Sandra Krastiņa. "Mammas palags" (2020). Darba fragments. Normunda Brasliņa foto.
 
Sabiedrība
13.07.2022

Sāpju metafizika

Komentē
13

Pēdējā laikā plašāku Latvijas sabiedrības uzmanību, pateicoties publikācijām medijos, ir piesaistījušas divas tēmas. Viena no tām skar iespēju sievietēm saņemt dzemdību atsāpināšanu, proti, epidurālo anestēziju. To rosināja sociālajos tīklos izskanējušais aicinājums palīdzēt apmaksāt rēķinu kādai sievietei no Ukrainas, kura esot "atļāvusies" dzemdībās izmantot atsāpināšanas iespēju. Pēc vairākām diskusijām, medicīniskās birokrātijas labirintos dzenot pēdas sieviešu tiesībām uz atsāpināšanu, Veselības ministrija paziņoja, ka no 1. augusta atsāpināšana dzemdībās par valsts līdzekļiem pienāksies visām sievietēm, ja vien viņas šādu vēlmi būs izteikušas. Otra tēma ir traumatiskā pieredze dzemdībās. Šo diskusiju lielā mērā izraisīja "Satori" publicētā saruna, kam sekoja LR1 raidījums un Ievas Zeizas publikācija. Ar traumatisku šajā gadījumā tiek saprasta sieviešu piedzīvotā emocionālā vardarbība no mediķu puses, lai gan dažos gadījumos var runāt arī par fiziskiem šīs vardarbības aspektiem.  

Līdz ar rakstu autoriem savu viedokli paudušas arī oficiālas amatpersonas un dzemdniecības profesionāļi. Izskanējušajos viedokļos uzmanību saista trīs lietas. Pirmā – mediķu tieksme sievietes no atsāpināšanas atrunāt, kas rezonē gan ar dzemdību aprūpē implicīti pieņemto mērķi samazināt atsāpināšanas pieprasījumu no pacientēm, gan arī ar pašu sieviešu apņēmību pretsāpju līdzekļus dzemdībās neprasīt. Ar atsāpināšanu šajā gadījumā tiek saprasta epidurālā anestēzija, neaplūkojot citus atsāpināšanas veidus. Otrā – šīs atsāpināšanas iespējas izslēgšana no dabisku dzemdību izpratnes. Un trešā – nespēja saskatīt un atzīt vardarbību dzemdībās. Visi šie tematiskie pavedieni ir cieši saistīti.

Sievietes liktenis ir mīlēt un ciest

Jau ierasts salīdzināt atsāpināšanu dzemdībās ar līdzīgu procedūru, ko veic zobārsta kabinetā. Ja dzemdībās mazināt sāpes ir problemātiski, tad, saņemot zobārstniecības pakalpojumu, tas parasti jautājumus neraisa. Vai dabisks vienmēr ir labāks par nedabisku, un kādā veidā atsāpinātas dzemdības kļūst mazāk dabiskas? Visticamāk, mēs nelauzīsim šķēpus par to, vai no sava sāpošā zoba esi šķīries "dabiskā" vai "nedabiskā" veidā, tad kāpēc šāds nošķīrums ir svarīgs dzemdībās? [1] Var iebilst, ka bērna dzemdēšana un zoba izraušana tomēr nav viens un tas pats – galvenā atšķirība ir abu procesu sarežģītības pakāpē. Tomēr šāds salīdzinājums var būt derīgs, jo parāda atšķirību priekšstatos par sāpju nozīmi. Nav daudz tādu stāvokļu, kad mūsu attieksme pret sāpēm būtu nogaidoša vai pat atklāti pozitīva. Galu galā, jebkurš sāpju vaids, kunksts, kliedziens vai nopūta, kā raksta filozofs Emanuēls Levins, ir lūgums pēc palīdzības. Tas ir aicinājums līdzcilvēkiem vispirms jau atzīt pašu ciešanu faktu un tad savu iespēju robežās mēģināt ciešanas mazināt.

