Dzejas māksla. Didaktiska poēma

Andai Baklānei

Lai iznīdētu to, kas dzejai dara ļaunu,
Tad vecos spriedumus der pārvērtēt par jaunu. 
Bet dzeju lirisko tik dzejā apskatīt —
Nav viegls tas uzdevums, kas man par daļu krīt.

Edvarts Virza "Dzejas māksla"

es veru vaļā ledusskapi kājstarpi es kasu
es rasojošo etiķešu auksto tekstu lasu
te pēkšņi rozā doktordesa uzrunā no plaukta:
"tev promociju rakstīt nevis ledusskapī jaukties"
es saku desai kuro reizi: "klausies stulbā ēsma
nav jāskaidro man tevim kāpēc esmu tāds kāds esmu"
šī neatlaižas saka: "nieki tev tik galvā mijas
klāt laiks tev reflektēt par poēzijas teoriju!"
es pietupstos pavisam klāt šim runājošam luņķim
un viegli saērcināts draudu viņu iebāzt kuņģī:
"no spriedumiem par dzejas dabu esmu guvis sātu
par to kā rodas dzejoļi un kamdēļ tie tiek krāti
ir radošuma vēsturē tik versiju cik prātu
no idejas par mūzām līdz pat asiem destilātiem
nav likumības vienas tikai brīvība un pūles
tas mūžam mainīgs gaiss ne tas ko māca šūlē
jo tie kas saka kas ir pareizs tikai cērp un šķērē
šo bezgalīgo dārzu kurā ziedi šķīst kā smēre
tik dažādība pastāvīga – gailis jumta korē
ir tikai mirklis laika kuru drīkstam izdekorēt
vienalga kā vai blējam mēs vai dziedam mēlēs līkās
bet teikšu godīgi man reti kas šķiet garlaicīgāks
par daudzveidības ielikšanu teorijas rāmī
tas viss uz riņķi maļas – ritenītī skrienošs kāmis
man apnikušas lekcijas par klasicistu normām
par to kā situacionists apsver plakātus un formu
par to kā sirreālists vārsmo bezapziņas miegā
tā visa zīmēšana jūrā čurāšana sniegā
lūk tāpēc liec tu mani mierā romantiskais ģēnij
tu esi tikai gaļas masa apēšanai lēnai"
kad beidzu desa griezās atkal gvelzt uz manu pusi
tā it kā mani vispār nebūtu pat dzirdējusi:
"ir pati dzeja vienkārša un dabiska un tīra
tā vienmēr skvoto brīvās vietās nemaksājot īri
ikkatrs tukšais laukums piepildās ar dzejas vielu
kā matērijas izplešanās karstumu kad pieliek
tā viegli pilda vakuumu un klusumā tā elš
kā elektrība ies kur mazāks pretestības ceļš
kā ūdens tērce sekos zemes pievilkšanās spēkam
tā dzejas atspīdošā bumba allaž tumsā lēkās
uz agrāk nepateikto vērstas dzejas trepju margas
kaut reizēm šķiet tā riņķošana bezgalīgā arkā
viss jaunais apsaukāts par veco kas ir labi aizmirsts
bet pat ja paliek tēli mainās skatuviskā gaisma
es simto reizi atkārtoju to kas vēl nav pateikts
kā mūžam cita upes gultne melnai skaņu platei
no formas formā kaut kas plūst bet forma – tas ir saturs
ja noņem riņķus saturnam tad tas vairs nebūs saturns
ir katram savs kas visiem viens šai dažādības pulkā
varbūt ka visa dzeja vienu svešvalodu tulko
bet or’ģinālo tekstu gan neviens nav izlasījis
tik noģidis un iespējams tāds vispār nav pat bijis
bet lai nu kā ir pati dzeja vienkārša un tīra
tā vienmēr skvoto brīvās vietās nemaksājot īri
tak problēmas ir dzejniekiem un viņiem darbs ir grūts
tie nevar atļauties bez maksas kaut kur izsist rūti
tiem simtreiz ērtāk staigāt simtreiz izstaigātas gaitas
no tukšuma ir viņiem bail un vakuums plaušas maitā
kā saklausīt var klusumu ja visur troksnis gumzās
daudz labāk nopirkt lampu nevis mesties aklā tumsā
lai elektrība labāk paliek tikai kontaktligzdās
lai ūdens paliek izlietnēs kur nomazgāt var pirkstus
ir grūti meklēt nepateikto ja reiz daudz jau pateikts
teic dzejnieks – pievērsīšos apātijas cukurvatei
lai nebūtu man jāpūlas es ledusskapi vēršu
un niekus savā galvā tā kā zelta rūdu svēršu
bet dziļi iekšā dzejnieks jūt kā patiesība trinas
viņš var to noliegt tomēr savā psihē skaidri zina:
no visām dzejas likumībām patiesa ir viena:
kad visas takas izstaigātas jāiet cauri sienām"
to pateikusi rozā desa smīnēdama rimās
es nopūtos un pieri tvēru manī dusmas dzima:
"tas izklausās jau baigi labi" desai teicu rātni:
"bet lieta tāda mīļā ķiska tas ir nezinātnisks
un novecojis augstā modernisma maldu sapnīt’s
ko tu te klārē kastē sēžot man tas gauži apnīk
tu noignorē apsvērumu kas ir pašsaprotams
bet izšķīdina argumentu tā kā krāsas otās
kas iemērcētas asi smaržojošā terpentīnā
tai pašā mūsu khe-khem radošajā disciplīnā
ir atrodami piemēri kas tavu stāstu gāž
lūk neradošā rakstība kas durvīs kāju bāž
tā mūsu dzejas avangards kas vēsta visās frontēs
ka to kas uzskatāms par dzeju noteiks tikai konteksts 
nav autonomas dzejas tikai cilvēciskais faktors
par dzeju kļūt var viss pat teksts ko ģenerējis dators
viss atkarīgs no tā kā vienojamies mēs kā kopums
mēs paši dzejas gals un sākums dzejas magum opus
un ārpus mums nav it nekā kur paglābties vai tverties
jā šādā brīvā atbildībā ērti tikai ķertiem
bet skatījums šis paver ceļu demokrātiskumam
jo tikai tā mēs visi līdztiesīgi kopā zumam
ja atzīstam ka konvencijas vada mūsu skatu
un nevis iedomātu aksiomu "cietie dati"
starp citu tas ko saku neliedz kritizēt vai spriest
tas tikai skaidro kāpēc ņemt un rakstīt – tas ir ciest
it viss ir mainīgs pārejošs un atkarīgs no pašiem
plūst tavās plates upēs tikai pārejoši laši
tavs viedoklis ir vecmodīgs tu zarnu plēvē tītā
un balstās apgaismības ideālu ceptos mītos
šis baltādaino puišu konstruētais dzejas tēls
ir līdzīgs tev tu doktordesa – augstprātīgs un jēls
ikvienā feminisma vārsmā kvīru dziesmā skaļā
nāk alternatīvs skats kas atsit aizspriedumus vaļā
ir dzeja plurāla tā staigā špiļkās kerzās vīzās
to pierādīs pat īsa latvju dzejas analīze
var sākt ar deviņdesmitajiem tad kad priekškars krita
un izrādījās tas nav priekškars bet gan lieta cita
var teikt ka krītot impērijām nāca vaļā slūžas
un mūsu zemē iešļācās tie postmodernie mūži
kas parāda cik ļoti valodā mēs konstruējam
gan īstenības aprises gan uzskatus par dzejām
vairs slēptiem politiskiem mājieniem nav relevance
bet priekšplānā nāk lingvistiskā rokenrola glance
mauc edvīns raups ar radikāliem rindu eksper’mentiem
kas šķoba priekšstatus par to kā kļūt mums transcendentiem
starp metafiziku un karstu spāņu konkrētību
dur viņa lakonisma dzelonis kā lauzta riba
ar svelošu un krāšņu iztēli nāk juris kunnoss
kam katrs etnogrāfisks pants kā laukos vārīts kumoss
ar intīmpreci vienā rokā rožukroni otrā
nāk eduards aivars acīm miklām absurdām un modrām
tad jānis elsbergs nāk un nebaidās no lamuvārdiem
kas agrāk šķita nepieņemams pēkšņi traki spārda
šī laika dzeja bieži izpaužas kā epatāža
kam pārnopietnās metaforas vienlaikus ir māži
tad gadu simtu mijā debitanti pārņem scēnu
un izlaužas no pārspīlēto ārišķību uzblīdušās ēnas
kā pirmais minams kārlis vērdiņš reizēm naivi saukts
par ironijas metru tomēr nevajag tā jaukt
šo smeldzes esenci ar jokiem ciniskiem un plikiem
jo īstenībā viņa stils ir homoerotika
tam blakus liekams pacients kas halātā no skujām
nāk īpatnējiem vārdiem neatkārtojams marts pujāts
tur līdzās anna auziņa kam jutekliski garīgs
ir vārsmas saturs kamēr citi izmēģina arī
pa kādai transgresīvai rindai piemēram ir gaile
kas dekolonizē kā feministe mūsu bailes
no doktordesām raksturīgās vīru aksiomas
nāk andra manfelde kas skatās deklasētās omās
ar mīlestību uzgriežot sev iztēli uz turbo
nāk ingmāra kas balode un saka: viss kas urbāns
nu kļūs par valodisku pastorāli miera lodē
nāk ronalds briedis naski pārkodējot kultūrkodus
nāk krivade kam svēts un rupjš ir tas pats nojums
kam dzejas moments ir kā treniņtērpā dievkalpojums
šai paaudzei ir dzeja – pieredzētā autentiskums
kā atgriešanās sabiedrības problēmās un riskos
bet tad nāk nākamie kas svārstās meta-moderniski
tur arvis viguls atdzīvina augstā stila driskas
