Līga Spunde "It’s a Match", Brenda Jansone "Kaunums". Foto: Pēteris Vīksna
 
Māksla
28.10.2020

Tur, kur gribat būt

Komentē
0
Saglabā

Par izstādi "Vai mēs jau esam tur?" Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu telpā "Pilot" (apskatāma līdz 1. novembrim)

Mākslas akadēmijas diploms ir viens no tiem dokumentiem, ko neviens man nav prasījis uzrādīt. Ak tā, vienreiz es to izvilku gan – kad pats biju sadomājis izglītoties vēl mazliet. Akadēmiskā vide un valsts dienests, kurā diplomi un dažādi citi papīri nozīmē daudz, ja ne visu, par mani nav interesējušies, un es par tiem – arī ne pārāk. Mākslas pasaulē attieksme pret formālo izglītību ir pielaidīgāka – protams, ir labi, ja mākslinieks savā CV var ierakstīt, ka studējis kādā prestižā mācību iestādē, savu lomu spēlē arī pasniedzēju vārdi un studiju laikā iedibinātie kontakti. Tomēr galu galā aicinājumi piedalīties izstādēs, sadarboties ar galerijām, institūciju un kolekcionāru interese tiek tiem, kuri spēj piedāvāt kaut ko oriģinālu, ne ar ko citu neaizstājamu. Es nekādi negribu noliegt izglītības nozīmi mākslinieka tapšanā – tieši studiju laikā, ja vien mākslinieks satiek vismaz vienu vai divus pasniedzējus, kurus pieņem kā autoritātes, viņš var piedzīvot apvērsumu domāšanā, piemēram, ka glezna, kas rotājusi vecāku dzīvokļa sienas un dāvināta uz kāzām, varbūt nav atdarināšanas cienīgākais paraugs vai – ka mākslas muzejos reizēm ir interesantāk pavadīt laiku nekā lielveikalā. Ja laimējas satikt radošus un izdomas bagātus kursabiedrus, ir lielākas iespējas kļūt par kādas grupas vai mikrovirziena pārstāvi, kas pievilina mākslas vēsturniekus kā medus – mušas. Tomēr katra mākslinieka karjera ir pārāk individuāla, lai to mērītu pēc kāda cita piegrieztnes. Nelīdzināties nekam un nebaidīties būt vienam, iespējams, ir vērtīgākās īpašības, ko jauns cilvēks var iegūt mākslas izglītības iestādē. Protams, ja neveicas ar pasniedzējiem un kolēģiem, tieši šīs īpašības var arī tikt neatgriezeniski nomāktas.

Galerija "Pilot" Vecrīgā, kā saprotams no publiskās komunikācijas, ir Latvijas Mākslas akadēmijas sankcionēts mēģinājums parādīt mācību iestādē notiekošo kā daļu no "īstās" laikmetīgās mākslas pasaules, prezentējot kā pasniedzējus, tā studentus bez savstarpējo attiecību tīklojuma un hierarhijas. Tā noteikti ir slavējama iniciatīva, jo dažādo veidus, kādos tradicionāli esam varējuši iepazīt jaunus māksliniekus – kā tipiskākie modeļi laikam būtu minami "meistars un audzēkņi", "X specialitātes Y kursa studentu patstāvīgie darbi" vai "jaunie dullie kaut kur ellē ratā pēc pašu iniciatīvas". Galerija Vāgnera ielā izskatās pēc īstas galerijas, kurā izstādīti īstu mākslinieku darbi – ar šo līdzību saprotot tūkstošiem citu mākslas galeriju simtiem citu pilsētu centros, no kurām Rīgā vairs palikušas labi ja trīs.

Pie sienas (no kreisās puses) Esteres Betijas Grāveres "Xoxo", Jāņa Šneidera "Ārā" un Jāņa Dzirnieka darbi (tālplānā), telpas vidū – Miķeļa Mūrnieka "I thought it was a sculpture for a moment".