Ieteikumos paciesties, kā arī daudzu sieviešu internalizētajā apņēmībā dzemdībās vismaz "izmēģināt iztikt" bez epidurālās anestēzijas ietverta pārliecība, ka dzemdēt savās "īstajās sāpēs" ir kaut kas vērtīgs. Filozofe Dženifere Beikere ironizē, ka ideja par patīkamām dzemdībām daudziem cilvēkiem acīmredzot šķiet nepatīkama. [2] Lai arī pastāv dažādi veidi, kā "kompromitēt" dabisko dzemdību plūdumu, turklāt arī paša jēdziena "dabisks" lietojums līdz galam nav saprotams, tomēr nereti tieši sāpes iezīmē robežšķirtni, kas dabiskās dzemdības atšķir no nedabiskām. Sieviešu izturība top par mērauklu kaut kam daudz nozīmīgākam, kā dēļ ir vērts mocīties.

Šis lielums ir performatīvs sievišķības apliecinājums – pierādījums, ka tu esi "dabiska", "īsta" sieviete, kura spēj veiksmīgi tikt galā ar savu "dabisko", "īsto" pienākumu – laist pasaulē bērnu. "Dabisks" un "īsts" šajā gadījumā ir sinonīms vārdam "labs", sāpju paciešanai dzemdībās kļūstot par sievietes morālo pienākumu un identitātes pārbaudi. "Spēja izturēt" ļauj apliecināt arī citas pozitīvas īpašības, piemēram, godbijību un pazemību, tādus sievišķos tikumus kā "atvērtība" un "ļaušanās", kā arī kaismīgu vēlmi pēc bērna, kas, kā norāda Sjūzena Braunmillere, ir neatņemama "labas sievietes" afektīvā profila iezīme. [3] Mājdzemdību vecmātes paustais, ka "dzemdībās sajūtas lielā mērā nosaka tas, kā topošā māmiņa sevi ir apzinājusies kā sievieti", nozīmē, ka tās, kuru sajūtas ir problemātiskas, arī kā sievietes acīmredzot ir problemātiskas. Dzemdēt vajag ar smaidu uz lūpām, nevis vārtoties vēmekļos. "Izgāšanās" sajūta, par ko runā daudzas sievietes, nozīmē tieši to. Lai arī epidurālo anestēziju nevajag automātiski uzskatīt par labāko risinājumu katrai dzemdētājai, taču līdzās medicīniskiem iemesliem izvēli tai par labu ietekmē arī ideoloģiski apsvērumi.  

Šie apsvērumi balstās senā tradīcijā, kas mātišķo saista ar upuri. Filozofe Lisa Skitolski skaidro, ka tieši uzsvars uz nepieciešamo mātes upuri, ko tā nes sava bērna labā, jebkuras mātes ciešanas padara pašsaprotamas, neļaujot tās uztvert kā problēmu, kas jārisina, bet drīzāk kā neizbēgamu lietu kārtību. [4] "Dzemdības ir sāpīgs process. Tā tas ir. Tā tas ir bijis vienmēr," uzsver Nacionālā veselības dienesta pārstāve. Antropologi gan uzskata, ka dzemdības nebūt ne vienmēr bijušas tikpat sāpīgas, jo fizioloģiskā procesa sāpju izteiksmē izmaiņas ievieš tādi maināmi parametri kā ģenētika, augļa lielums, sievietes fiziskais stāvoklis u.tml. Tomēr pat tad, ja mums izdodas uzrādīt sāpju vēsturiskos aspektus un tās relativizēt (arī mūsdienās dažām sievietēm dzemdību sāpes šķiet gluži paciešamas), diez vai tas mainīs NVD viedokli. Dzemdību sāpes iegūst kādu pārlaicīgu dimensiju, kas antropoloģiska vai kritiska skatījuma vietā ievieš sāpju metafiziku. Šajā metafiziskajā formulā sievietes būtība tiek saistīta ar mīlestību un sāpēm, par kurām dzemdētājai atgādina arī Dzemdību nama personāls: "Tas būs kā pirmais sekss, tikai daudz sāpīgāk." Sieviešu sāpju normalizēšana ir daļa no heteronormatīva, fallocentriska skatījuma uz sievietes ķermeni un seksualitāti. Tas rada virkni citu problēmu, piemēram, sievietes baudas "aizmiršanu", neveselīgu attiecību pieņemšanu, kā arī attaisno medicīnas personāla bezdarbību vai vilcināšanos piedāvāt atsāpinošus līdzekļus.

