Uz "tu"

Par Jāņa Hvoinska dzejas krājumu "Mūza no pilsētas N." ("Neputns", 2019).

Lai arī reizēm var šķist, ka svarīgākais literāru darbu kvalitātes mērs ir tādi grūti definējami lielumi kā oriģinalitāte un novitāte, Jāņa Hvoinska otrais dzejas krājums "Mūza no pilsētas N." parāda, ka labai dzejai nav jāmēģina izgudrot divriteni. Autora apcerētās tēmas ir absolūti klasiskas – nāve, vientulība, mīlestība, liela daļa tēlu ir pavisam vecmodīgi – tumsa, klusums, spogulis, sengrieķu mītu varoņi u.c., un arī formas paņēmieni vietām, virspusēji raugoties, šķiet kā pārbaudītas vērtības, piemēram, četrpēdu daļenieks un krusteniskas vīrišķās atskaņas (33. lpp.). Tomēr Hvoinska dzejas pievilcība meklējama tieši spējā caur asociatīvu rakstību piešķirt šiem it kā novecojušajiem atribūtiem laikmetīgu skanējumu. Lūkojoties tuvāk, atklājas, ka dzejnieks nevis akli lieto klišejas, bet gan rūpīgi vērpj vizuāli precīzus stāstījumus, kas gluži vienkārši balstīti bagātā dzejas tradīcijā.

Piemēram, krājuma ceļa vārdos grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš norāda, ka Hvoinska dzeja ir radniecīga franču modernistu darbiem. Tam noteikti var piekrist – gan franču jaunlaiku lirikai, gan daļai Hvoinska vārsmu raksturīgs asociatīvi tālu tēlu sasaistījums, un abos gadījumos nozīmīga vieta nereti piešķirta neapzinātiem spēkiem/dziņām. Taču vienlaikus šādas radniecības saites Hvoinska grāmatas sakarā iespējams saskatīt arī ar citiem modernās dzejas paraugiem. Piemēram, dzejas tēlu līmenī es redzu līdzību ar Paula Cēlana agrīno daiļradi (tas ir ne tikai abu dzejnieku tekstos vērojamo ebrejisko elementu dēļ). Hvoinskis raksta: "mana auss ir tīra un balta marmora dzīsliņa pieskaries / lūdzu vijoļlūpām pie tās" (67. lpp.) Turpretim Cēlans Māras Misiņas atdzejojumā ir rakstījis: "Tad nošvīkst tev zibens pār muti – tā ir aiza ar vijoles drumslām." [1] Hvoinskis citā dzejolī: "spāniska Amerika Karību salas / kuru ritmā tu ielokies kā vīns manā glāzē" (34. lpp.) Cēlans – tajā pašā dzejolī: "tava brīnišķā miesa kā vīns, / kuru mēs tempjam papilnam" Tā varētu turpināt.

Cita radniecības saite – mazliet attālāka – saista Hvoinska krājumu ar romantisko pasaules skatījumu – tas sevišķi izpaužas vietās, kurās lasāma tiecība pēc garīgas atbrīvošanās, kas parasti nāk komplektā ar atklāsmi par kārotās brīvības nesasniedzamību ("ak dies atpestī beidzot no atmiņām no loka bez apziņas kas nelāgi smejas / šī seja seja kas mani vajā pieaugoša kropla sinusa līkne" (77. lpp.)). Augstā jūtu intensitāte gan dažviet draud ar to, ka dzejolis iegrimst sentimentālās vai novalkātās frāzēs un pārspīlējumos, piemēram, "Bet viņa sirdī skumjas" (19. lpp.) un "Tas mūsu tuvums reizēm tik tāls un bezgalīgs" (22. lpp.). Taču to kompensē spilgtu metaforu lietojums, piemēram, "Hermētiķa mājoklis ar mazām ļauni samiegtām acīm / kliedzienā iemūrētu muti / Kā senu sastingušu fotoplāksni ko šķērsojusi laika lode" (20. lpp.). Proti, krājums dažu jūtelīgu rindu dēļ netiek izsists no līdzsvara un nekļūst bezgaumīgs.

