedrības reakcijai uz vardarbību: sabiedrība ar nosodījumu var mazināt vardarbību vai tieši otrādi – pastiprināt to, izliekoties neredzam varmākas rīcību vai pat uzslavējot viņu par rupjas varas lietošanu (agresora attaisnošana un nesodāmība, kā arī upura vainošana ir tipiski vardarbību veicinoši faktori) [5]. Citiem vārdiem – par varmākām nepiedzimst, bet kļūst. Un, runājot par sociālajām struktūrām, kas ietekmē indivīda rakstura un paradumu veidošanos, nevar nepamanīt dzimtes konstrukciju tālejošās sekas. Kādā pētījumā tika atklāts, ka vecāki uzsāk socializēt savus bērnus saskaņā ar dzimtes lomām uzreiz pēc dzimšanas (un varbūt pat vēl agrāk?). Atsaucoties aicinājumam raksturot savus diennakti vecos zīdaiņus, vecāki tos aprakstīja atbilstoši dzimtes stereotipiem, proti, zēniem veltot tādus apzīmējumus kā "spēcīgs" un "ņiprs", savukārt meitenes nosaucot par "smalkām", "maigām" un "trauslām". Zīmīgi, ka šāds sava bērna redzējums vēlāk ietekmēja arī aprūpes, audzināšanas un rotaļāšanās veidu, ko vecāki izvēlējās [6].

Piedošana un padevība tiek tradicionāli uzskatītas par sievietes rakstura iezīmēm – par izslavētās sievišķās harmonijas un samiernieciskās dabas atslēgu. Šajā ziņā bez auss palikusī sieviete atbilst labākajam sievišķīguma standartam un viņai neko nevar pārmest – viņa ir piedevusi vairākas reizes, mēģinājusi iemīlēt briesmoni un padevusies viņa izdarītajam spiedienam, citiem vārdiem, "atvērusies" pasaulei un pārstājusi "pretoties" notikumu dabīgajai gaitai, kā māca ne tikai dabīgo dzemdību aizstāvji, bet arī neskaitāmie sievišķības skandinātāji [7]. Savukārt neatlaidība un mērķtiecība ir tradicionālās vīrieša rakstura iezīmes, kuras tiek koptas kopš bērnības, lai sagatavotu zēnus pieauguša vīrieša dzīvei, kurā būs jākonkurē, jācīnās un, kas zina, varbūt arī jānogalina (saprotams – tikai augstāko mērķu dēļ un tikai mazvērtīgākos cilvēkus, piemēram, savu bijušo dzīvesbiedri un triju bērnu māti). Šajā ziņā arī varmākam dotais vārds "Andrejs" ir zīmīgs, jo tā sengrieķu izcelsme saistāma ar nozīmi "vīrišķīgs".

Nav šaubu – katrs no mums ir individuāls cilvēks ar savu dzīves pieredzi, tātad (kā mums gribētos ticēt) neatkārtojams un unikāls. Tomēr būtu naivi neievērot to, cik lielu iespaidu uz mums atstāj vide, kurā izaugām un dzīvojam. Šis iespaids katra individuālo dzīvi reizēm var reducēt līdz variācijām par tēmu, kas atkārtojas pārāk bieži. Dzimte šajās variācijās ir noturīgs motīvs, kura izpausmes intensitāte un specifiskais raksturs gan ir atkarīgs arī no citiem faktoriem (piemēram, etniskā izcelsme, izglītības un ienākumu līmenis, ģimenes forma, veselības stāvoklis utt.).