Par māti nepiedzimst, par māti top

Uzsvars uz upuri kļūst par mātišķības vizītkarti. Ja tā nav, var šaubīties, vai sieviete dzemdībās vispār par māti ir tapusi jeb "piedzimusi", kā nereti šo sievietes transformācijas procesu apzīmē "dabisko" dzemdību apoloģēti. Dabiskā un nedabiskā dihotomija dzemdībās ir otra sievietes kvalitātes likme. Kāpēc dzemdēt dabiski ir tik svarīgi? Šoreiz akcentējot vārdu "dabiski" (nevis, kā darīts iepriekš, "dzemdības"), iespējams saskatīt vēl vienu senu tradīciju – ierastu bināru domāšanas inerci, kas sievieti saista ar dabu, nevis kultūru, ar intuīciju un emocijām, nevis prātu, ar ķermeni, nevis garu. Varbūt tieši šeit rodams izskaidrojums vēlmei nosodīt sievietes, kuras dzemdībās "domā pārāk daudz", proti, ir "salasījušās grāmatas", "uzdod liekus jautājumus", izrāda vēlmi gūt zināšanas un ietekmēt dzemdību gaitu utt. Jo intelekta izpausmes, zinātkāre, jautājumi, grāmatas un domāšana nav sievietes vieta. Viņai jābūt dabiskai, intuitīvai, emocionālai un neartikulētai. Pieņemot, ka sāpju vaidus neatzīst par valodu, tad viņa ir arī mēma. Dzemdības kļūst par vietu, kurā tiek apstiprināts stereotipiskais skatījums, kādai jābūt sievietei – topošajai mātei.

Taču uz dzemdībām var skatīties arī no cita skatpunkta. Par spīti daudzu dzemdību pieredzes stāstu drūmajām un izmisuma pilnajām noskaņām, sievietes tajos nav tikai pasīvi un bezpalīdzīgi upuri. Spēja izstāstīt savu stāstu vien padara viņas par aktīviem, rīcībspējīgiem subjektiem, kuri spēj liecināt, vēstīt, parādīt. Dzemdības ir ne tikai normatīvās sievišķības uzvedums, kura mērķis ir atkārtoti ierādīt sievietēm viņu vietu, bet arī, kā norāda filozofe Sāra Koena Šabo, tā ir iespēja apšaubīt un pārkāpt šī uzveduma robežas. [5] Dzemdības ir kaut kas pretējs sievišķības mītam, saskaņā ar kuru sieviete ir pasīvs, padevīgs, atbilstoši kultūras kārtulām sakārtots objekts. Tā ir iespēja sievietēm piedzīvot savu ķermeniskumu nevis atsvešinoši objektivizētā veidā, bet kā rīcībspēju un spēku, lai cik nekontrolēts, necivilizēts un pirmatnējs tas varbūt šķistu. Dzemdību intensitāte izvaicā izpratni par sievietei piedienīgu ķermenisku uzvedību un rīcību (klusa, bikla, pieklājīga, paklausīga), kā arī spilgti parāda sievietes subjektivitāti, tādējādi apdraudot patriarhālās varas hegemoniju. Lai to nepieļautu, pret sievietēm dzemdībās tiek vērsta vardarbība, savaldot un pieradinot viņu nepakļāvīgos un dumpīgos ķermeņus, no jauna samērojot tos ar sievišķības standartu un padarot par atsvešināta mediķu skatiena objektiem.

Tāpēc viens no dzemdību aprūpētāju ideoloģiskajiem mērķiem ir no jauna iezīmēt sievišķības robežas. Tas var notikt dažādos veidos, piemēram, marginalizējot vai kariķējot sieviešu prasības. Ilustrāciju šādai pieejai sniedz Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja, savā komentārā paužot neticību sieviešu liecībām, savukārt sieviešu tiesības uz cieņpilnu aprūpi interpretējot kā atsevišķu pacientu vēlmes. Ja nevardarbīgas dzemdības ir tikai "vēlmes", tad prasība tās īstenot pārstāj būt saistoša, bet kļūst drīzāk vēlama. Visu var novelt uz pašu dzemdētāju – nav mācējusi skaidri pateikt, ko grib, radās pārpratumi u.tml. Norakstīt vardarbību uz komunikācijas kļūdām ir varmākas atbildības samazināšana.

