Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
29.09.2020

Uztaisīsim aptaujiņu

Komentē
2
Saglabā

Latvijas uzņēmumi un valsts iestādes tērē neticami daudz naudas pētījumiem, kuros neiegūst neko, kas patiešām noderētu lēmumu pieņemšanai. Turklāt šķiet, ka nedz pētījumu veicēji, nedz pasūtītāji izpētes zemo kvalitāti nereti nemaz neapzinās. Kāpēc tā, un kā to mainīt?

"Pērn 80% Latvijas iedzīvotāju atzina, ka higiēnas un drošības prasību ievērošana ir būtiska, izvēloties piemērotu skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēju", "Latvijā 26% iedzīvotāju nav uzkrājumu", "78% aptaujāto Latvijas sieviešu norāda, ka viņām ir savs ginekologs", "Lielākā daļa aptaujāto tētu zina, ka Tēva diena Latvijā ir oficiāli svētki un to atzīmē septembra otrajā svētdienā". Kas kopīgs visiem šiem preses relīžu fragmentiem?

Vairākas lietas. Pirmkārt, visos šajos gadījumos izmantota Latvijā populārākā socioloģiskās izpētes metode — aptauja. Otrkārt, visus šos pētījumus varēja neveikt. Treškārt, tie visi kaut ko maksāja. Nauda, ko izpētē iegulda uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas, ir viņu pašu darīšana, cita lieta ir pētījumi, kas tiek veikti par valsts budžeta līdzekļiem. Tie mani nodarbina ne tikai kā pilsoni, bet arī kā profesionāli, kas veic pētījumus, lai atbildētu uz dažādiem sarežģītiem biznesa jautājumiem. Mana pieredze liecina, ka valsts iestādes varētu iegūt daudz vairāk par mazāku naudu.

Latvijas valsts iestādes regulāri rīko iepirkumus par iedzīvotāju aptaujām, kuru izmaksas svārstās no padsmit līdz pat 120–150 tūkstošiem eiro. Tā ir ļoti, ļoti liela nauda — Eiropas universitātēs 120 tūkstoši ir normāls budžets nelielai pētnieku grupai gada garumā. Taču ieguvums no šādiem pētījumiem ir nesalīdzināms.

Reizēm aptauja patiešām ir labs sākums sociālas problēmas izpētei. Tie ir gadījumi, kad svarīgi noskaidrot cilvēku viedokli vai attieksmi, nevis rīcību. Gadījumi, kad jānoskaidro, par ko cilvēks nobalsojis vēlēšanās un kā tas korelē ar citiem datiem. Gadījumi, kad datu par kādu problēmu nav nedz Latvijā, nedz Latvijai sociālekonomiski līdzīgās valstīs. Gadījumi, kad dati ir, bet svarīga to dinamika. Bet vispirmām kārtām — gadījumi, kad tālākie secinājumi un lēmumi patiešām ir atkarīgi no iegūtajiem datiem. Kā jums šķiet, kas mainītos, ja izrādītos, ka savs ginekologs ir nevis 78%, bet, teiksim, 65% vai 84% sieviešu? Ja nevis 80%, bet 71% Latvijas iedzīvotāju atzītu, ka higiēnas un drošības prasību ievērošana ir būtiska, izvēloties skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēju? Visticamāk, nekas, jo tulkojumā no procentu valodas tas joprojām nozīmētu "lielākajai daļai".

Bet svarīgākais — to, ka, ejot uz manikīru, lielākajai daļai cilvēku higiēnas apsvērumi ir būtiski, jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks var izspriest tāpat, bez jebkādas aptaujas un pat bez izglītības sociālajās zinātnēs. Lai atbildētu uz sarežģītākiem jautājumiem, izglītība, sekošana līdzi sociālajiem procesiem un literatūras studijas būs nepieciešamas gan. Bet bieži vien — ar to arī pietiek, lai puslīdz precīzi prognozētu šādu un līdzīgu aptauju rezultātus. Pat ja pētnieka kļūda būtu trīsreiz lielāka nekā socioloģisko pētījumu kompāniju pieļautās neprecizitātes, tā joprojām būtu 10% robežās. Pilnīgi pieņemami, ja jautājums ir par vispārējām tendencēm.

Valsts iestāžu aizraušanos ar aptaujām, visticamāk, var skaidrot ar pierādījumos balstītas politikas ideju popularitāti. Doma ir skaidra un cēla — politiski lēmumi deputātu, ministriju un departamentu līmenī ir jāpieņem uz objektīvu faktu, nevis uz "man tā liekas" pamata. Tomēr jaunu socioloģisku datu ģenerēšana šādam nolūkam bieži vien nemaz nav nepieciešama. Daudzos gadījumos to var aizstāt ar iepriekš jau ievāktu datu analīzi. Taču Latvijas valsts iestādes nedz rūpējas par jau ievākto datu sistemātiskumu un piemērotību tālākai izmantošanai, nedz padara tos publiskus citu pētnieku vajadzībām. Tas, ka publiski finansētu pētījumu dati nav pieejami publiskajai izmantošanai, ir skandalozi jau pats par sevi. Tomēr izmaksu kontekstā svarīgākais jautājums ir šo datu vērtība. Pētījumu datus vērtīgus padara nevis aizpildīto ailīšu skaits ekseļa tabulās, bet gan iespēja no tiem izdarīt būtiskus secinājumus, kuri uzlabo mūsu izpratni par attiecīgo tēmu. Proti, suns ir aprakts datu interpretācijā.

