Par Rīgas cirka arēnas atklāšanas velobaleta izrādi "La Bande à Tyrex"
Šīgada marta izskaņā ar vairākām kopas "La Bande à Tyrex" virpuļojošā velobaleta izrādēm tika atklāts Rīgas cirks. Nav jau tā, ka līdz tam cirkā nekas nebūtu noticis. Laikā, kad cirka arēna bija slēgta uz rekonstrukciju un notika institucionālas un organizatoriskas pārmaiņas, ik pa brīdim laikmetīgā kustību vai fiziskā teātra, dejas, žonglēšanas, akrobātikas un citas ar laikmetīgo cirku saistītas performances ir noritējušas gan esošajā ēkā, gan arī dažādās vietās pilsētvidē, kur ar šo karnevālisko pieredzi varēja sastapties arī tie, kas citādi Rīgā nebūtu dzirdējuši par cirku vai iedomājušies, ka tas varētu būt interesants arī viņiem.
Skatoties cirka atklāšanas izrādes, jādomā par to, cik ļoti mūs ietekmējusi franču kultūra, jo mana paaudze ir dzimusi un daļēji augusi padomju laikā, kad sistēma Lielās franču revolūcijas, Parīzes komūnas un arī komunistiskās partijas dēļ izmantoja šo valsti, lai maigi, bet cieši satvertu cilvēkus savā ideoloģiskajā dūrē. Taču, neatkarīgi no ideoloģiskiem uzstādījumiem, Pola Bernā grāmata "Zirgs bez galvas" ("Le cheval sans tête") man bērnībā lika brīnīties par savdabīgajām un padomju bērnu grāmatām neraksturīgajām cilvēku attiecībām, rīcību un personāžiem, savukārt ilustrācijas iemīlināja mani pavisam citādā estētikā. Mazie nikolā, Frankofonijas dienas, Francijas Kultūras centrs, iespēja piedzīvot to daudzināto "vienreiz ieraudzīt un mirt" sajūtu, kā arī vēl citas – nu jau atjaunotās Latvijas laika kultūrpolitikas izpausmes – nostiprināja sajūtu par franču kultūru kā kaut ko maģisku, šarmantu, skaistu. It kā saprotamu, bet vienlaicīgi arī nedaudz atšķirīgu, kas tāpēc neļauj atslābt zinātkārei un aizrautībai.
Šķiet, ka, tieši pateicoties laika gaitā uzslāņotajai vilkmei pret franču kultūru, uz Rīgas cirka scēnas iznirušās "La Bande à Tyrex" komandas sejas – tipāži, manierismi, estētika – tik spēji kontrastēja ar pēdējo gadu runājošajām galvām, kuras te stāsta, kādi ir un kādi nav pareizie latvieši, kā drīkst un kā nedrīkst mīlēt, kādos vārdos saukt vai nesaukt savus bērnus, un to, ka vispār tūdaļ mums būs jāiet nāvē, jo dzimtene. Tāds mirklīgs zibsnis no pagātnes un tagadnes, kas atgādina, ka var citādi, ka tur, kaut kur ārā, ir brīvība, prieks un dzīvība. Sabužināti mati un puikas saulainos šortos. Īsi stāvi, veci stāvi, kārni un mollīgi stāvi. Vienalga – mēs esam kopā, kopā svinam un stāstām savus stāstus. Bez vārdiem.
Protams, arī šīs izrādes pamatā ir stāsts. Mizanscēnas, kuras vēstī par dažādām attiecību, mīlestības, cilvēciskas saistības formām. Pozitīvām un negatīvām. Cerīgām un apgrūtinošām. Vienatnē izdzīvotām un kolektīvā notiekošām. Taču svarīgāka te ir ķermeniskā komunikācija. Šeit vārdu, ar intelektu saprotama naratīva un morāles vietā ir kustība un žests. Nepārtraukta virpuļošana ar velosipēdu. Viscerāla pieredze. Arī skaņa, kas gandrīz vai sajūtami ievibrē ķermeņa šūnas. Ļaudis brauc ar velosipēdu, un ļaudis spēlē trompeti, ģitāru, bungas. Dziesmu ritms un kustību švīkstošais skaņu kokteilis, vibrācija. Vai tu atmini to brīvības sajūtu – traukties ar velosipēdu? Šis rīks ir brīvības simbols, ķermeniskas atbrīvotības zīme. Iespēja pārvietoties. Iespēja būt līdzdalīgai sabiedriskajā telpā un pašai kontrolēt savus pārvietošanās ceļus. Tieši tāpat kā attiecības – iespēja būt, piedalīties un pašai noteikt savas robežas un iekļaušanās intensitāti.