Koncentrēsimies uz šī formāta pozitīvo aspektu – katram autoram ir dota iespēja fokusētā veidā piesaistīt apmeklētāja skatienu neitrālos apstākļos, un šoreiz atstāsim malā formātu, kas būtu pelnījis (un laikmetīgās mākslas praksē ir jau daudzkārt izpelnījies) papildu kritisku izvaicāšanu – ko gan īsti nozīmē "baltais kubs" kā mākslinieka un skatītāja sastapšanās vieta? Cik lielā mērā tas izceļ vai nivelē autoru individuālos centienus? Cik pamatoti ir formālie orientieri, kas acumirklī kontekstualizē mākslas darbus kā "laikmetīgus" – piemēram, kaut vai eksponēšana tuvu pie grīdas vai tieši uz tās, mediju standarta komplekts (tiesa gan, iztiekot bez video), vienmērīgais apgaismojums un attālumi starp darbu grupām? Kas šādā gadījumā ir izstāde kā māksliniecisks veselums? Izstādes pavadošais teksts vismaz godprātīgi nemaz nemēģina izvirzīt savas versijas, skanīgo jautājumu "Vai mēs jau esam tur?" atstājot atvērtu. Kas ir šī sapņu zeme, kurā "mēs" tā vēlamies nonākt, – līdzīga galerija, tikai ar pazīstamāku nosaukumu lielākā pilsētā vai kāda starptautiska gadatirgus stends? Spriežot pēc informācijas LMA mājaslapā, galerija "Pilot" tieši ar šo autoru sastāvu piedalījusies mākslas gadatirgū Viļņā. Jāsecina, ka vismaz viens mērķis sasniegts.

Ja skatītāja rīcībā būtu kāda rokasgrāmata, kurā būtu apkopoti padomi, "kā acumirklī atšķirt laikmetīgās mākslas darbu no visa kā cita", katram izstādes eksponātam tajā noteikti atrastos piemērots punkts. Uzmanības aizķeršanai tomēr izšķiroši izrādās oriģināli domas uzzibsnījumi vai vienkārši asprātības. Jāņa Dzirnieka drukas darbi ar bagātīgu sveķu klājumu sakrusto glezniecības formātu ar internetā atrodamo šo un to, pievienojot labu devu maskulīnas bravūras, tomēr asprātīgākais tajos ir nosaukums – "Young Mom Makes $22185 Monthly in Her Spare Time Working at Home, Is It Legal?". Šaubas pauž arī telpas vidū novietotā Miķeļa Mūrnieka objekta nosaukums: "I thought it was a sculpture for a moment". Protams, abi darbi drīzāk uztverami kā komentāri par digitālās un priekšmetiskās vides attiecībām, un īstās šaubas ir par laikmetīgās mākslas formu nopietnību, spēju paust nozīmīgus vēstījumus. Abus autorus gribas iedrošināt – tās izgaisīs kā nebijušas, tiklīdz atradīsiet savas īstās tēmas, savus materiālus un procesus, kas tiešām sniedz gandarījumu. Blakus esošais Jāņa Šneidera gleznu cikls "Ārā" rāda, ka tas ir iespējams – autors, kas tikai pirms gada vēl debitēja ar augsti novērtētu personālizstādi galerijā "Look", saglabā savu rokrakstu, tomēr to mainot un neatkārtojoties. Nelielie attēli liek izbrīnā samirkšķināt acis, kad izlasīta etiķete – tajā kā tehnika minēta eļļa uz papīra, lai gan darbi izskatās drīzāk pēc grafikām. Tomēr šis triks nav vienīgais, kas piesaista – perspektīvā attēlotā rūtotā virsma, no kuras ceļas nesaprotami tvaiki, apvieno ģeometriskas un plūstošas formas intriģējošā veselumā.

No kreisās – Pēteris Ķimsis "Mūsu lieta", Brendas Jansones "Kaunums", Līgas Spundes "It’s a Match", Amandas Ziemeles "Gailenes" un Annemarijas Gulbes "Artist in isolation", uz grīdas – Haneles Zanes Putniņas "Luksarij lasāmkrēsls no 1799. gada / Zaķi cep burkāndesas un gatavi kurināmo pirtiņai"