Saskaņā ar neoliberālās politikas retoriku katrs, protams, ir pats savas laimes kalējs un nelaimes piesaucējs. Talants un neatlaidīgs darbs (vai tomēr kontakti un piederēšana privileģētākām grupām?) garantēs panākumus tiem, kas tos ir pelnījuši. Savukārt neveiksminieki nogulsnēsies sabiedrības padibenēs, kur arī ir viņu īstā vieta. Diemžēl cilvēks, kurš jau ir ievainots, nekad nespēs skriet uz mērķi tikpat ātri, kā viņš to varētu tad, ja šī ievainojuma nebūtu. Katrs piedzimst ar savu ievainojamības rādītāju, un dzīves laikā tas var pieaugt vai samazināties. Kādam var palaimēties mazliet vairāk, un viņš piedzimst par puiku. Tiesa, laimes koeficienta aprēķins arvien mainās, un mēs gribētu ticēt, ka mūsdienu pasaulē saistība starp dzīves kvalitātes rādītājiem un piederību kādam dzimumam ir minimāla. Mēs pat varam iztēloties pasauli, kur dzimumam vispār nav nekādas nozīmes (lai arī dažus šādas ainas biedē). Tomēr realitāte ir cita: piedzimt par puiku vai meiteni (vai vēl sliktāk – piedzimt par nebināru personu) automātiski nozīmē saņemt pūrā noteiktu sociālo mantojumu: regulas, tradīcijas un paradumus, kas korelē ar privilēģijām vai to trūkumu. Nav teikts, ka šīs korelācijas katrs no mums izjūt pilnībā, bet tās var izjust, piemēram, kandidējot uz Rīgas mēra amata vietu, – šogad lielāko partiju līderi ir tikai vīrieši [8]. To var izjust, arī piedzīvojot seksuāla vai fiziska rakstura aizskārumus sabiedriskajā transportā un vēlāk sastopoties ar policijas nespēju vai nevēlēšanos situāciju risināt. Taču visspilgtāk dzimumu nevienlīdzību un sociālo ievainojamību, kas tādējādi tiek pastiprināta, parāda tieši gadījums ar sievieti, kurai bijušais dzīvesbiedrs nogrieza ausi.

Vīrietis var ievainot sievieti specifiskā, tikai viņam raksturīgā un iespējamā veidā [9]. Apvienoto Nāciju Organizācija intīmā partnera vardarbīgumu ir definējusi kā vienu no faktoriem, kas kavē dzimumu vienlīdzības sasniegšanu, smagi ievainojot sievietes un meitenes un būtiski ierobežojot viņu brīvību. Saskaņā ar 2014. gadā veikto pētījumu, 32% sieviešu Latvijā ziņojušas, ka vismaz reizi savas dzīves laikā ir cietušas no fiziskas vai seksuālas vardarbības, ko pastrādājis viņu esošais vai bijušais intīmais partneris [10]. Tāpat ir zināms, ka liela daļa sieviešu par notikušo vardarbību arvien klusē – sociālās stigmas vai bezizejas situācijas dēļ [11]. Šo vardarbības veidu baro arī sabiedrībā pastāvošie uzskati un ar dzimti saistītie stereotipi, kas uztur vīrieša autoritāti un sievietes pakārtoto statusu.

Intīmā partnera vardarbīgumu no citiem vardarbības veidiem atšķir arī samērā augstais sabiedrības iecietības līmenis. Piemēram, nupat Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ietvaros publicētais pētījums, kas veltīts dzimumu vienlīdzības politikas īstenošanas analīzei globālā mērogā, atklāj, ka 30% pasaules iedzīvotāju uzskata – vīram ir pieļaujami sist sievu [12]. Saskaņā ar 2018. gada pētījumu [13], Latvijā vardarbību par pilnībā pieņemamu uzskata 2% respondentu, tomēr 21% domā, ka vardarbība nav pieņemama, bet tai ne vienmēr jābūt sodāmai ar likumu (citiem vārdiem, slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās). Vēl satraucošāk ir uzzināt, ka 39% piekrīt uzskatam, ka vardarbību pret sievietēm bieži provocē pašas cietušās, bet 29% aptaujāto ir pārliecināti, ka sievietes apgalvojumus par vardarbību vai izvarošanu bieži izdomā vai pārspīlē tos. Šajos problēmprocentos varēja iekļūt ne tikai paši varmākas, kuriem attaisnot savu rīcību būtu loģiski, bet arī vardarbības potenciālie vai aktuālie upuri. Tāpat šādi uzskati var būt, piemēram, policistiem, sociālo dienestu pārstāvjiem un tiesu sistēmas darbiniekiem, kas apšauba upuru liecības ( kurš gan ticēs "histēriskai" sievietei, jo viņas realitātes uztvere droši vien nav adekvāta?) un izrāda īpašu pretimnākšanu varmākām, piemēram, paziņojot, ka "viņš ir labojies" un tāpēc – atbrīvojams. Sekas, kādas Andreja izlaišana no apcietinājuma atstājusi uz Santu, ir aprakstītas Ingas Spriņģes rakstā, tāpēc šeit tās nepārstāstīšu. Piebildīšu vienīgi, ka savu mērķi – fiziski un morāli sagraut bijušo dzīvesbiedri un kopīgo bērnu māti – vīrietis ir sasniedzis.

