Māksla
23.09.2020

Būt ārpusē nav bīstami

Komentē
1
Saglabā

Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto festivālu "Survival Kit 11" (līdz 4. oktobrim apskatāms Tērbatas ielā 75, bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā).

Ienākot bijušajā zivju konservu fabrikā "Kaija" jeb tagadējā izstādes "Survival Kit" norises vietā, var rasties sajūta, ka esat nokļuvis visdrošākajā vietā uz planētas. Tajā ir viss, kas jau pazīstams no iepriekšējiem desmit festivāla laidieniem – "nepieradinātas" industriālas telpas, daudz eju un gaņģu, lielāki un mazāki kambari, kuros mirguļo lērums videoekrānu, kuri katrs stāsta kaut ko citu, bet kopumā veido nomierinošu skaņu murdoņu. Bukletos vai ekspozīcijas tekstos ieurbušies apmeklētāji. Es, piemēram, apmeklējot izstādi, gandrīz uzskrēju virsū Kristai Burānei. Domāju, ka viņa performē, bet nē – tikai, domās iegrimusi, gatavojās. Ejot ārā, redzēju, ka Burāne pulciņam cieši sasēdušos jauniešu māca politiski atbildīgi performēt. Nekas neliecināja par trauksmi un diskomfortu, kas jebkuru ienācēju, jādomā, pavadījis visu pēdējo pusgadu. Neviens nemēra temperatūru, neliek valkāt maskas, paburzīšanās gar citiem ķermeņiem šaurajos gaiteņos pieder pie lietas. "Survival Kit" komandas atbilde globālajiem satricinājumiem ir – izstādei jānotiek, lai tur vai kas!

Marta Tuomāla, "FinnCycling-Soumi-Perkele! Vol. 2" (foto: Madara Gritāne)

Tomēr festivāla devīze vēsta ko citu – ka drošības izjūta ir mānīga, ka tai nevar uzticēties. "Būt drošībā ir bīstami" – izstādes kuratore jāapsveic ar paradoksālu, bet skaidru koncepciju, kuras izstāstīšanai pietiek ar nedaudzām rindkopām ievada tekstā. Īsi pārformulējot – rūpes par drošību ir eifēmisms, kuru bieži vien lieto vara, lai pakļautu cilvēkus kontrolei, izsekošanai un sodīšanai. Tiktāl viss skaidrs – izstāde piedāvā tēmas kā no kataloga, kas nesenā pagātnē nodarbinājis politiski aktīvo mākslinieku prātus. Tomēr ne tik senā kā iepriekšējā pasaules ekonomiskā krīze 2008. gadā, kad visi ar entuziasmu iesaistījās "Occupy Wall Street" kustībā, saskaņā ar kuras idejām patiesībā arī dzima festivāls "Survival Kit", apmetoties kapitālisma īslaicīgi pamestās telpās. Kopš tā laika festivāla ideju bāze maz mainījusies, tikai ieguvusi institucionālu solīdumu un apaugusi ar respektablas starptautiskas mākslas skates atribūtiem. Tieši tie raisa sajūtu, ka esat ienācis drošā teritorijā, kurā viss pa vecam. Bet grūtības rodas, mēģinot šo mānīgā miera sajūtu salāgot ar aktualitātēm aiz fabrikas "Kaija" sienām.

Festivāls norisinās it kā vienlaikus divās pasaulēs – viena no tām, stipri idealizēta, ir tā, kurā brīvās domas vēstneši no labklājības valstīm ar degsmi iestājas pret jebkādu individuālo brīvību ierobežošanu, patiesībā pat regulēšanu, cīnās par bēgļu, augu, kvīru un visu citu apspiesto tiesībām (tikai pēc izstādes, vairākkārt izšķirstījis bukletu, izbrīnīts secināju, ka šoreiz neviens darbs nav tieši veltīts globālajai sasilšanai). Šajā pasaulē mākslinieka kā patiesības teicēja loma ir droša un nesatricināma, un lielākā daļa izstādes autoru to nemaz nepakļauj kritiskai izvaicāšanai. Otrajā pasaulē, kas radusies pandēmijas laikā, mākslinieki paši uz laiku nonākuši neapskaužamā situācijā, kļuvuši par izstumtajiem, liekēžiem, uz kuriem normālie pilsoņi skatās ar aizdomām – vai tikai viņu sanākšanās neizplatās vīruss? Vai viņi nevarētu pagaidīt, kamēr čaklie ražotāji un patērētāji neatjaunos ekonomiku? Vai nevajadzētu viņus pielīdzināt sīkražotājiem – protams, viņu pašu vecumdienu nodrošinājuma labā? Kuratore Katja Krupeņņikova šo situāciju raksturojusi intervijā Sergejam Timofejevam portālā "Arterritory.com": "Mēs nevaram atļauties atpūtu. Mums nav tādas iespējas. Jo mums ir bail, ka, ja divas nedēļas neatbildēsim uz e-pastiem un pazudīsim no komunikācijas, tad mēs vispār pazudīsim "no kartes" un mums vairs neviens un nekad nerakstīs. Un, iespējams, tā arī būs. Mēs esam pieraduši pie šīs dzīšanās uz priekšu."

