"Vai tu droši zini, ka gribi to?" [1] Šo jautājumu Dainas Tabūnas romānā "Raganas" Berns, svešzemnieks un kristiešu misionārs, uzdod Madarai, jaunai meitai. Jautājums viņu attiecībās izskan divas reizes. Vispirms – viņu pirmajā naktī, kas aizsāk abu vētraino dēku. Berns nav bijis vardarbīgs vai lietojis spaidus. Madara attiecībās iesaistās brīvprātīgi, sekojot savai iekārei jeb, kā viņa pati to dēvē, "burvestības dīgstam". Tas sniedz gandarījumu un ļauj Madarai justies izredzētai. Vēlāk, jau būdama stāvoklī, Madara lūdzas, lai Berns viņu prec, taču Berns aizbildinās ar doto solījumu "kalpot savam kungam" un sūta viņu pie riebējas. Madara draud viņa apmetnei uzrīdīt tēvu un brāļus, Berns mierīgi atbild, ka viņi tiks nogalināti. Tad viņa ķeras pie pēdējā salmiņa – draud izdarīt pašnāvību. Berns piekāpjas un piedāvā "vēl vienu iespēju" – veikt dēmonu izsaukšanas rituālu, lai pārtrauktu grūtniecību. Jautājums "Vai tu droši zini, ka gribi to?" izskan vēlreiz, un, tāpat kā pirmajā reizē, atbilde ir apstiprinoša. Madara apliecina, ka droši zina, ka to vēlas.
Šī epizode sniedz ieskatu piekrišanas mehānisma dinamikā, iezīmējot tā grūtības un izaicinājumus. Pateicoties #metoo kustībai, piekrišana ir kļuvusi par vispārzināmu seksuālo attiecību regulu, lai gan skaidri artikulētas piekrišanas (vai tās trūkuma) nozīme feminisma teorijās uzsvērta jau 20. gadsimta 70. gados. Mūsdienās piekrišanu bieži vien skata kā kritēriju, kas ļauj atpazīt seksuālās vardarbības robežšķirtni. Tā kalpo par priekšnoteikumu nevienlīdzības mazināšanai un seksuālās brīvības veicināšanai. Nenoliedzot piekrišanas svaru, vairākas feminisma teorētiķes un seksualitātes pētnieces mūsdienās norāda, ka ar to saistītās cerības mēdz būt nesamērīgi augstas – no piekrišanas mēs sagaidām vairāk, nekā tā spēj dot. Šajā rakstā iezīmēšu dažus vairāk izplatītos apsvērumus, kas iezīmē piekrišanas robežas [2].
Īsā piekrišanas vēsture
Pieņēmums, ka sievietes "nē" ir daļa no flirta un patiesībā nozīmē "jā", pieder patriarhālajai seksualitātes paradigmai. Tā privileģē vīrieša baudu un rīcībspēju, savukārt sievieti konstruē kā pasīvu, šai baudai instrumentālu būtni. Ja "nē" tiek uztverts kā "jā", tas liecina arī par epistemoloģisku nevienlīdzību – šo problēmu izceļ, piemēram, filozofe Miranda Frikere, kura pēta apklusināšanas un izslēgšanas mehānismus, kam pakļauti atsevišķu sociālo grupu pārstāvji, tostarp sievietes [3]. Epistemoloģiskā netaisnība raksturo situāciju, kad sievietes teiktajam neuzticas vai to sagroza vai kad valodā trūkst līdzekļu, lai adekvāti aprakstītu notikušo. Kā piemērs var būt ideja, ka izvarošana var notikt laulībā, kas ir pretrunā ar ierasto skatījumu, ka sieviete, piekrītot apprecēties, ir permanenti piekritusi arī seksam ar laulāto [4].