Pašreiz mēs nezinām, cik daudz jaunu nogriezto ausu nāksies saskaitīt pēc koronavīrusa epidēmijas beigām, jo piespiedu sociālā izolācija daudzām sievietēm (un bērniem, kuri vairs neapmeklē skolu un pulciņus) liks uzturēties varmākas ciešā tuvumā dienām un nedēļām ilgi. Nav darbavietu, kur kāds pamanītu, ka sieviete atnākusi ar nopūderētu zilumu, savukārt daļa kaimiņu aizbraukuši uz laukiem un policijai piezvanīt nevar. Gandrīz pilnīga sociālā izolācija ir vardarbīgo partneru medusmaize, jo upurim nav, kur mukt, un tas ļauj sasniegt kāroto – kontroli un varu. Pašreizējā situācijā daudzi sociālie darbinieki un citi potenciālie atbalsta sniedzēji vairs nav pieejami – tie vai nu devušies piespiedu pašizolācijā, vai arī sēž mājā ar bērniem. Līdz ar to jau tā nelielais atbalsta tīkls sarucis vēl mazāks. Savukārt ilgtermiņā paredzams, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, sociālā spriedze un bezdarbs agri vai vēlu provocēs jaunu alkohola patēriņa un tam sekojošu vardarbības uzliesmojumu. Var teikt, ka Covid-19 nešķiro cilvēkus pēc to ienākuma vai izglītības līmeņa – vīrusa pandēmija apliecina visu cilvēku ievainojamību un mirstīgumu. Tomēr reizē ir skaidrs, ka dažādas sociālās grupas vīruss ietekmēs atšķirīgi un tie, kuru mājas nav viņu drošākais patvērums, ir – kaut kādā ziņā – mirstīgāki par citiem [14]. Reaģējot uz vīrusa izraisītās vardarbības saasinājuma draudiem, pasaules mediji tam pievērš uzmanību ar mirkļbirku #AntiDomesticViolenceDuringEpidemic.

Latvijā ir bijusi sieviete prezidente, sieviete premjerministre un sieviete finanšu ministre. Latvijā ir daudzas izcilas rakstnieces, mākslinieces, mūziķes, operdziedātājas, aktrises un režisores. Ir ievērojamas grāmatu izdevējas un drosmīgas žurnālistes, ir talantīgas sportistes un veiksmīgas uzņēmējas. Taču ar to ir par maz. Gadījums ar sievieti, kurai bijušais dzīvesbiedrs nogrieza ausi, ļauj aptvert pastāvošās dzimumu vienlīdzības nevienlīdzīgo raksturu. Bez šaubām, sieviešu sasniegumi kultūrā, zinātnē un politikā ir svarīgi un vērā ņemami, bet ar to nepietiek. Dzimumu vienlīdzībai jāaptver visi sociālie slāņi, visi izglītības un ienākumu līmeņi, neatkarīgi no indivīdu sasniegumiem, "talantīguma" vai kādās citās mērvienībās izsakāmā "vērtīguma". Vienlīdzība nav singulārs veiksmes stāsts (pat ja tas reizināts ar simtu vai ar tūkstoti), bet visaptverošas strukturālas pārmaiņas. To mērķis ir novērst sieviešu fundamentālo ievainojamību, kas izriet tikai un vienīgi no fakta, ka viņas piedzimušas par sievietēm patriarhālā sabiedrībā. Šajā radikālajā vienlīdzības definīcijā es redzu arī vienīgo politiski dzīvotspējīgo attīstības scenāriju, patiesu solidaritāti un sociālo atbildību.

 

[1] Sk. Ingas Spriņģes rakstu "Kas notika ar sievieti, kurai nogrieza ausi". "Re:Baltica", publicēts 26.02.2020.

[2] Jāpiebilst, ka šai vienlīdzības izpratnei ir daudz kritiķu, kuri, piemēram, norāda, ka optimālie dzīves rezultāti dažādiem cilvēkiem var atšķirties un tāpēc to salīdzināšanai nav īsti jēgas. Tam var iebilst, ka vienlīdzības kritērijs nav cilvēku vēlmes apmierinātība vai kāda cita subjektīva sajūta – tā vietā var izmantot virkni objektīvu rādītāju (prognozētais dzīves ilgums, medicīnas pakalpojumu pieejamība, iespēja brīvi pārvietoties, ekonomiskais nodrošinājums vismaz iztikas minimuma apmērā u.c.). Otrs populārs pārmetums ir cilvēka individuālās atbildības samazināšana – ja laba dzīve pienākas katram, tad kā motivēt cilvēkus censties un kādas sekas ir viņu izdarītajām izvēlēm? Lai arī, iespējams, šī vienlīdzības izpratne var nederēt atsevišķu gadījumu analīzei, tomēr nevar noliegt, ka vislabāko rezultātu tā dod, pievēršoties strukturālām parādībām un uzdodot tādus jautājumus kā, piemēram, kāpēc kādai sociālai grupai ir mazākas pensijas. Vai tikai tāpēc, ka dīvainas sagadīšanās dēļ to veido slinki un nemotivēti indivīdi?