Droši vien tas ir saistīts ar nepārtraukto spriedzi no kara kaimiņos un militāras sadursmes draudiem, kas ik dienas apēno arī Latvijas ģeogrāfisko un domu telpu. Spriedze un nogurums no nepareizības sajūtas un neizbēgamības. Taču cirkā es sevi pieķēru sēžam uz krēsla maliņas, pilnībā dzīvojot līdzi visam un jau piecpadsmitajā izrādes minūtē apraudoties no stulba, naiva maiguma pārpilnas sirds. Var jau būt, ka aizkadrā, kur ir treniņu sviedri un asaras, nepietiekamais kultūras finansējums un vēl daudz citu sadzīvisku un cilvēcisku drāmu, varbūt tur ne viss ir tik mirguļojošs un rozā. Taču tajā pusotrā stundā uz Rīgas cirka apaļā plača – kur nav jālauž nekādas trešās vai ceturtās sienas, jo izrādes arēna un skatītājs nav nodalīti, un kur plecu pie pleca sadzīvo jaunie, pieaugušie un seniori, kā arī knosīgi bērniņi, kuru pārāk skaļie jautājumi vai dziedamās balstiņas te netraucē itin nevienu – šeit tiek uzburts brīvības, prieka un kopības brīdis. Skaņā, kustībā, stāstā un iekļaušanā. Vēlmē dzīvot. Radīt. Pat nenojautu, cik ļoti man kā šāda bija trūcis.
Un vēl lieta, kuras bija trūcis, – laikmetīgais. Šis demonizētais, biedējošais vārds, kas publiskajā diskursā apzīmē vai nu kaut ko marginālu – mākslas, mūzikas, teātra, dejas un citas parādības, par kurām interesējas un kuras saprot vien neliela saujiņa personu, kas ir īpaši specializējušās tās saprast. Vai arī tas apzīmē kaut ko bīstamu – no Vakareiropas ievazātu un latviskajai dzīvesziņai pretišķīgu, kas draud izšūpot un sagraut nācijas tradicionālos pamatus.
Un nav jau ne vainas. Nav Laikmetīgās mākslas muzeja, bet nav jau ne vainas izbaudīt Rozentāla vai Purvīša gleznas. Nav jau ne vainas noskatīties "Trīs māsas" un "Pūt vējiņus" un salīdzināt ar iepriekšējām, citas režisores veidotajām "Trim māsām" un "Pūt vējiņiem". Bajadēras, Toskas un visa pārējā klasika. Tā ir brīnišķīga. Tas ir Latvijas kultūras mantojums, un tas ir pasaules kultūras mantojums. Un nav jau ne vainas, ka teātri, koncertzāles un deju skatuves kļūst par sava veida atmiņas institūcijām, kurās mēs varam atskatīties uz civilizācijas pagātni un, veicot pārinterpretēšanas darbu, mest tiltus starp tēvutēviem, viņu tikumiem un sevi šodien.
Taču tajās reizēs, kad teātros, koncertzālēs un uz deju skatuvēm sanāk piedzīvot kaut ko mūsdienās tapušu, laikmetīgu, kas tieši runā par šodienu, – tas uztveres sistēmā iededz pavisam citas diodītes. Iespēja redzēt sevi no malas, pārlikt savu laiku, līdzcilvēkus, vērtības un tikumus zīmēs, dot apzīmējumus, marķēt, radīt vizuālus tēlus. Izvērtēt, vai apmierina tas, ko redzam. Vai šādu mēs gribam? Iztēloties, fantazēt, spekulēt, testēt, kā vēl būtu iespējams; kā vēl varētu būt? Uz skatuves – šajā spēles laukumā – robežu nav. Manuprāt, Rīgas cirks šobrīd apzināti un mērķtiecīgi sevi piesaka laikmetīgajā ampluā. Un ar līdz šim notikušajām aktivitātēm apliecina, cik nozīmīgs, noderīgs un vērtīgs ir tieši laikmetīgais.
0