Mārtiņš Vilsons, Mirdza Martinsone un Aloizs Brenčs filmas "Mirāža" (1983) uzņemšanas laukumā (kinoraksti.lv)
 
Visjaunāko laiku vēsture
31.07.2020

Gads pirms deviņdesmitajiem

Komentē
1
Saglabā

Rakstu sērijā "Visjaunāko laiku vēsture" 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.

Īstenībā tas sākās jau 80. gadu vidū. Laiks, par kuru man ir gaužām maz laba, ko teikt. Kad lasu citu atmiņas par 20. gadsimta deviņdesmitajiem, es uzzinu par lieliskiem notikumiem un dižiem sasniegumiem, kuros vai nu neesmu bijis klāt, vai neatceros, vai neesmu to novērtējis. Vienvirziena kustību, kurā izcilas personības traucas uz izciliem panākumiem kaut kad nākamā gadsimta sākumā. Es par to visu neko nezināju. Vienmēr iegadījos kaut kādās attekās, sānslīdēs. Lasot rakstus par 90. gadu mākslu, tikai retumis tajos pazīstu cilvēkus, kurus satiku, un dzīvi, kādu redzēju. Tīšām rakstu "redzēju", jo šie gadi sakrita ar to manas dzīves periodu, kad no ģimenes un skolas bērnišķīgajām būšanām tiku uzrauts, kā toreiz teica, lielās dzīves orbītā. Turklāt visai efektīgā veidā. Tomēr man vēl nebija sajūtas, ka es tajā piedalos.

Apgalvot, ka deviņdesmitie gadi sākās astoņdesmitajos, protams, ir tīrā tukšvārdība. Tomēr perestroika jeb pārbūve bija pirms visām tālākajām laiku maiņām, un es redzēju, kā tā notika. Diezgan nemanāmi, bet neatgriezeniski – mēs it kā dzīvojām visbriesmīgākajā padomju režīma stagnācijas fāzē, bet neviens vēl nezināja, ka tā ir pēdējā; klausījāmies un lasījām plānprātīgas frāzes, kuras mūs garlaikoja un smīdināja, bet, kad atvērām muti, paši tās lietojām, jo citas nemācējām. Es to nevaru noslēpt, jo jau kopš sešpadsmit gadu vecuma mēdzu uzrakstīt pa kādai, kā man toreiz likās, "kino kritikai", un pārsteidzošā kārtā "Padomju Jaunatne" tās arī drukāja. Tomēr apjausma, ka nav labi un vajadzētu kaut kā citādi, bija tā laika preses lielā tēma, un tādā garā es sacerēju arī savus pirmos tekstus – bez mazākās nojausmas, kur esmu iepinies. Nē, nojausma atnāca gan – kādā LPSR Kinematogrāfistu savienības sapulcē Kino namā, uz kuru bezrūpīgi biju devies ar tikko iegūtu "kritikas sekcijas jauniešu nodaļas biedra" apliecību kabatā. Režisors Oļģerts Dunkers, par kura filmu biju uzrakstījis kaut ko ne visai glaimojošu, ierosināja izskatīt kritikas jautājumu un jo īpaši laikraksta "Padomju Jaunatne" darbu. "Kā var atļaut kaut kādam Lietišķās mākslas skolas audzēknim noslaucīt kājas radošās grupas divu gadu darbā?!" viņš teatrālā balsī dārdināja no tribīnes. Dzidra Ritenberga, kuras filma man arī nebija īpaši patikusi, divas rindas priekšā efektīgi grauza burkānu. Es tajā brīdī tumsā svīdu un cerēju, ka mani neviens sejā nepazīst. Tomēr sazīmēja gan – Pēteris Krilovs pienāca mazliet parunāties, Viktors Avotiņš arī.

Tālāk seko epizode, kuru pagājušonedēļ laikrakstā "Sestdiena" atgādināja Andris Keišs un Matīss Kaža, salasījušies vietnē "periodika.lv" tagad brīvi pieejamos labumus. Man pašam tur bija jāieskatās, lai sarakstītu šīs atmiņas, jo es daudz ko esmu aizmirsis un nemaz neskumstu par to. Pats par sevi saprotams, ka man nepatika arī Aloiza Brenča filma "Dubultslazds". Es noteikti nepiederēju tās auditorijai – miljoniem pusaugu čaļu visos Padomju Savienības nostūros, kas, saulespuķu sēklas grauzdami, skatījās šo bojeviku vēl un vēlreiz un no sirds juta līdzi Jura Lisnera tēlotajam Banānam. Man šī filma likās liekulīgi didaktiska, pārāk brutāla un vienkārši stulba. Kādos vārdos es to 1986. gada februārī uzrakstīju, lai nu paliek uz mana toreizējā vecuma – astoņpadsmit gadu – rēķina. Preses arhīvs liecina, ka "Padomju Jaunatne" pat esot saņēmusi filmas fanu vēstules, kas aizplīvurotā veidā solīja man pa purnu. Lai nu tā būtu, neatceros. Toties atceros, ka redakcija man nodeva ziņu – Aloizs Brenčs vēloties, lai es viņam piezvanu.