Nākamie izstādes eksponāti – Esteres Betijas Grāveres grafiku pāris "Xoxo" cieš no konteksta trūkuma – šķiet, ka tas pārstāv kādu plašāku sēriju, kuras lielākā daļa un līdz ar to nozīme palikusi skatītāja acīm slēpta. Acumirklī pazīstami un ne ar ko nesajaucami rokraksti, vismaz Latvijas kontekstā, ir divu tālāk izstādīto mākslinieču – Amandas Ziemeles un Līgas Spundes – trumpji. Tiesa, abas ir pārstāvētas samērā skopi, un skatītājam jābūt ar priekšzināšanām, lai to novērtētu. Tomēr Ziemeles priecīgās gailenes, kas novietotas stipri tuvu grīdai, turklāt vēl iekavās, tāpat ir jaukas un Spundes plastmasas ugunskurs (tieši uz grīdas) silda. Savukārt Annemarijas Gulbes apdrukātais dvielis ir darbs, kas vistiešāk trāpa laika aktualitātē, bet neesmu drošs, vai veidā, kā māksliniece to iecerējusi. Sakņupusī sievietes kailfigūra, kas etiķetē atšifrēta kā "Artist in Isolation", it kā paģēr no skatītāja līdzjūtību, kaut gan darba materiāls iemieso zināmu komfortu, kuru katru brīdi gatavs apskaut un samīļot jūsu vietā. Jāatzīstas, ka iepriekš nebiju pazīstams ar gleznotājas Veronikas Frolovas jaunradi, tomēr nelielā ģeometrisku abstrakciju sērija ar pastoziem akcentiem ir pietiekama, lai novērtētu konsekvenci vismaz viena cikla ietvaros. Pat mazliet par daudz pietiekama – ja viena sastāvdaļa pēkšņi pazustu, mēs visticamāk nemaz nesajustu tās iztrūkumu.

Pēteris Ķimsis "Mūsu lieta"

Brīvstāvošā Brendas Jansones skulptūra – šķiedras mākslas darbs jeb objekts "Shame" – ļoti tieši signalizē, ka pārstāv to feminisma virzienu, kas kā izšķirošu uzsver ģenitālo zonu apceri. Turpat netālu izstādīta neliela vīrieša kailfigūra – Pētera Ķimša reālistiskā "Mūsu lieta", kurā dzimumorgāni gan ir kaunīgi piesegti ar dvieli. Pavisam nesaistīti ar mākslinieku iecerēm šis darbu komplekts manas domas aizvirzīja sāņus tēmā – kas tā par lietu, ka vīrieša kailfigūras žanrs, kas nav mulsinājis Mikelandželo apjūsmotājus gadsimtiem, mūsdienās liktos piedauzīgāks par sievietes kaunuma apmatojuma naturālistisku atveidi? Ķimša skulptūra tikmēr veido telpisku dialogu nevis ar Jansones objektu, bet ar Haneles Zanes Putniņas linogriezumu par zaķiem, kas nemaz nav linogriezums grafikas izpratnē, bet patstāvīgs linoleja gabals ar pušķiem. Šie pēdējie divi darbi manī ieslēdz brīdinājuma signālu – kā visi darbi, kuros pārāk skaidri jūtu autora piederību noteiktas Mākslas Akadēmijas nodaļas absolventu lokam. Jo nekad nevaru būt drošs, vai izvēlētā tehnika ir māksliniekam šobrīd aktuāla vai vienkārši kaut kad jaunībā izdarītu izvēļu sekas. Lūk, gandrīz visa izstāde. Gandrīz, jo no ieejas durvīm pa kreisi ir vēl viena darbu grupa – Kristiana Brektes "MR. AND MRS. DOE", kas patiesībā ir daļa no savulaik galerijā "Māksla XO" izstādīta daudz plašāka cikla.

Vēlreiz pārlasot izstādes anotāciju, mani sevišķi aizkustināja retoriskais jautājums: kāda loma ir kritiķu recenzijām kultūrā vai pandēmijas pasaulē (pēc teikuma konstrukcijas īsti nevar saprast, kur)? Īsi atbildēšu – ne vienā, ne otrā šī loma nav nekāda lielā. Tomēr pēc reakcijas uz kritiskiem viedokļiem parasti var droši pateikt, kādā kultūrā un pasaulē atrodas izstāžu veidotāji – laikmetīgās mākslas vai tomēr kādā citā.

Vilnis Vējš

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis un publicists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!