Māksla
20.11.2020

Vienam galā netikt

Komentē
0
Saglabā

Par Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādi "Alma mater" galerijā "Alma"

Jau uzmetot aci Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādei-instalācijai, kas mēnesi bija aplūkojama galerijā "Alma", bija skaidrs, ka vienam ar to galā netikt. Lai gan izstāde, tāpat kā galerija, ir neliela, tajā apvienoti vairāki acīmredzami zīmīgi elementi, kas man šķita katrs no savas operas (tiešām operas, bet par to vēlāk). Skaidrs, ka zīmes uz kaut ko norāda, bet kā pēc tām vadīties? Kurā virzienā? Par laimi, uzradās palīgi, lai arī neklātienē. Viena pēc otras parādījās recenzijas portālos "Arterritory.com" un "punctummagazine.com". Abas sarakstījuši filozofi – Kārlis Vērpe un Jānis Taurens, Tiesa gan, Taurens filozofiem raksturīgajā stilā atrunājas, ka viņa teksts nemaz neesot izstādes recenzija. Bet pie filozofiem pēc padoma nav grēks griezties, ja kaut kas nav skaidrs, un es tiešām uzzināju šo to jaunu. Vai tas man palīdzēja izstrādāt pašam savu izstādes interpretāciju, viedokli, kur nu vēl vērtējumu, joprojām neesmu drošs, tādēļ pieņemiet, ka tie vēl nav gatavi.

Pie kā gan vēršas skatītāji, ja viņi redz izstādi un neko nesaprot? Pareizi, pie tekstiem. Nelīdz nekādi uzmundrinājumi, ka māksla jāsajūt "ar iekšām" – tā jūs varat nostāvēt izstādē stundu, kamēr iekšas signalizē, ka derētu iekost. Filozofi pie tekstiem vēršas profesionāli, jo tieši to ir mācīti darīt – vienus tekstus pārvērst nākamajos un tā bez gala. Dzudzilo izstādē ir divu veidu teksti – pirmkārt, tradicionālais izstādes komplekts: nosaukums, anotācija. Tie ir ļoti skopi. Otrkārt, teksti ir iekļauti ekspozīcijā kā slīdošas burtu rindas uz sešiem atsevišķiem tablo, un šķiet, ka tiem nav ne sākuma, ne beigu, tie plūst pilnīgi izšķērdīgi. Jau izstādes nosaukums mani samulsināja – pierasts, ka par Alma mater sauc universitāti, turklāt katrs absolvents savu. Ar universitātēm abiem Dzudzilo zināmas saistības nav, tādēļ var pieļaut, ka nosaukums lietots metaforiski, līdzīgi autodidaktam Maksimam Gorkijam, kurš savu autobiogrāfisko romānu nosauca "Manas universitātes". Tomēr tieši nosaukumā savu interpretāciju balsta Kārlis Vērpe recenzijā "Vai ir gudrība bez izglītības?". Lai neatkārtotos, varu piebilst, ka izstādes anotācija galerijas mājaslapā apspēlē dzimtās universitātes un galerijas nosaukuma līdzību, kas man tomēr vairāk atgādina vārdu spēli, mirklīgu asociāciju, kurpretī pati instalācija nebūt neizskatās pēc kaprīzes. Pavadošajā tekstā ir vēl kāda zīmīga detaļa – "Izstāde veltīta mūsu draugam Kristam Auzniekam," rakstījuši mākslinieki. Jāatzīmē, ka Auznieks ir pazīstams komponists, Kristas un Reiņa Dzudzilo līdzautors darbā, ar ko Latvija tika pārstāvēta Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē 2019. gadā. Protams, mākslinieki var veltīt savus darbus, kam vien grib, tomēr tik mājieniem bagātā, bet tiešām norādēm skopā izstādē kā šī pat veltījums jauc pēdas – jāatzīstas, es pat iegūglēju, vai ar komponistu nav atgadījies kas nelāgs, neko neatradu un tiešām ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Tekstu pārbagātība turpretī valda ekspozīcijā iekļautajos tablo. Tajos slīd izteikumi četrās valodās – latviski, krieviski, vāciski un angliski. Kas ir autori, kādi literāri darbi citēti – tas skatītāja prātam ir rūpīgi slēpts (laba prakse būtu, ka citātu izmantošana autordarbā tiek kaut vai funkcionālā veidā atšifrēta). Skaidrs, ka tekstus vieno zināma dziļdomība, kas latviešu valodas tablo izpaužas pat visai smieklīgi – tajā slīd jautājumi "Kam tu tici?", "Ko tu gribētu, lai uzraksta uz tava kapakmeņa?" un tamlīdzīgas bezgaumības. Tomēr, lai noķertu frāzes, kur nu vēl lai atklātu autorus un sakarību starp tām, skatītājam jābūt vai nu erudīcijas konkursu, vai krustvārdu mīklu fanam, respektīvi, jātur galvā milzīgs daudzums bez konteksta nekam nederīgu teikumu. Iespējams, mākslinieku nolūks tieši bijis radīt informācijas sastrēguma tēlu negausīga patērētāja prātā, un tas nenoliedzami izskatās efektīgi (līdzīgu vizuālo risinājumu mākslinieku duets bija izvēlējies darbam izstādē "Nosaukumam nav nozīmes" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2017. gadā). Tiesa, gaismu šajā citātu lietā ir ienesis Jānis Taurens rakstā "Par interpretāciju".