Pret pozīciju, kas apšauba sievieti kā epistemoloģisku subjektu, iebilda arī otrā feminisma viļņa teorētiķes un aktīvistes. Šajā laikā radās sauklis "Nē nozīmē nē" jeb "No means no". Tā mērķis bija panākt, lai atteikums tiktu uztverts nopietni, kas savukārt varētu mazināt izvarošanas gadījumu biežumu. Tomēr tiesības teikt "nē" ir tikai maza daļa no feminisma projekta, kas tiecas pārskatīt sievietes seksualitāti, tostarp atrast iespējas izcelt un artikulēt iekāri un vēlmi teikt "jā". Tāpēc 90. gados rodas apstiprinošās piekrišanas (affirmative consent) koncepcija. Tā maina fokusu, tostarp izpratnē par to, kā noteikt izvarošanas faktu. Senākajās pieejās centrā bija jautājums, vai upuris izrādījis pretošanos. Klusēšana šādos gadījumos bieži vērtēta kā piekrišanas forma, neraugoties uz to, ka uzbrukuma brīdī upuriem mēdz būt raksturīgi piedzīvot paralīzi, kas padara tos nespējīgus rīkoties vai sevi aizsargāt [5]. Savukārt modelis, kas centrēts ap "jā", paredz, ka izvarošanā apsūdzētajam jāpierāda, ka sieviete ir paudusi piekrišanu, turklāt tas noticis brīvos apstākļos, normālā un veselīgā mijiedarbē, bez spaidiem vai viltus, sievietei esot pie pilnas samaņas utt. "Jā" modelis aicina saņemt piekrišanu pirms katras jaunas darbības veikšanas – piekrišanai jābūt par konkrētu situāciju, nevis "pēc noklusējuma", piemēram, balstoties pieņēmumos par sievietes uzvedību, izskatu vai patērētā alkohola apjomu.
Dēka ar svešzemnieku
Vairākas feminisma teorētiķes, piemēram, Katrīna Makinona un Mišele Andersone, ir kritiskas arī pret šādu piekrišanas modeli. Viņas norāda, ka apstiprinošās piekrišanas pieeja implicīti balstās tradicionālos stereotipos: sekss ir kaut kas, ko grib vīrietis, sieviete tam piekrīt vai noraida. Vīrietis iniciē, sieviete atļauj. Piekrišanas prasība paļaujas uz vīrieša spējām interpretēt sievietes rīcību un vārdus, lai gan pētījumi parāda, ka vīrieši šajā ziņā bieži kļūdās, nav īpaši ieinteresēti, kā arī sieviešu rīcībai mēdz piešķirt seksuāli lielāku svaru, nekā sievietes bija domājušas [6]. Kritiskajās diskusijās izkristalizējas piedāvājumi paplašināt piekrišanas modeli, ieviešot komunikatīvās (communicative) un pārrunu (negotiation) seksualitātes pieejas.
Komunikatīvā seksualitāte ietver "komforta un sarunu atmosfēru, minimālu spiedienu un nepārtrauktu pievēršanos (checkup) partnerim". Šī ieteikuma neievērošana nozīmē vai nu viena partnera "pārgalvīgu nevērību", vai "apzinātu ignoranci", kas ir pietiekami, lai saskatītu seksuālās vardarbības risku [7]. Pārrunu pieeja ietver domu un viedokļu apmaiņu, kas ir veids, kā izrādīt interesi par partnera redzējumu un vēlmēm, kā arī apliecināt, ka otrs ir svarīgs. Fokusā ir abpusējība, nevis vienas puses centieni iegūt atļauju. Šāds modelis palielina iespēju partneriem paust savus nodomus un vēlmes, iezīmēt preferences un gaumi, kā arī nospraust robežas [8]. Abām pieejām raksturīgs, ka tās aicina seksa laikā sarunāties, nevis klusēt.
