Kadrs no filmas
 
Kino
17.11.2020

Mātišķības robeža

Komentē
0
Saglabā

Par Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālo filmu "Klātbūtne" (2020)

Grūtniecības un dzemdību stāsti nav mans mīļākais žanrs. Ne jau tāpēc, ka grūtniecībai un dzemdībām kā stāstījuma priekšmetam būtu kāda vaina, bet drīzāk šo stāstu vienveidības dēļ. Nereti tajos iezogas klišejas, ievijas tematiski atkārtojumi un jau iepriekš izsapņotas fantāzijas. Tie mēdz kļūt arī pārāk saldi. Mani drīzāk interesē nevis saldais, bet rūgtais. Vai sāļais. Nevis nepiespiestā tērzēšana par gaidīšanas un radīšanas brīnumu un ilgi gaidīto satikšanos (lai arī nenoliedzu, ka tas ir brīnums un ka šī satikšanās ir svarīga), bet stostīšanās, noklusējums un nevarēšana pateikt. Vārdi, kas iestrēgst savas nepareizības dēļ un kurus var pārprast vai labāk neteikt vispār. Šos stāstus esmu gatava klausīties vēl un vēl, ja vien ir kāds drosmīgs stāstītājs. Nē, es neesmu perversa sieviete, kuru saista anomālijas, baisais un eksotiskais, kura meklē nostāstus par jaundzimušajiem ar divām galvām un sešiem pirkstiem. Tomēr mani motivē pārliecība – ja esi sācis iet, tad jātiek līdz robežai un jāpārbauda tās izturība. Citiem vārdiem, grūtniecībā un dzemdībās jāizceļ ne tikai katras sievietes (un vīrieša) individuālā pieredze, bet uzmanība jāpievērš arī tiem zināšanu un reprezentācijas režīmiem, kurus izmantojam, lai šīs subjektīvās un intīmās pieredzes interpretētu.

Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālā filma "Klātbūtne" ir četri sieviešu portreti, kas radīti gaidību un dzemdību laikā. Klātbūtnes piesaukšana vedina uz filozofiskām pārdomām un iespējamām attiecībām ar "prombūtni", ko var iedomāties kā dialektisku diādi starp "šeit un tagad" un "tur un toreiz". Līdzīgu ritmu uztur arī filmas stāstījums – tas sastāv no secīgiem posmiem, kuros koncentrēta, precīza un tieša izteiksme mijas ar vizuāliem klejojumiem, atkāpēm un atelpas brīžiem. Savukārt nosaukuma angliskā versija "Mothers and Others" šķiet precīzāka un asāka – tā izsaka to sašķeltības stāvokli, kurā filmas galvenās varones atrodas. Šī sašķeltība izpaužas dažādos veidos: pretrunas pastāv starp darbu un ģimeni, starp dzīvi pilsētā un laukos, starp pirmo un otro bērnu, starp sevi un citiem, starp vēlmēm un īstenību, starp atsvešinātu un sirsnīgu skatienu, starp traumatisko pagātni un cerībām uz labāku nākotni. Kā mātišķais Cits parādās ne tikai sievietes ne-mātes personības daļa, bet arī gaidāmais bērns, viņa tēvs un kopīgie draugi, kuri pārprot vai nesaprot un, labu vēlēdami, pasaka kaut ko aplamu. Šo situāciju dinamika nepārprotami iezīmē arī nepielūdzamo faktu, ka Cita kategorijai tiek pieskaitīta pati māte – viņa ir novirze no normas, ne-cilvēks, bet asiņojošs, nobijies vai vientuļš zvērs ar mainīgu pacietības un izturības slieksni. Dažos filmas kadros vai drīzāk – starp tiem – man izdevās sadzirdēt viņa smilkstus, rūkšanu un nagu skrapstēšanu.

Filmai portretējamās sievietes izraudzītas veiksmīgi – māksliniece, mājsaimniece un divas uzņēmējas (viena no viņām runā krievu valodā). Ņemot vērā, ka četri nav skaitlis, kurā var plaši izvērsties dažādības veicināšanai, esošo spēles noteikumu ietvaros filmas veidotāji panākuši maksimāli labu rezultātu: katra no sievietēm ir atšķirīga un nāk klajā ar savu unikālo skatījumu. Tā intimitāti un autentiskumu pastiprina filmā iekļautie pašu sieviešu filmētie materiāli – katrai dalībniecei filmēšanas sākumā tika iedota videokamera, ar ko dokumentēt savas ikdienas gaitas. Tas ne tikai ļāvis sievietēm piedalīties filmas tapšanā arī kā autorēm, bet sniedzis iespēju skatītājiem ielūkoties tur, kur filmēšanas grupa ielaista netika, piemēram, vannasistabā vai dzemdību zālē. Īpaši uzrunā filmu veidotāju lēmums iekļaut arī pašfilmētajā materiālā estētiski "apšaubāmo" – tehniskās "kļūmes", "nepareizos" rakursus u.tml., jo tie filmā rada gan dzīvās pieredzes sajūtu, gan netieši liecina par mātišķībai neatņemamo jucekli.

