Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

"Ceļš uz Kurzemi" (2020)
 
Māksla
22.04.2021

Ārējās saites visos virzienos

Komentē
0
Saglabā

Par Envijas izstādi "Mīts privātai lietošanai" galerijā "Māksla XO" (atvērta līdz 3. maijam).

Iespēja atsākt pastaigas pa mākslas galerijām piepilda ar entuziasmu – būtu tik vairāk, kur iet un ko skatīties. Envijas izstāde "Mīts privātai lietošanai" galerijā "Māksla XO" ir apstākļiem piemērots pastaigas galamērķis – ja jau atgriezties pie vecajiem paradumiem, tad labāk ar zināmu jautrību! Izstādē ir ne mazums asprātību un atbruņojošas vieglprātības, reizē tā ir ļoti nopietns, apkopojošs pārskats par autores radošajām interesēm. Patiesībā izstāde eksistē jau kādu laiku – tā tika "atklāta", pa īstam neatklājot publikai, un pacietīgi gaidīja brīdi, kad izstāžu telpā drīkstēs ielaist skatītājus. Šāds sākums – ar mākslu, kas it kā pastāv, it kā ne, – negaidīti paplašina izstādes nosaukuma nozīmes: vai tiešām mums darīšana ar mītu, kas domāts tikai privātai lietošanai? Vai mākslas tēli (teksts, vēstījums) maz var palikt privātā lietošanā, ja tiek piedāvāts publiskai apskatei, un vai atvērtības pakāpe – no "tikai savējiem", "šauram lokam" uz visiem, "kas ienāk", – ko maina? Interesanti, ka, par spīti nepieejamībai, līdzīgi kā citi pandēmijas laika kultūras produkti, Envijas izstāde jau paspējusi savākt diezgan kuplu atsauksmju klāstu – pats esmu to publiski apspriedis ar mākslinieci Ievu Iltneri radioraidījumā "Mākslas vingrošana". No Iltneres, kura ilgāku laiku ir pazīstama ar jaunākās kolēģes izpausmēm (es tām nebiju sekojis), arī izdzirdēju vērtējumu, ka šī izstāde esot salīdzinoši kārtīga, nopietna.

Uzmetot aci Envijas darbiem, var apjukt – māksliniece vienlaicīgi lieto daudz ne visai saderīgu paņēmienu, reizēm pat viena darba ietvaros. Tomēr visiem darbiem piemīt vienojoša, raksturīga iezīme – šķiet, ka tie tapuši steidzīgi, impulsīvi, nav pārlieku ilgi "mocīti", slīpēti un laikus nolikti malā, pirms pazaudējuši dzīvīgumu. Protams, šis ir tikai ārējs novērojums par māksliniecisku manieri, kas, iespējams, nebūt neatspoguļo darbu tapšanas patieso gaitu – nav muļķīgākas kritiķa kļūdas, kā sajaukt faktus ar iespaidiem, vienādot autora personas identitāti ar māksliniecisko identitāti, jo nopietni apspriest iespējams tikai pēdējo. Te arī rodama ātra atbilde uz jautājumu, vai māksla var palikt personiska, patiesa, kad tā nonāk garāmejošas publikas redzeslokā, – tam nemaz nav nozīmes, visu izšķir iespaids. Pat atklātākās grēksūdzes var izklausīties neciešami melīgas, ja tās izteiktas banālā tekstā (formā), kamēr fantāzijā dzimušiem stāstiem autora talants var piešķirt tādu ticamības spēku, kas noved maldu ceļos visus viņa biogrāfus.

Envija daudz neraizējas, ja daļa viņas gleznu ir monohromas, bet citas – neganti krāsainas, ja tajās vienlaicīgi parādās gan ekspresīvs tiešums, gan dziļdomīgas konceptuālas atsauces, ja pat vienā gleznā sadzīvo dažādi figūru stilizācijas veidi, par tādu sīkumu kā perspektīva pat nerunājot. Piemēram, vienā pašā gleznā "Performance "mākslinieka priekšpuse"" (2021) izšļākts vesels stila un satura kokteilis: tajā attēlota pazīstama vieta, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalms jeb jaunās izstāžu zāles jumts, ap kuru grupējas tuvumā esošās ēkas – pats muzejs, Mākslas akadēmija, Aizsardzības ministrijas ēka un vēl Mākslas akadēmijas piebūve. Ēku secība ir citāda nekā realitātē, proporcijas deformētas, tomēr kaut kādu perspektīvas loģiku tajās saskatīt var. Laukuma centrā esošais stikla jumts un soliņš pie tā uzgleznoti teju perfektā rakursā no viena skatu punkta. Tomēr tad sākas interesantākais – gleznā attēlotas četras cilvēku figūras (vēl divas ir tālu fonā), kas pa pāriem sadalītas ļoti atšķirīgās stilizācijas manierēs – divas sēž uz soliņa un attēlotas shematiski, bet divas citas nogūlušās uz stikla kā sauļojoties. Tās ir gluži kailas, zilganā krāsā, un ķermeņu attēlošanai izmantots reālistiskāks zīmējums, ieskaitot gaismēnas. Tomēr skaidrības par gleznas sižetu nav nekādas, skatītājam rodas aizdomas, ka kaut kas netiek izstāstīts līdz galam – un tā arī ir. Daļa no gleznas satura sniedzas tālu ārpus tās formāta: galerija "Māksla XO" bija aicinājusi autori rakstiski izskaidrot savu gleznu saturu un saņēmusi veselu žūksni atjautīgu, labi izstāstītu stāstu, kurus nu ir publicējusi sava "Facebook" profilā. Vienā no šiem stāstiem izklāstīta performances iecere, kas esot piedāvāta muzeja direktorei Mārai Lācei: māksliniece kopā ar kolēģi bijuši gatavi kaili gulēt uz muzeja stikla jumta, garāmgājēju ziņkārīgajiem skatieniem atsedzot savas muguras vai, būsim atklāti, dibenus. Tomēr, lai šie paši garāmgājēji varētu apskatīt kailos gulētājus no priekšpuses, viņi būtu spiesti iegādāties muzeja biļeti un nokāpt tā svētajās pazemes katakombās. Iecere patiešām smieklīga, turklāt tā viegli, gandrīz parodiski, atsaucas uz populāro diskursu par mākslas pieejamību un/vai nepieejamību muzejos, tomēr tā neesot patikusi direktorei. "Gan jau pēc gadiem divdesmit muzeju vadīs cita persona, tad rakstīšu vēstuli vēlreiz," nezaudējot optimismu, raksta Envija.