[3] Sk. Centrālās statistikas pārvaldes sagatavoto ziņojumu "Nabadzības risks un sociālā atstumtība Latvijā 2018. gadā". Publicēts 16.01.2020. 

[4] Sk. Pasaules Veselības organizācijas 2007. gadā sagatavoto pētījumu "Vardarbības cikli", kas analizē saikni starp bērnībā pārciesto vardarbību un riskiem nākotnē atkārtoti kļūt par vardarbības upuri vai arī nokļūt pāridarītāja lomā. Pētījums tapis sadarbībā ar Birmingemas Universitāti un Vācijas Starptautiskās sadarbības aģentūru. 

[5] Šādu vardarbības skaidrojumu var atvedināt, piemēram, no Alberta Banduras (Albert Bandura) sociālās iemācīšanās teorijas un viņa pazīstamā eksperimenta ar lellēm, kurš uzrādīja, ka vardarbīga izturēšanās ir iemācīta (eksperimenta kontekstā – bērni to iemācās no pieaugušajiem, kuri ir viņu rīcības "paraugmodeļi".) Te var vilkt paralēles ar to, ka arī daudzas citas mūsu rakstura iezīmes un intereses attīstās, atdarinot un mācoties no citiem, tostarp arī specifiskās dzimtes lomas. Par laipno norādi uz Alberta Banduras teoriju, kā arī iepriekšējā zemsvītras piezīmē minēto pētījumu esmu pateicīga Kristīnei Dūdiņai.

[6] Sk. Mikkola, Mari, "Feminist Perspectives on Sex and Gender", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Fall 2019 Edition), Edward N. Zalta (ed.). Skatīts 09.03.2020.

[7] Tostarp kuģīšu-rudzīšu jauktais koris.

[8] Varam iedomāties sabiedrības un mediju "šoku", ja piepeši visos amatos ar pirmajiem numuriem startētu sievietes. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas pētījuma datiem, politika un bizness ir jomas, kuras arvien sievietēm nav pieejamas un kurās virzība uz dzimumu vienlīdzības ideālu notiek vislēnāk. Nav brīnums, jo tieši šajās jomās tiek pieņemti svarīgākie un ietekmīgākie lēmumi, kas skar miljoniem pasaules iedzīvotāju.

[9] Tā kā mēs dzīvojam sabiedrībā, kur runāt par sieviešu problēmām arvien nav pilnīgi leģitīmi, tad piebildīšu, ka arī vīrieši, bez šaubām, cieš no seksuālas un fiziskas vardarbības. Interesanti, ka daudzos parametros tā atšķiras no vardarbības, ar ko saskaras sievietes (vardarbības notikšanas vietas, izplatības un uzbrukuma rakstura ziņā, kā arī – vai par to tiek ziņots policijai un kurš ir bijis uzbrucējs). Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā vīrieši pārsvarā cieš no vardarbības ārpus partnerattiecībām, turpretī vardarbību ģimenē ir piedzīvojusi aptuveni katra trešā sieviete. 

[10] Saskaņā ar ANO datubāzēs pieejamo informāciju par vardarbību Latvijā, no kuras cieš sievietes.

[11] Latvijas Labklājības ministrija norāda, ka, iespējams, līdz pat divām trešdaļām sieviešu, kas cieš no fiziskas un/vai seksuālas vardarbības, neziņo policijai vai kādām citām institūcijām pat pēc visnopietnākā vardarbības akta savā dzīvē.

[12] Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas ietvaros sagatavoto pētījumu "Attīstības perspektīvas 2020. Stājoties pretī sociālajām normām" var lasīt te.

[13] Sk. SKDS veikto aptauju "Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. "Vardarbībai patīk klusums"". 

[14] Provizoriskie aprēķini rāda, ka Ķīnā līdz pat 90% no vardarbības gadījumiem, par kuriem tika ziņots policijai janvāra un februāra mēnešos, ir saistīti ar Covid-19 epidēmiju. Izskan līdzīgas bažas par situācijas pasliktināšanos Eiropā un ASV, kā arī, analizējot Āzijas pieredzi, tiek norādīts, ka koronavīrusa krīze jau ir palielinājusi dzimumu nevienlīdzību.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!