No fenomenoloģiska viedokļa raugoties, dzemdību vardarbību sievietes piedzīvo kā ķermenisku apspiešanu (ko pamatoti salīdzina ar izvarošanu), iedragātu pašvērtējumu, kaunu un šaubas par sevi, kā arī fizisku un emocionālu infantilizāciju. Tāpēc vardarbība dzemdībās nav vienkārši vēl viens vardarbības paveids – tā ir dzimtē balstīta (gender based) vardarbība. Proti, tā ir vērsta tieši pret sievietēm, un dzimtes aspekta aptveršana ir svarīga, lai saprastu šīs vardarbības cēloņus un attaisnošanas mehānismus.

Esiet sveicinātas, sāpes

Sāpju jēdziens nav viennozīmīgs. Lai arī mērķis var būt izvairīties un nepakļaut citus nevajadzīgām ciešanām, pašas par sevi sāpes var tikt uzlūkotas kā daļa no iemiesotās pieredzes. [6] Nepieciešams pamanīt atšķirības starp sāpēm, piemēram, nevajadzīgās sāpes nošķirot no sāpēm, kuras spēcina subjekta pašizpratni un saikni ar savu ķermeni, kā arī vada pretī izvēlētajam mērķim. Dzemdībās bieži vien tiek piedzīvoti abi sāpju veidi. Kontrakcijas var būt plosošas un no sava ķermeņa atsvešinošas, tāpat papildu sāpes sagādā dzemdību procesa "pievienotā vērtība", piemēram, plīsumi. Sāpes var arī signalizēt par dzemdību stadijām un palīdzēt atrast piemērotāko risinājumu, kā to bieži uzsver epidurālās anestēzijas kritiķi. Tādā gadījumā iespējams, ka šādas sāpes tiek sveiktas un tās ir jēgpilnas. Kā lai abu sāpju veidus nošķir? Viens risinājums ir piešķirt epistēmisko autoritāti pašai dzemdētājai. Tieši to tiecas nodrošināt jaunākais lēmums par valsts apmaksātu dzemdību atsāpināšanu, vairojot sievietes rīcībspēju. Tas nozīmē, ka tikai viņa pati zinās, kuras sāpes ir viņas sabiedrotās un ar kurām vairs nav pa ceļam. Lai arī dzemdību aprūpes speciālistu acīs dzemdētāja var būt aušīga un nedaudz kaprīza meitene, kuru vajag aizbildnieciski pamācīt, koriģējot viņas sievišķības performanci, šis ir svarīgs solis, lai uzlabotu dzemdību aprūpi un sievietes iemiesoto pieredzi.

 

[1] Šeit aplūkoju tikai EA "nedabiskumu", neizvēršot diskusiju par cita veida manipulācijām.
[2] Baker, Jen (2010). Natural Childbirth is for Birds. F. Allhoff, Sh. Lintott, and J. Warner, eds. Motherhood - Philosophy for Everyone: The Birth of Wisdom. Hoboken: John Wiley & Sons, p. 156–157.
[3] Brownmiller, S. (1984). Femininity. New York: Ballantine Books.
[4] Skitolsky, L. (2012) Tales from the Tit: The Moral and Political Implications of Useless Lactational Suffering. Sh. Lintott and M. Sander-Staudt, eds. Philosophical Inquiries into Pregnancy, Childbirth, and Mothering: Maternal Subjects. New York: Routledge, p. 64.
[5] Choen Shabot, S. (2016). Making Loud Bodies “Feminine”: A Feminist-Phenomenological Analysis of Obstetric Violence. Human Studies 39 (2), pp. 231–247.
[6] Cohen Shabo, S. (2017). Constructing Subjectivity through Labour Pain: A Beauvoirian Analysis. European Journal of Women's Studies 24 (2), pp.128–142.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!