Tas, ko formālajā mākslas kritikā dēvē par "atsaucēm" vai, sadzīviskāk izsakoties, par ārējām saitēm, ir būtiska visu Envijas darbu sastāvdaļa. Piemēram, lielformāta gleznā "Pasludināšana" (2020) Bībeles sižets, ko XIV gadsimtā attēlojis itāļu gleznotājs Simone Martini, ir traktēts lokālo feminisma aktualitāšu gaismā, pievienojot citātu no Treisijas Eminas populārā neona uzraksta "My Cunt is Wet With Fear" (1998). Savukārt citā prāva izmēra gleznā "Ceļš uz Kurzemi" (2020) iesaistīts ne tikai pašas sacerēts poētisks stāsts par Rīgas tiltiem un ceļiem, bet arī vēsturisks gadījums: 2002. gadā kāds vīrietis, vārdā Silards, uzrāpās Vanšu tilta pilonā pa vantīm un viņu "glābt" atbraukušajai specvienībai "Omega" pieprasīja eklērus ar baltu krēmu. "Ārējās saites" Envijas darbos ne vienmēr ir tikai literāras – mazāka izmēra darbos redzamas Helēnas Heinrihsones un Miķeļa Fišera glezniecības rokraksta parafrāzes.

"Pasludināšana" (2020)

Uz jautājumu, vai autores ieceres būtu pilnvērtīgi nolasāmas bez feisītī publicētajiem pašvērtīgajiem stāstiņiem, atbilde ir skaidra – nē, tomēr nevar apgalvot, ka darbiem pietrūktu satura. Visticamāk, ieintriģēts skatītājs sižeta neskaidrības aizpildītu ar savām asociācijām un minējumiem vai arī paliktu ieintriģētā prāta stāvoklī, kas arī nav slikts rezultāts. Jo mākslā, atšķirībā no zinātniskiem tekstiem, tādu viennozīmīgu atsauču nemēdz būt – visa laikmetīgās mākslas apsēstība ar citātiem balstās pieņēmumā, ka skatītājs ir bruņots ar veselu formu un tekstu katalogu. Ja tomēr tā nav, tad talkā nāk vīzdegunīgi kuratori, kas paskaidro "vienkāršajai tautai" to, ko paši iekaluši. Saprotams, arī šo gudrību skaits nav bezgalīgs, bet daudzveidība ir ierobežota, kas bieži noved pie vienveidīgas "atsauču" malšanas uz riņķi. Turklāt tāda prakse vairo nevienlīdzību starp globāli slavenajiem autoriem un jaunpienācējiem, autoritātēm un sekotājiem, dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem un auditorijas pieredzi utt. Ko Envijas izstādē nolasītu, piemēram, nejauši ieklīdis Sidnejas biennāles kurators vai pakistāņu students, kas nav pazīstams ar lokālajām vietzīmēm un pilsētas folkloru, mēs nezinām. Tomēr autores vēlme bagātināt garlaicīgo laikmetīgās mākslas "ārējo saišu" repertuāru ar tikai savējiem saprotamu saturu šķiet simpātiska.

Visnepārprotamākie, lai gan arī ne universāli pieejami, ir gleznojumi, kuros teksts iekļauts kā sastāvdaļa: īpaši izceļas divi pāri, kas gan izstāžu zālē izstādīti izkliedēti. Viens ir monohromi pelēks, otrs – ļoti krāsains. Pelēkajā darbu komplektā ietilpst "Mistake" (2020) un "Vacation" (2021). Abos uzraksti iekomponēti apakšdaļā, virs tiem gulstot pelēki smagam krāsas mākonim kā nomācošām domām. Savukārt krāsaino diptihu veido cilvēku grupu attēlojums dinamikā no nikna, infantila protesta līdz idilliskai kopā būšanai – "Pusaudži" un "Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies" (abi 2020). Par spīti abu mazo gleznu ne visai nopietnajai formai, pēdējās nosaukums izraisa nepārvaramu vēlmi uzticēties, tāpat kā izstādes intonācija kopumā.

Tēmas

Vilnis Vējš

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis un publicists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!