Pretēji nelabajām gaidām Brenčs, kurš uzreiz mani uzrunāja ar "Vecīt!", recenziju pieminēja tikai starp citu. "Tu labi formulē!" viņš teica. Brenčam bija plāns. Viņš vēlējās, lai es atbraucu pie viņa uz kinostudiju, un turpmāko gadu es tur uzturējos gandrīz biežāk nekā skolā vai Mākslas akadēmijā, kurā iestājos tūlīt pēc Lietišķajiem. Cik ilgi un bieži es uz turieni braucu? Vismaz reizi nedēļā, bet reizēm vairākas dienas pēc kārtas. Es atceros ziemu, vasaru un atkal ziemu. Un tad pārtraukumu (vai tie bija vairāki?), pēc kura arī viss beidzās. Ko es tur darīju? Patiesībā – tā īsti neko.

Aloizs Brenčs bija nolēmis atkārtot "Ilgā ceļa kāpās" veiksmes formulu un uzņemt vēl vienu episku un melodramatisku seriālu jeb, kā toreiz teica, daudzsēriju mākslas filmu. Kinostudija projektam bija devusi zaļo gaismu, un par literāro pamatu bija izvēlēts Viļa Lāča romāns "Vecā jūrnieku ligzda", kas pirmo reizi izdots 1937.–1938. gadā, bet vēlāk paša autora pārrakstīts 1955. gadā. Jau literārā pirmavota izvēle iezīmēja pretrunu, ar ko projekts sirga visu tapšanas gaitu, – tas sākumā bija iecerēts kā padomju klasikas ekranizācija, bet pārbūves gaisotnē arvien vairāk sliecās uz pirmā izdevuma pusi. Vai es biju klāt, kad scenārijā tika iekļauts pat fragments no Aleksandra Čaka "Mūžības skartajiem" – pulkveža Vācieša runa Piņķu baznīcā –, neesmu pārliecināts. Tomēr kā PSRS Centrālās televīzijas finansēts produkts seriāls tā arī nespēja atraisīties no ideoloģizētās ievirzes – īpaši padomju Krievijas attēlojumā, "ārzemju" ainās utt. Kad es sāku piestaigāt uz kinostudiju, darbs bija scenārija izstrādes procesā.

Dabā tas izskatījās šādi: Brenča komandai bija ierādīts kabinets ar milzīgiem ādas klubkrēsliem otrajā stāvā, kur teju katru dienu sapulcējās trīs vīri: pats režisors un scenāristi Viktors Lorencs un Alvis Lapiņš. Es vislabāk atceros pirmos divus, kas bija kungi tuvu sešdesmit, apmēram mana tēvoča gados un tā paša kaluma. Viņiem vienmēr bija daudz, ko teikt – par dzīvi, mākslu, kolēģiem, kinostudijas iekšējām lietām un arī intrigām. To, ka uzmanīga klausīšanās ir tiešākais ceļš uz padzīvojušu onkuļu sirdīm, es instinktīvi sapratu jau tolaik. Lapiņu atceros vājāk, jo viņš bija jaunākais un pret manu klātbūtni izturējās rezervētāk. Tad nu katrā tikšanās reizē šī trijotne aizrautīgi, kā mēs tagad teiktu, breinstormoja – apsprieda jau līdz šim uzrakstīto un ar zīmuļiem laboja katrs savu eksemplāru. Kurš no viņiem īsti rakstīja? Kabinetā nekādas rakstāmmašīnas nebija. Vai Lorencs pa vakariem? Vai tomēr Lapiņš? Scenārija apspriešana gan aizņēma mazāko dienas daļu. Sarunas visu laiku aizklīda prom no tēmas. Nepārtraukti pie durvīm  klauvēja, kāds pabāza galvu, tika skaļi sveikts un aicināts iekšā, un tad tika cilātas visādas ar filmu nesaistītas lietas. Brenčs, kas bija visa šī pasākuma centrs, enerģisks un familiārs, kā es drīz sapratu, varēja būt noderīgs teju ikvienam kinostudijā dažādu interešu bīdīšanai un lietu kārtošanai, tālab ar viņu bija vēlams uzturēt draudzīgas attiecības. Kādu reizi Lorencs un Lapiņš ar saucienu: "Te nevar pastrādāt!" – pazuda, lai uzmeklētu kādu klusāku stūrīti.