Nozīmīgs apsvērums piekrišanas robežu aptveršanai ir atziņa, ka piekrišana automātiski nenozīmē iekāri, neliecina par seksuālu entuziasmu, negarantē baudu un nenovērš vardarbības risku, kas var būt tūlītējs vai piepildīties ilgtermiņā. Svarīgi ņemt vērā piekrišanas kontekstu: sievietes un vīrieši lielākoties nav vienlīdzīgi un viņu varas hierarhijas netiešā veidā tiek pārnestas arī uz seksualitāti. Nereti vīrietis ir ne tikai fiziski stiprāks, tam var būt arī lielāka sociālā ietekme, zināma vara pār sievieti vai viņas bērniem, kā arī apziņa, ka viņa rīcība, visticamāk, paliks nesodīta. Piespiešana var notikt bez fiziska spēka pielietojuma, bet izrietēt no sievietes ekonomiskās vai sociālās ievainojamības. Baidoties no iespējamām sekām, šantāžas vai sabiedrības spiediena rezultātā sievietes piekrišana maskē neiespējamību atteikt. Dzimtē balstītas ievainojamības motīvs caurauž arī Madaras un Berna mīlas stāstu. Tā sarežģījumi, neplānota grūtniecība un tās pārtraukšanas ķermeniskais un sociālais slogs, tāpat kā iespējamie "risinājumi", piemēram, militāra sadursme, abas puses skar dažādos veidos. Tās, kurām "sagribējies dēkas ar svešzemniekiem", parasti "tik daudz sajēdzot, lai būtu jau precētas", Berns smīkņā [9]. Madaras un Berna attiecības raksturo nevienlīdzība – sievietes un vīrieši piedzīvo seksa sekas atšķirīgā veidā, ko vienas puses piekrišana otras puses piedāvājumam nespēj būtiski izmainīt. Lai gan šīs seku izpausmes ir vēsturiski variablas, nevienlīdzības "riska menedžments" jāveic sievietēm – viņām vajagot "sajēgt" vismaz tik daudz, lai laicīgi novērstu iespējamos draudus. Kad Madara piekrīt Berna piedāvājumam, viņas izvēles iespējas ir ierobežotas: Madara "grib" vienīgo šajā situācijā pieejamo kompromisu.
Pašapziņa un caurspīdīgums
Prasība pēc piekrišanas – neatkarīgi no tā, vai atbilde ir "nē" vai "jā" – atbildību par vardarbības novēršanu galu galā noveļ uz sievietes pleciem. To pastiprina pēdējās desmitgadēs radusies pašapziņas kultūra (confidence culture), kas plaukst neoliberālā feminisma paspārnē. Kā raksta grāmatas "Rītdien sekss atkal būs labs" autore Katrīne Andžela, šī kultūra lolo pašpārliecinātas sievietes tēlu, kura ir gana drosmīga un apņēmīga, lai realizētu savus sapņus gan karjerā, gan partnerattiecībās. Kustība #metoo uzskatāmi parāda, kāda politiska ietekme var būt sievietes seksuālajai grēksūdzei, tostarp spējai atklāti runāt par savām vēlmēm un intīmo pieredzi. Taču vai prasība teikt patiesību nekļūst par jaunu pienākumu – feministēm obligāto spēka demonstrējumu? Piekrišanas modelī sieviete ir atbildīga par seksuālo attiecību uzlabošanu un baudas nodrošināšanu. Sabiedrība gaida, ka sieviete atmetīs kaunu un kautrību, lai skaidri un gaiši pateiktu, ko tieši un kā viņa vēlas. Nevis patriarhāts, kapitālisms vai seksisms rada problēmas, bet sievietes iekšējā nedrošība un pašapziņas trūkums. Kā novērojusi Andžela, pašpaļāvības kultivēšanā balstīts feminisms izvairās no šaubām, neziņas un nedrošības, lai sievieti padarītu neievainojamu.