Izrādās, tekstu autoru vidū ir gan Alēns Robs-Grijē, gan Puškins, gan Arnis Rītups. Taurens šajā rakstā, polemizējot ar Sūzenu Sontāgu un atsaucoties uz Teodoru Adorno, apgalvo, ka (drusku vienkāršojot) mākslas kritikā un teorijā vairs "nav un nedrīkstētu būt arī iespējama" pozīcija, kas izvairās piešķirt mākslas darbiem politisku skanējumu. Viņš pats to tūdaļ piešķir savai Kristas un Reiņa Dzudzilo mākslas darba interpretācijai, pamatojoties uz citēto tekstu pirmavotu vērtējumu no feminisma pozīcijām. Talkā tiek ņemti no konkrētās izstādes pat tik attālināti apsvērumi kā Puškina pasakas sižets un mūzika, kas skanējusi filmā, kam scenāriju rakstījis Robs-Grijē. Pat ne mūzika – tās raksturošanai Taurens mīļuprāt izmanto tik nepolitiskus aprakstus kā "brīnišķīgs koloratūrsoprāns", "liriska noskaņa" un "balss valdzinājums".

Lai kaut kā izkļūtu no šīs kritiskās teorijas abrakadabras, laikam gan jāatgriežas pie Kristas un Reiņa Dzudzilo darba kā pie vienota veseluma, nevis sazarota daudzpakāpju atsauču kataloga. Jāatzīst, ka gan abas minētās recenzijas, gan arī manējā līdz šim samērā maz uzmanības pievērsušas instalācijas centrālajai daļai, ko visdrīzāk varētu saukt par objektu vai skulptūru. Tā sastāv no slīpa stieņa visas izstāžu telpas garumā, kas novietots uz baltiem balstiem. Virs tā kreisajā pusē piestiprinātas divas tradicionālā tēlniecības manierē atveidotas cilvēka rokas, kas nošķeltas ar taisnu līniju. Toties labajā pusē zem stieņa, bet nesaistīti ar to uz atsevišķa podesta novietotas pirkstgalos pacēlušās betona kājas. Lai iztēlotos, ko tas viss nozīmē, protams, ar tekstiem nepietiks. Nav gluži taisnība Taurenam, no kura rakstītā var izsecināt, ka vizuālus tēlus, atšķirībā no rakstītiem, mēs uztveram tikai emocionāli jeb afektīvi: skatītāja spēja savirknēt instalācijā redzamos elementus kaut cik jēdzīgā vēstījumā tāpat būs atkarīga no skatīšanās pieredzes, atmiņā uzkrāto tēlu un nozīmju krājuma.

Bez tā, ka instalācija satur reālistiskas tēlniecības elementus, man šajā gadījumā noderīgi šķita ņemt vērā arī abu autoru bagātīgo pieredzi teātrī. Taisnību sakot, tā izpaužas it visā, ko Dzudzilo dara. Teātris ir tāds apbrīnojams mākslas veids, kas operē ar ilūziju un skatītāja iztēli, lielu daļu tēla veidošanas uzticot tai. Piemēram, nav šaubu, ka stienis mums jāuztver kā gaisā levitējoša līnija bez balstiem, līdzīgi kā marionešu teātrī mēs izvēlamies neredzēt aukliņas, kurās iekārta lelle. Tāpat jādomā, ka pirkstgalos pacēlušās kājas izsaka neredzama cilvēka psiholoģisko stāvokli. Tāpat ne jau stienis balsta rokas, bet kādas neredzamas, iespējams, lidojošas vai vismaz krietni augstu pakāpušās figūras rokas notur stieni. Šādi, iztēlē līmējot kopā fragmentēto skulptūru, atklājas visai romantisks, pat eksaltēts sižets, lai arī ne līdz galam skaidrs. Iespējams, to var traktēt arī simboliski. Piemēram, Taurens reālistiskajās detaļās saskatījis gan mākslinieka, gan mākslinieces klātbūtnes apliecinājumu, bet man gan rokas, gan kājas izskatījās kā vienas vispārinātas figūras daļas. Varbūt pietiekami neieskatījos ekstremitāšu dzimuma piederībā. Mani iespaidi atšķiras arī no Kārļa Vērpes, kurš izstādi sauc par minimālistisku. Minimālisms, kā zināms, bija mākslas virziens, kas tiecās objektus un materiālus atbrīvot no jebkādām pārnestām nozīmēm, atstājot tikai tiešo, burtisko. Krista un Reinis Dzudzilo turpretī katru izstādes elementu apvelta ar papildu nozīmēm varbūt pat pārāk izšķērdīgi, lai tās savā starpā sabalsotos. Atmosfēra "Almā" šķita pat barokāla, ja mērām nevis pēc detaļu daudzuma, bet pēc skatītāja iztēlei atvēlētās telpas. Katrā ziņā interpretācijām ir vieta, un nevienu nevar izslēgt tikai tāpēc, ka tā mūsdienās nedrīkstētu būt pieejama.

Vilnis Vējš

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis un publicists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!