Kadrs no filmas "Ilgais ceļš kāpās"

Visinteresantākās bija sarunas ar Brenču un Lorencu trijatā, kad viņi vērsās tieši pie manis ar stāstiem, pamācībām un anekdotēm, lai es – šis jaunais cilvēks – saprastu, kas patiesībā ir dzīve un kino. Es nojautu, kā tā arī ir mana funkcija – būt izbrīnītam un entuziasma pilnam puikam. Kam gan lai viņi stāstītu visu, kā ir, – viens otram? Brenčs un Lorencs bija mūžseni kolēģi, un labāk taču, ja ir vēl kāds pateicīgs klausītājs. Bija arī formāls plāns – Brenčs bija iecerējis filmēšanas gaitu dokumentēt fotogrāfijās un galu galā izdot grāmatu, kurai man bija jāsaraksta teksts (droši vien īsts, aizņemts žurnālists nevarētu izbrīvēt tik daudz laika, lai dauzītos līdzi filmēšanas grupai). Tika izstrādāts pat kaut kāds pieteikums un iesniegts priekšniecībai. Tikmēr pa īstam nekas vēl nesākās, un es neatceros, ka būtu kaut ko pierakstījis. Brenčs dalījās pārdomās par latviešu aktieriem: "Latviešu teātra pamatā ir Rode-Ebelings!" viņš atkārtoja kā mēdīdamies. "Tas, ko dara Merila Strīpa "Krāmerā pret Krāmeru", ir pilnīgi kaut kas cits," režisors aizdomājās, un varēja just, ka arī viņš īsti nezina, kas. "Vecīt, nevienai latviešu aktrisei nav seksapīla! Nevienai!" Brenčs gandrīz kliedza. "Jā, Dzidra, kad bija jaunāka, tā bija īsta ķēvīte!" piebalsoja Lorencs. Es nenoliedzu, ka daļa no sarunām bija tādas, ko tagad sauktu par seksistiskām. Kinostudijā es arī pirmoreiz dzirdēju, ka solīdi latviešu kungi sarunvalodā brīvi iepin krievu lamuvārdus. Ne ģimenē, ne skolā tā neviens nedarīja! Bet kinostudija bija padomju kino sastāvdaļa. Brenčs atklāja savus noslēpumus darbā ar aktieri: "Lilita ir no tām, kas vienmēr runā pretī. Viņai jādod pretējs uzdevums. Piemēram, ainā, kur kāds nomiris, es viņai saku: "Te tev jāstaigā šurpu turpu lieliem soļiem un bravūrīgi jāsmejas!" Viņa iebilst: "Bet režisor, man šķiet, ka te jāraud!" Tad viņa raud, un viss ir kārtībā." Es klausījos, muti pavēris. Nebija tā, ka man galīgi neļautu izteikties – es drīkstēju pat komentēt scenāriju un izteikt savas domas par lomu sadali, kas man likās neticami. Ar entuziasmu izmantoju šīs iespējas, bet tad meistari kļuva domīgi, un nevaru gan apgalvot, ka jebko ņēma vērā.

Vairākas reizes dienā Brenčs ar svītu pa garajiem gaiteņiem devās uz kinostudijas kafejnīcu. Tā bija vesela ceremonija, kurā pa ceļam bija redzamas brīnumainas ainas. Lilita Ozoliņa, kas norūpējušos seju uzvelk dūmu pīpētavā. Es viņu biju redzējis tikai "Ilgajā ceļā kāpās" pavisam citādā izskatā. Mūsu gaitu bieži salēnināja operatori un aktieri, ar kuriem vajadzēja pārmīt jokus. Pēdējie vienmēr apjautājās, pie kā režisors strādā, un lika manīt, ka labprāt nospēlētu kādu lomiņu. Kafejnīcā, kamēr mēs ēdām putukrējumu ar ķīseli, tuvumā grozījās tehniskā gala dāmas – ģērbējas, rekvizitores un tamlīdzīgas darbinieces, kurām Brenčs vienmēr veltīja frivolus komplimentus, kas tika uzņemti ar sajūsmu. Pa vidu gadījās arī nopietni cilvēki un saturīgas sarunas. Piemēram, ar Rolandu Kalniņu, kam nule bija atsūtīta kopija no paša savulaik filmētā "Es visu atceros, Ričard!". Tā bija ilgi nogulējusi plauktā. Laikam tādēļ, ka Lorencs bija scenārija autors, man gadījās būt klāt pirmajā noskatīšanās seansā kinostudijas zālē. "Man filmas stils atgādina "Hirosimu, manu mīlu"," mēģināju Kalniņa priekšā paspīdēt ar Valentīnas Freimanes lektorijos sasmelto erudīciju. "Nē, nav nekādas līdzības," atbildēja Kalniņš.