Līdzsvarots un mērķtiecīgs šķiet arī viss krājuma sakārtojums: atsevišķi nodalīti ievada un nobeiguma dzejoļi ar sešām nodaļām pa vidu kopā veido pabeigtu, pārdomātu kompozīciju. Turklāt jau pirmās lappuses piesaka nepārprotamu krājuma pamattēmu, iezīmējot arī skaidru tēlu sistēmu un asociāciju lauku un par būtiskāko grāmatas vadmotīvu izvirzot dzīvības un nāves ciklus. Ja vēl grāmatas nosaukumā autors vairījies nāvi saukt vārdā un tā aizslēpta aiz iniciāļa "N." [2], tad pašos dzejoļos tā parādās pilnā krāšņumā, kļūstot gan par centrālo tēlu, gan neizsmeļamu tematu. Domas par nāvi visbiežāk saista dzejoļa vīrišķo "es", kurš fantazē par iespēju "nevienam neko nesakot / nomirt svešumā" (15. lpp.) vai arī "dzīvo vienīgi lai nomirtu" (13. lpp.). Savukārt kā iznīcības pretspēks grāmatas sākumā parādās bērna un mātes tēli, kas saistīti ar radīšanu, dzīvību, kustību utt. Vēlāk grāmatā robeža starp šiem pretpoliem dažādu transformāciju gaitā izplūst: "bērza līkstī bērniņam gulta tik līdzīga nāves mājai" (36. lpp.) Visbeidzot krājuma izskaņā iezīmēts kontrasts starp cilvēka dzīves īso nogriezni un mūžīgo visumu.

Būtiski, ka vairumā gadījumu Hvoinskis savus dzejoļus raksta kādam konkrētam adresātam, kādam konkrētam "tu", kas neizbēgami uzrunā arī lasītāju, piemēram, 28. lappuses dzejolī, kas atgādina automātiskās rakstības plūsmu: "uzraksti savu Sāras dziesmiņu vai palūdz to viņam / viņš jau ir tas kas par jums zina viņš jau tik ļoti jums // Kārena Bliksena dies ko viņa raksta sifiliss sifiliss sifiliss / tikai nepamet mani" (28. lpp.) Dažviet uzrunātais "tu" izplešas, kļūstot vispārīgs: "un es vairs nevarēju saprast kas tu esi – mana sieviete vai pilsēta" (45. lpp.) Šeit der pieminēt Cēlana rakstīto, ka ikviens dzejolis "paredz otru, tam vajadzīgs šis cits [Andere], tam vajadzīgs pretimstāvošais [ein Gegenüber]. Tas meklē to un izsaka sevi tam" [3]. Domājot plašāk, lai arī neviens no dzejoļiem nav konkrēti adresēts nāvei, tā šajos dzejoļos (līdzās daudzajiem uzrunātajiem "tu") uzrunāta visbiežāk, kļūstot par Hvoinska dzejas galveno "pretimstāvošo". Proti, katrs dzejolis stājas pretī aizmirstībai.

Līdz ar to "Mūza no pilsētas N." nav pesimistiski drūms krājums, lai gan sākumā tā varētu šķist. Šīs garās verlibra rindas drīzāk uztveramas kā svētki, kas atzīmē retās iespējas notvert un "sastindzināt" svarīgos kopā būšanas "acu mirkļus" (71. lpp.). Kaut arī varoņi, kas apdzīvo Hvoinska dzejoļus, šķiet melanholiski un tā vai citādi vientuļi, tieši tāpēc tie vienmēr ir saistīti ar sava veida noslēpumu, kaut ko lielāku par viņiem pašiem: "Skumjā sieviete kura rītos dzer kafiju un nesarunājas / Vēl joprojām viņa profilā atgādina kādu redzētu gleznu" (25. lpp.) Īsumā – Hvoinskis ir uzrakstījis dzīvi apliecinošu grāmatu par nāvi. Šāds uzstādījums noteikti nav netradicionāls, bet krājumam par labu nospēlē autora spēja veidot emocionāli piesātinātus un tēlainībā fokusētus dzejoļus. Vietām ar intīmu liriku, vietām ar tiešu un prozaisku tekstu, bet vēl citur ar bagātīgām metaforām savā formālajā daudzpusībā un tematiskajā vienotībā "Mūza no pilsētas N." noslēdz pērno dzejas ražu kā viena no gada virsotnēm.

"Satori" lasāmi daži krājumā iekļauti dzejoļi – īss ieskats.

[1] Cēlans, Pauls. Magone un atmiņa. Atdz. Māra Misiņa un Māris Čaklais, Liesma, 1983.

[2] Treibergs, Toms. Dzeja ir vienīgā vieta, kurā esmu kaut ko sasniedzis. Saruna ar Jāni Hvoinski. Kultūras Rondo. Pieejams tiešsaistē [skatīts: 05.03.2020.].

[3] Celan, Paul. The Meridian. Collected Prose. Translated by Rosemary Waldrop, Routledge, 2003.