bet artim ostupam jau simtreiz pajautāts priekš kam
viņš raksta tā kā raksta atbilde ir skaistumam
un smeldzei kura pielīp gudram prātam tā kā piķis
nav šaubu viņš ir pedantiskākais no estētiķiem
šiem autoriem no vienas puses svarīgs nepateiktais
no otras dzeja kļūst par spēli aprobējot beigto
kā henriks zēgners tripā rezonē ar bungu bītu
vai rudzīte kas metaforizē ik saulesbrīdi
vai andris ogriņš kuram mudžeklīgais verlibrs tūkst
kā nihilistisks virums pirmlaicīgs un blīvi rūgstošs
bez kategorijas nāk veiru elīna kas māk
būt citādāka tā kā savāds jūras gliemežvāks
nāk zeļģis kurš pat skopu pantu žņaugos jūtas patiess
bet kripatiņu vairāk nekā priekšā saka skatiens
teic māris salējs kuram teksta dzīpars trausls un precīzs
kā mikrobrūce kura tev nekad nekad vairs nedzīs
nāk aivars madris glāstot auto erogēnās zonas
tam repo arejs kamēr jaunu kausu ielej onāns
bet dienas beigās tomēr jānoliek ir stobrs un laide
lai pāri visam laistos tēvišķīgie skumjie smaidi
tad atkal mainās izpratne par to kas skaitās dzeja
tā procesam ir pakārtota pakāpīti lejāk
tā tikai daļa performances starpdisciplinārs tīkls
kļūst būtisks pārejošums nevis bezgalības mīkla
nāk raimonds ķirķis kura vārsmas ilgus gadus pētīs
skan daudzbalsībā tradīcija uldis bērziņš tētis
un t.s. eliots kā vectēvs irānietes tantes
kā magma smaga lava polifoniska plūst panti
nāk lote vilma vītiņa ar konfekštūtu maigu
no viena mīļa vārda nobirst zīmējums pār vaigu
ir viņas teksti īsi tomēr pilni siltas gribas
tur paslēpt plaukstas sildot tās pie rindām kā pie ribām
bet izpeldinot papīrlaivu melnā dzejas peļķē
nāk daudzpusīgā māksliniece vienreizējā meļķe
turpat nāk kirils ēcis platiem soļiem brienot mākslā
te smeldzi uzdzen viņš te gaužām ironiski ākstās
viņš savu pirmo grāmatu vēl pacietīgi gaida
bet spējis likt jau daudzām fanēm kairā tvīksmē vaidēt
kā piebriedusi plūme pārplīst muti pildot saldu
tā viņu talants blīvi kūsā nākot ārā šaltīs
belkovska anna smejas redzēdama visam cauri
bet nu ar arhiloha liru ovīdija lauriem
nāk noraudājies asprātīgais mīlnieks veipu lauris
visbeidzot dakšas kompānijas kopā liktie pauri
kas izdod avīzi un saka mēs – tie avangardi
simts jardus garām domām vajag vārdu simtos jardu
ko nodrukāt uz loksnes parakstot ar pseidonīmu
tā kritizējot autorības konceptu ar mīmiem
bet nepaliekot augstprātīgiem – drīzāk telepātiem
tur elīn’ vendij’ rīben’ raksta tā kā ienāk prātā
bet valters liberts ņem šos apostrofus – apkārt deso
nav dzeja kaut kas ārpus cilvēkbūtnēm esošs
nav likumības vienas tikai unikāli ļaudis
ir tikai pūles brīvība un mazās teksta baudas"
tā uzskaitījis dažus latvju dzejas apustuļus
es pārgurumā ļimstu ledusskapja priekšā guļus
es mazliet atpūšos ar nāsīm jūtot grīdas smārdu
līdz desa iejūtīgi saka savu galavārdu:
"tu saki dzeja nepastāv kā autonoma esme
tik tālu varu piekrist tomēr viena kļūda resna
ir iemetusies tavā stāstā padarot to stīvu
jo dzejolis kad publicēts tas uzsāk savu dzīvi
tas allaž ir kas vairāk nekā elementu summa
kad autors domā lubānu bet lasītājs redz ummi
tad notiek kaut kas maģiskāks par argentīnas prozu
tas mazais ogles gabaliņš ko smalkos pirkstos grozām
sāk spīdēt varavīksnes krāsās tā kā dimants gaismā
es sāku interpretēt kļūstot līdzdalībnieks kaismīgs"
es kunkstu: "varam lūdzu pārcelt mūsu diskusiju"
bet doktordesa teic: "nav vajadzības – viss kas bija
it viss ko teici liecina ka esi sagatavots
ikkatram testam – tā nu esmu panākusi savu"
es ģībstu virtuvē zem elektriskās gaismas stariem
aiz loga tumst un kaut kur turpinoties skaļiem kariem
kā vienlaicīgi noslēpums un prasta tostermaize
starp mums ar sprakšķiem šaudās dzīves jambs tāds stulbs un gaisīgs.

2023. gada 11. marts–20. maijs