Evita Vasiļjeva, "Impulss (J jeb Imp)" (foto: Madara Gritāne)

Nav grūti uzminēt, ka šāds apraksts diez vai attiecas uz Valsts Prezidenta vai, teiksim, iepirkumu speciālista ikdienu. Darbība notiek tā sauktajā mākslas pasaulē, kas uzdod piederīgajiem skarbus jautājumus: kur esi izstādījies, cik prestižos pasākumos, ar ko kopā? Mākslinieka statusu un labklājību nosaka portfolio, CV, izstāžu ģeogrāfija un atsauksmes, precīzāk – to devēju autoritāte. Mākslinieka statusam kritiska izrādījusies mobilitāte, tīklošanās, iespējas atzīmēties prestižos starptautiskos projektos. Varbūt pandēmija tikai izgaismo īstenību, kurā mākslinieki ar Occupy saukļiem nebūt nav padzinuši kapitālismu, tikai noslēguši ar to savdabīgu mierizlīgumu, ka turpmāk protesta saukļi tiks akceptēti kā laikmetīgās mākslas tematiskā pamatstraume un – ka protesti notiks nevis konfrontācijā ar varu, bet plašās, baltās, siltās telpās par tās pašas kritizētās varas piešķirtu naudu. Šajā jaunajā pasaulē "Survival Kit" pieņemtais lēmums Show Must Go On bīstami atgādina citu pandēmijas laikā nelabu slavu guvušu saukli – Business as Usual. Festivāls izskatās ne tik daudz pēc pretimnākšanas mākslas izslāpušajai auditorijai, bet drīzāk pēc pašpalīdzības sarīkojuma mākslinieku un institūciju darbinieku kopienai. Jo, iespējams, tieši mākslas pasaules daudzveidīgie iemītnieki vairāk nekā jebkad ir pelnījuši kādu akciju, līdzīgu tirdziņiem, kuros sociāli atstumtie gūst iespēju parādīt savus izstrādājumus labāk situētajiem.