Kas tas tāds par puiku, kas diendienā pavada prominentos klasiķus pa kinostudijas gaiteņiem, neviens īpaši nejautāja. Reizēm tiku stādīts kādam priekšā kā "jaunais kritiķis", un ar to arī interese beidzās. Ko un vai vispār Kinostudijā par mani kāds domāja, nav ne jausmas.

Šai idillei bija arī otra puse. Progresīvajās aprindās Brenčs, maigi sakot, nebija modē. Tādiem jauniem, bet jau ietekmīgiem kritiķiem kā Sarmīte Ēlerte un Normunds Naumanis Brenčs vispār bija lamuvārds. Elki bija citi – pirmkārt, jau Jānis Streičs, arī Arvīds Krievs un vēl kādi, kas kino stūrēja vairāk mākslas, nevis izklaides un kases virzienā. Brenča didaktiskās kriminālfilmas, kurās vienmēr uzvar labie padomju miliči, izskatījās reakcionāras. Arī "Ilgā ceļa kāpās" panākumi galvenokārt balstījās vienkāršo ļaužu sajūsmā, kamēr pārbūves gaisotnē arvien redzamākas kļuva vēstures falsifikācijas un sižeta slikti sadiegtās šuves. Diezgan asa rīvēšanās notika arī kinostudijā – Brenča attiecības ar otru smagsvaru, Streiču, nebija labas un, kā man nācās dzirdēt, tika risinātas visādās padomēs un sapulcēs. Aloizs Brenčs laikā, kad es viņu pazinu, bija gluži lojāls padomju varai – es domāju, ka viņu apmierināja tāda vara, kāda ir, jo tā ļāva viņam strādāt. Viņa un Viktora Lorenca, kas turklāt bija izbijis leģionārs, nosvēršanās neatkarīgas Latvijas virzienā vēl nebija notikusi. Es biju liecinieks tikai šaubām, ko iesākt ar Vili Lāci laikā, kad viņš no iecerētā filmas plusa nenovēršami pārvērtās par mīnusu. Daudzi Brenča uzskati pat manām labvēlīgajām ausīm izklausījās arhaiski – kas turklāt bija pretrunā ar viņa dzīvespriecīgo, izdomas bagāto un dāsno dabu. Tas, starp citu, jūtams arī viņa filmās. Pret savējiem viņš varēja būt bezgala augstsirdīgs un sirsnīgs – kā liecina kaut vai viņa neparastā reakcija uz manu recenziju un vēlāk piedāvājums izgādāt studijas Maskavā kā "nacionālajam kadram". Es to neizmantoju, un, man šķiet, Brenčs to pat ņēma ļaunā. Viņš bija diezgan kaislīgs gan savās simpātijās, gan antipātijās.

Pa to laiku scenārijs bija uzrakstīts, bet filmēšana – pārcelta par pusgadu vai gadu vēlāk. Es vairs kinostudijā nerādījos, kaut gan joprojām tika risināts jautājums – kā izvairīties no dienesta padomju armijā, kad būšu pabeidzis pirmo kursu Mākslas akadēmijā. Brenčs solījās pielietot savus plašos sakarus Baltijas kara apgabala vadībā, bet vai nu tie bija par vājiem, vai situācija ar jauniesaucamajiem pārāk kritiska – brūkošajam padomju režīmam vienmēr bija par maz jaunu vīriešu.

Kā liecina mana karaklausības apliecība, 1987. gada jūlijā es aizgāju armijā. Drīz pēc tam sākās "Zītaru dzimtas" filmēšana. 1989. gada pavasarī, kad demobilizējos, filma bija uzņemta un nākamajā gadā tika parādīta skatītājiem. Tā izskatījās novecojusi – kā piemiņa no jau aizgājuša laikmeta – un nespēja atkārtot "Ilgā ceļa kāpās" panākumus. Pārāk daudz kas bija mainījies gan politikā, gan dzīvē, gan auditorijas uztverē. Es bijušos kontaktus necentos atjaunot, un paša biogrāfijas epizode vairs nelikās aktuāla. Vai tā man ir kaut kā noderējusi, joprojām nezinu. Patiesībā, kad pirmoreiz skatījos "Zītaru dzimtu", mani tajā maz kas saistīja – vajadzēja vēl vismaz gadu, lai pa īstam iekļautos civilajā dzīvē. Un tad jau arī sākās deviņdesmitie.

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Tēmas

Vilnis Vējš

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis un publicists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!