Šāda noklusēšana ne tikai atkārto neoliberālo orientāciju uz veiksmi un individuāliem panākumiem, jebkuru izgāšanos traktējot kā kaunpilnu un nevēlamu, bet arī ignorē daudzu sieviešu realitāti, kur pašpārliecināti demonstrēt savu seksualitāti ir riskanti. Sievietes iekāre var kļūt par vīrieša vardarbības attaisnojumu, jo sieviete, kas vēlas seksu – saskaņā ar izplatīto loģiku –, ir neizvarojama: "ja viņa saka "jā" kaut kam vienam, viņa vairs nevar pateikt "nē" nekam citam" [10]. Līdz ar pašpaļāvīgas sievišķības tiražēto seksuālo pašizpausmi piekrišanas prasība paredz arī caurspīdīga subjekta izpratni, kas nozīmē, ka, ielūkojoties sevī, mēs bez grūtībām spējam ieraudzīt savas patiesās vēlmes un vajadzības, kā arī mākam skaidri formulēt savu attieksmi. Tātad par vienu no piekrišanas priekšnosacījumiem kļūst pašizziņa. Lai gan aicinājums izzināt sevi ir Rietumu filozofijai emblemātisks un saskan ar racionālisma pieeju, ir gana daudz teorētisku pozīciju, tostarp psihoanalīzē un feminisma teorijās balstītu, kas apšauba kristāldzidra indivīda koncepciju, tās vietā piedāvājot uzlūkot cilvēku kā pretrunu pilnu, sarežģītu, dažādās attiecībās ieaustu un ietekmēm pakļautu būtni.
Arī iekāre nav gatavs, autonoms lielums, kas jau ir noformējies un gaida, kad to liks lietā. Iekāre rodas mijiedarbībā, tā var būt šaudīga un šaubīga. Reizēm to, ka mums kaut kas patīk vai nepatīk, var uzzināt tikai izmēģinot. Citkārt šo zināšanu aizēno dzimtē balstīti stereotipi, sabiedrības spiediens vai vardarbības draudi. Tomēr tieši iekāres nenoteiktībai, nevis piekrišanas skaidrībai jābūt seksuālās ētikas pamatā. Tā tiecas panākt baudas vienlīdzību daļēja aptumšojuma, neskaidrības un neziņas apstākļos, ko virza dzīvota, iemācīta, plūstoša un no konteksta atkarīga seksualitāte. Piekrišana ir seksuālo attiecību minimums, kas nekļūdīgi darbojas vienīgi utopijā, kur vienlīdzība un brīvība jau pastāv. Kamēr izpratni par seksualitāti ietekmē dzimtes stereotipi un varas pozīciju asimetrija, piekrišanas iespējas ir ierobežotas, taču šo robežu izvaicāšana ir daļa no to pārvarēšanas.
[1] Tabūna, D. 2023. Raganas. Rīga: Ascendum, 44. lpp.
[2] Rakstā pievērsīšos galvenokārt heteroseksuālu attiecību analīzei divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, feminisma teorijās piekrišanas ideja formulēta galvenokārt, lai samazinātu vīriešu vardarbību pret sievietēm. Lai gan reizēm izskan piedāvājums seksuālo vardarbību skatīt kā dzimumneitrālu tiesību pārkāpumu, vairums iebildumu pārliecinoši parāda, ka šāda pieeja nespēj aptvert seksuālās vardarbības vēsturiskumu un ideoloģiskos aspektus, kā arī ierādīt adekvātus problēmas risināšanas rīkus. Otrkārt, citi seksuālie režīmi piedāvā atšķirīgu risku un ieguvumu dinamiku, kuru aplūkojums pārsniedz šī raksta iespējas.
[3] Fricker, M., 2019. Evolving Concepts of Epistemic Injustice. The Routledge Handbook of Epistemic Injustice. Ian James Kidd, José Medina, & Gaile Pohlhaus Jr eds., London: Routledge, 53–60.
[4] West, R., 1996. A Comment on Consent, Sex, and Rape. Legal Theory, 2: 233–251.
[5] Anderson, M., 2005. Negotiating Sex. Southern California Law Review, 78: 1401–1438.
[6] Archard, D., 1997. ‘A Nod’s as Good as a Wink’: Consent, Convention, and Reasonable Belief. Legal Theory, 3: 273–290.
[7] Pineau, L., 1989. Date Rape: A Feminist Analysis. Law and Philosophy, 8(2): 239–240.
[8] Anderson, M., 2005. Negotiating Sex. Southern California Law Review, 78: 1423.
[9] Tabūna, D., 2023. Raganas. Rīga: Ascendum, 41. lpp.
[10] Angel K., 2021. Tomorrow Sex Will Be Good Again. Women and Desire in the Age of Consent. London and New York: Verso, 12–17.
0