Pirmais solis uz vērtīgiem secinājumiem ir precīzs pētnieciskais jautājums. Iepirkumos atrodamie vispārīgie tēmu formulējumi ļauj pētījumu izpildītājiem piedāvāt vienkāršākās izpētes metodes un bāzes līmeņa korelācijas pasniegt kā analītiskus secinājumus, bet ierēdņiem iepirkumu komisijās trūkst kompetences, lai piedāvājumus pienācīgi izvērtētu. Rezultātā par desmitiem un simtiem tūkstošu eiro iegūstam triviālus secinājumus par iedzīvotāju viedokļiem un uzskatiem, bet neuzzinām to, kas būtu patiešām svarīgi. Piemēram, kā dažādas valsts, pašvaldību un Eiropas programmas pēdējos 10 gados un izmaiņas šo programmu finansējumā ietekmējušas pusaudžu mentālo veselību? Diskusijās par Bruknas muižu šie dati būtu lieti noderējuši, lai no konkrētā gadījuma apspriešanas tiktu pie sistēmiskiem secinājumiem.

Patlaban valsts iestāžu iepirkumi pētniecības jomā tiek veidoti tā, it kā ierēdņi jau zinātu, kā konkrētā tēma pētāma. Proti, absolūtais vairums šādu iepirkumu satur prasības par konkrētas metodes — visbiežāk tieši aptaujas — izmantošanu. Turpretī, ja visas valsts iestāžu pētnieciskās vajadzības sāktu īstenot ar pētījuma dizaina izveidi, tad daļā gadījumu izrādītos, ka jaunu datu ievākšana nav nepieciešama, citos gadījumos būtu skaidrs, ka jālieto kvalitatīvās pētniecības metodes, citos būtu jāiegādājas jau izveidoti ietekmes analīzes modeļi, un tikai daļā gadījumu piemērotākā metode patiešām būtu aptauja.

Par zināšanu avotu pētniecības metožu jomā ierēdņiem varētu noderēt akadēmiķi. Taču izpratne par to, kā jāformulē pētnieciskie jautājumi un kā veidot no tiem izrietošu pētījuma dizainu, pie mums ir gaužām zema ne tikai sociālo zinātņu studentu, bet arī profesoru līmenī. Pat doktora disertācijas, par zemāka līmeņa akadēmiskiem darbiem nemaz nerunājot, Latvijā joprojām raksta "par" kaut ko. Respektīvi, skatās uz zinātni kā uz realitāti aprakstošu, nevis izskaidrojošu parādību. Sarunās pētnieki mēdz apmulst, sadzirdot jautājumu: "Kādu zinātnisku problēmu risina tavs pētījums?" — vai pat kļūst aizkaitināti, it kā runa būtu par nepieciešamību taisnoties. Arī es pati robus savā metodoloģiskajā kompetencē biju spiesta labot saviem spēkiem jau cienījamā vecumā pēc doktora grāda iegūšanas. Neorientēšanos lielajās zinātnes tradīcijās un attiecīgi nespēju tām pievienot jaunus un būtiskus secinājumus, vairāk gan runājot par humanitārajām zinātnēm, ļoti precīzi iezīmējis filozofs Artis Svece savā nesenajā rakstā tepat "Satori".

Cilvēku, kas varētu uzdot patiesi interesantus jautājumus un izveidot labu pētījuma dizainu sociālo zinātņu jomā, Latvijā akūti trūkst. Lielākoties viņi strādā ārvalstīs, turklāt bieži vien nevis augstāks atalgojums, bet gan nesalīdzināmi augstāka zinātnes kvalitāte ir viņu galvenā motivācija. Šīs tik svarīgās kompetences trūkums noved pie tā, ka iestādes un uzņēmumi, kas vēlas labāk saprast sabiedrību, rīkojas kā vecas anekdotes varonis — meklē pazudušās atslēgas nevis parkā, kur tās pazaudētas, bet zem luktura uz ielas, kur gaišāks. Taču iedomājieties to laika, enerģijas un naudas apjomu, ko varētu ietaupīt, neievācot pētījumos liekus datus. Visus Rīgas parkus varētu apgaismot!

Tēmas

Olga Procevska

Olga Procevska ir komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante. Lielāko daļu laika pavada, domājot par sabiedriskiem procesiem, politiku, ekonomiku un par to, kur palikušas atslēg

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!