Jāatzīmē, ka ievērojamu artavu filmas konceptuālās slodzes iznešanai sniedz tajā bagātīgi ietvertās atsauces uz horeogrāfu Rūtas Pūces un Annas Novikovas veidoto laikmetīgās dejas izrādi "Divotne", kuras tēma ir sievietes transformācijas un sevis meklējumi mātes lomas kontekstā. Filma sākas ar dejas mēģinājuma kadriem, tuvplānā ļaujot vērot abu dejotāju ķermeņu ciešo mijiedarbību, to fiziskajai piepūlei, neatlaidībai un spriegumam kļūstot par savdabīgu mātišķības tēmas pieteikumu. Deja veido arī filmas nobeiguma ainu: šoreiz brīvā dabā, ar lakatā iesietu mazuli, graciozajiem dejotājas pirkstiem veidojot žestus, it kā sarunājoties ar skatītāju un reizē to ignorējot. Kustībā esošais ķermenis pārstāj būt tikai Rūtas stāsta daļa un filmas kontekstā iegūst neatkarīgu dimensiju, kas ļauj to tvert kā feministisku alegoriju par ķermeņa iekšējo dzīvi, materiālajiem un afektīvajiem spēkiem, kas tajā mīt, sadarbojas vai cīnās, un sievietes brīvību izvēlēties, kādā veidā šos spēkus atraisīt un likt lietā. Lai arī filmas fokuss ir grūtniecības un dzemdību portreti, tomēr tā parāda daudz vairāk, un šajā "vairāk" tai izdodas pietuvoties robežai, kur, vienas varones vārdiem runājot, beidzas "maigums un sapņi" un sākas rupja lamāšanās. Tā ir viena no runas stratēģijām, kura reaģē uz sajusto pretestību, kad sabiedrības, tostarp kinematogrāfiski pieņemtajos mātišķības atainojuma, rāmjos kļūst pārāk šauri. Filmas veidotāji šo pretestību atklāj saudzīgi, tomēr arī pietiekami atklāti, lai no individuālu sieviešu pieredzes stāsti kļūtu par politiski uzlādētiem un sociāli kritiskiem komentāriem. Tie iezīmē plašāku lauku ap sievietēm, kurā tām jābrien vai jāmēģina mest laipas pāri sāpīgām atmiņām, pāridarījumiem un bailēm, alkoholismam un vardarbībai, nodevībai un vilšanās sajūtai, pēcdzemdību depresijai, atsvešinātībai un visžēlīgajai mīļotā vīra attieksmei, ka "jāļauj sievietei arī nedaudz padzīvot".

"Es nevaru iedomāties nevienu brīdi, kad cilvēkam vispār varētu būt bērni," filmas izskaņā atzīst viena no tās varonēm. Kāpēc arvien starp dzīvošanu un bērniem pastāv tik liela pretruna? Šis ir viens no svarīgākajiem filmas uzdotajiem jautājumiem. Tā aktualitāti visskaudrāk parāda ne jau punča smagums un lēnīgums vai dzemdību mežonīgais temps. Drīzāk dāsnāku un godīgāku ieskatu mātišķības citādībā sniedz to sieviešu portretējums, kuras gaida jau otro bērnu, jo viņu ikdienas gaitas netieši parāda, ko tad īsti nozīmē būt par maza bērna mammu. Šādas epizodes, kad filmas rāmajā plūdumā parādās bezdibeņi, ir vairākas – izbērtie makaroni, laulības gredzena virpināšana, emocionālā nepieejamība, pārāk ilgs skatiens. Grūti pateikt, kas šķiet mokošāks – monotonais mājas solis, ko veido pastaigas-ēšanas-diendusas nepielūdzamais ritms, vai mammai norautā zvaigžņu stunda pēc dejas pirmizrādes. Šie mirkļi ļauj nojaust par kādām citām mātišķības aprisēm, tās noklusējumiem, pārpratumiem un šaubām, kas var kļūt par atskaites punktu atšķirīgam redzējuma veidam un jaunam zināšanu kopumam.

Filmas dinamiskā robežšķautne ir dzemdības, kuras iezīmē simbolisku pāreju no iedomātās nākotnes uz reālo tagadni. Pēc mazuļa nākšanas pasaulē katras varones jaunā situācija tiek ieskicēta nelielā epizodē, tām iegūstot pēcdzemdību vizītes raksturu. Tas var radīt maldīgu priekšstatu, ka kaut kas šo sieviešu dzīvē ir beidzies, ka esam laimīgi nonākuši galā un līdzsvars starp mātes lomu un pārējām interesēm un pienākumiem, kā vēstīts filmas anotācijā, ir atrasts. Pārfrāzējot Simonu Bovuāru, jāatgādina, ka par māti nepiedzimst, bet kļūst – un tas ilgst gadiem. Tagad, kad mums ir lieliska filma par mātišķības starta šāvienu, būtu aizraujoši sagaidīt pētījumus arī par to, kā trases dalībniekiem veicas pēc pirmā, desmitā un simtā apļa, ņemot vērā, ka finiša taisne šajā sporta veidā nav paredzēta.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!