Izstādē ir lieliski darbi. Citi ir asprātīgi. Daži ir lieliski un asprātīgi reizē – piemēram, igaunietes Sigridas Vīras "Birojs, mīļās mājas" un "Viltus atpūtnieki". Māksliniece, kuru iepriekš Latvijā bijām pazinuši no apvienības "Visible solutions", kodīgi ironizē par mākslinieku kā viltus strādnieku stāvokli, kam īsta atpūta nemaz nepienākas. Sāmu māksliniece Silje Figenšū Torensena diezgan jautri pārveido tautas tradīcijas laikmetīgās mākslas tehnikā. Jazans Halili no Palestīnas izveidojis asprātīgu shēmu, kurā izseko, kādā veidā iegūstamas tiesības dzīvot Jeruzalemē. Tomēr vairākums autoru savu mākslu prezentē ļoti nopietni un reflektēt par savu lomu viņiem nenāk ne prātā, jo tas noved pie patētiskas izteiksmes un liekvārdības. Mēs esam aicināti sekot līdzi filmai par kādas rumāņu apmetnes nojaukšanu Francijā ar piebildi, ka mākslinieki tajā ieguldījuši daudz pūļu dejojot (kolektīvs PEROU), vai nosodīt pusmūža zviedrus, kas it kā atbalstot militāro rūpniecību (Saskija Holmkvista, Ellena Nīmane un Korina Oprea). Šie stāsti ir pamācoši, bet skatītājam nav viegli izveidot pret tiem personisku attieksmi vai arī tā ir automātiski piekrītoša. Jā, noteikti rumāņiem ir tiesības dzīvot, kā viņiem tīk, ja vien tās nav plašākas globālas nelīdztiesības sekas, bet mani vairāk interesētu, vai šādas apmetnes pastāvēšana būtu iespējama, piemēram, Mārupē? Droši vien, ka Zviedrijā ražo ieročus un, iespējams, tos iepērk arī Latvijas armija, kurā noteikti dienē pa kādam izstādes apmeklētāju brālēnam vai tēvocim. Mēs it kā zinām, kādu iemeslu dēļ armija pastāv, bet par tiem nenesas prāts vainot zviedru vidusšķiru. Izstādes pieteiktās problēmas ir reālas, taču ļoti pietrūkst skatu punkta precizējuma – no kādām pozīcijām, ģeogrāfiskām un politiskām, tās piedāvāts uzlūkot Rīgas auditorijai? Jāatzīst, man vienmēr ir problemātiskas attiecības ar politiskām diskusijām domubiedru lokā par klāt neesošu pretinieku (jūs taču zināt šīs latviešu sarunas par krieviem, sieviešu – par vīriešiem, vīriešu – par sievietēm utt.). Manuprāt, daudz auglīgāk ir diskutēt ar citādi domājošajiem, bet tam nepieciešamas uzklausīšanas un sarunas prasmes. Izstādē ir vairāki darbi, kas man liek šaubīties, vai šāda saruna ir rūpīgi pārdomāta. Piemēram, mani ieinteresē Imogenas Stidvortijas darba sižets, kas vēsta par sievieti, kas iemācījusies runāt divpadsmit gadu vecumā. Turklāt šī dāma esot rakstniece. Bet, skatoties video, kurā Īrisa Johansone (tā viņu sauc) stāsta par sevi angļu valodā, kas acīmredzami viņai sagādā grūtības, un lasot šī paša teksta atšifrējumu blakus ekrānā, nespēju atrast nevienu iemeslu, kādēļ gan rakstniece nerunā zviedriski un tekstu nevarētu speciāli izstādei subtitrēt latviski. Tāpat neizprotams ir izstādes iekārtotāju lēmums darbu etiķetes, kas vairumā gadījumu ir izšķiroši nepieciešamas satura uztverei, izvietot koridoros un priekštelpās, no kurām vismaz viena slīgst pilnīgā tumsā.

Sigrida Vīra, "Viltus atpūtnieka suvenīri" (foto: Madara Gritāne)

Latviešu mākslinieču pienesumu izstādē varētu vērtēt kā apmierinošu. Ja jūs izstādes dalībnieku sarakstā ieraugāt Katrīnas Neiburgas vārdu, varat iedomāties, ka būs darīšana ar dabas tēliem, kas ne pārāk cieši saistīti ar pārējām izstādes tēmām, un te nu tie ir. Latviešu mākslinieku nozīmīgākais ieguldījums izstādē ir Līgas Spundes instalācija, datorgrafika un video, kas jau ar izaicinošo nosaukumu – "Neviena svētība par ļaunu nenāks" – kontrastē ar citu pausto nostāju kategoriskumu un piešķir izstādei cik necik cilvēciska siltuma.

Man personiski tuvās kvīru tēmas atspoguļojums izstādē izrādījās visai monotons – no māla figūriņām dažādās aktu pozās, kas izraisa vieglu smaidu par mākslas skatīšanos kā leģitīmu lūrēšanas praksi (Sabiana/-s Baumane/-s "Nirstot ar Izabellu") līdz patētiskai apspiestas iekāres aizstāvībai, kas tomēr rada aseksuāli moralizējošu iespaidu.

Sabiana/-s Baumane/-s, "Jūtīgas būtnes" (foto: Madara Gritāne)

Iznākot no festivāla "Survival Kit" mītnes vietas, jutos kā nonācis no vienas pasaules otrā. Kura no tām vairāk ir nedrošības un baiļu pārņemta – mākslas pasaule vai tā reālā, par kuru izstāde sakās reflektējam? Kura vairāk turas pie līdzšinējās neapstrīdamās lietu kārtības, un kura ir atvērta pārmaiņām? Iznācis no kādreizējās fabrikas "Kaija" eju labirintiem, nokļuvu, iespējams, daudz bīstamākā, neprognozējamākā, varbūt grūtāk izskaidrojamā pasaulē, bet, jāatzīstas, uzelpoju. Te bija vairāk svaiga gaisa, cilvēki neizskatījās apdraudēti, bija smiekli, dusmas un kaut kur varbūt pat īsts sekss. Tādēļ priecīgi pamāju Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei Solvitai Kresei, kas mundrā solī nāca pretī, un tajā pašā mirklī izstāde manā atmiņā sāka bālēt, līdz izgaisa pavisam. Centos kaut ko rekonstruēt, bet tikai tādēļ, lai jums atstāstītu.

Vilnis Vējš

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis un publicists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!