Par Gunta Kursiša dzejas krājumu "Sāpes un ziedi" (izdevniecība "Valters Dakša", 2023)
Un šie cilvēki – šie dzejnieki [..] – alkaini, bet ne bezprātīgi domāja par senajām dienām, kad mūsu vajadzības bija tikpat vienkāršas, cik aizrautīgi bija mūsu prieki, par dienām, kad nepazina tādu vārdu kā izpriecas, tik daiļskanīga bija laime, domāja par apgarotām, cēlām un svētlaimīgām dienām, kad neaizdambētas upes skrēja pa neapcirptiem kalniem, dziļu mežu vientulībā, pirmatnējas, smaržīgas un neizpētītas.
Edgars Alans Po [1]
Vasara. Kāds piedūmots komunālais dzīvoklis Pārdaugavā, tukšā vīna pudelē asiņo svece, pa atvērtu koka logu ieplūst smaga ceriņu smarža un atvēsinošs krēslas gaiss. Ernests sēž uz matrača, lasa kādu grāmatu un murmina. Ienāk Vivians.
Vivians: Ko tu tur lasi?
Ernests: (Paceļ acis no lapas.) Gunta Kursiša debijas dzejas krājumu "Sāpes un ziedi" (Valters Dakša, 2023).
Vivians: Ak, cirslīt, kāpēc tu tā dari? Vai nav vērtīgāk ar mani uzspēlēt PlayStation? Kāpēc mocīt sevi ar vārsmām, kuras labāk savārsmojuši citi? Vai tas nav, kā lasīt Pētera Draguna "Tumšā stundā" ("Neputns", 2012), ja vien Pēteris Draguns rakstītu pirms 150 gadiem, nebūtu ironisks un nerūpētos par tehniku?
Ernests: Cik tu esi nejauks! Pirmkārt, tā ir mana profesija. Otrkārt, es tā saprotu, ka tu pats esi grāmatu lasījis.
Vivians: Tu taču zini, ka visspēcīgākais viedoklis ir par nelasītām grāmatām, turklāt visu vajadzīgo var uzzināt no baumām un "Sviesta Cibas". Tev vajadzētu no manis mācīties, cienījamais kritiķi, tavā vecumā jau sen vajadzēja rakstīt recenzijas par nelasīto.
Ernests: Vai esi apsvēris, ka man vienkārši patīk apgūt jaunu dzejnieku darbus?
Vivians: Nevienam nepatīk "apgūt jaunu dzejnieku darbus"! Un, ja patīk, tad tas pēc definīcijas nozīmē, ka tie vairs nav jauni dzejnieki, bet kaut kas cits. Bet šī, kā re, ir caurcaurēm jauna dzejnieka grāmata. Saki man, vai gan nejauns cilvēks varētu savu krājumu pilnā nopietnībā nosaukt par "Sāpēm un ziediem" 21. gadsimtā?
Ernests: Man šķiet, ka nopietnība, ar kādu Kursišs pieiet savai jaunradei, ir šarmanta.
Vivians: Bet pati grāmata kā objekts! Kādam vajadzētu vismaz kārtīgi sapurināt izdevēju Valteru Dakšu un pateikt: ja reiz pozicionē sevi kā avangarda literatūras izdevēju, ir jārūpējas par izdevumu kvalitāti ārpus paša dzejnieka teksta izplatīšanas. Pēdējā laikā šī nav pirmā reize, kad Dakšas grāmatas šķietami ietaupījušas uz redaktora, korektora vai pat mākslinieka rēķina: Gaiķu Māra visādi citādi spēcīgais krājums ("Traka lapsa pār ceļu", 2022) un Pētera Cedriņa magnum opus ("The Penetralium", 2022) – abi prasās pēc korektora, nemaz nerunājot par Elīnas Vendijas Rībenas ieskavotajām "Krevelēm" (2023), kuru labās īpašības diemžēl aizēno lētais formāts un kur līdzās iecerētajai emocionālajai ievainojamībai brūces apziņā plēš ievada komatu kļūdas. Kursiša gadījumā kliedzošākais piemērs ir defišu lietojums domuzīmes vietā. Kā redaktors nosaukts "Eņģeļi" (2. lpp.), aha, tātad neeksistējoši astrālā plāna iemītnieki, kas ne tuvu nav grāmatai spārnu spēruši. Sāpīgākais, ka to būtu viegli novērst – iedot pārlasīt kādam, kas māk pieturzīmes un zina, kā latviski raksta gleznotāja Amedeo Modiljāni uzvārdu. Bet, ak, acīmredzot negribam papildu aili tāmē. Šobrīd, lai arī izpratne par mākslas darbību var būt dažāda, ir pieņemts, ka dzejoļa nosacītajā "dzīvē" izšķiroša nozīme var būt teksta materialitātei, tas ir, ne tikai nodeklamētā materiāla izteiksmes līdzekļiem vai, dies’ pas’, idejām, bet arī tam, kā tas parādās fiziskajā pasaulē, – burtveidolam, izkārtojumam, papīra kvalitātei, iesējumam, vākam, lappuses izmēram un, cita starpā, tīrībai interpunkcijā un ortogrāfijā. Tu reizēm šķendējies, kad recenzijās veltīts laiks gariem dizaina aprakstiem, bet, godīgi sakot, tas nav mazsvarīgi. Ja gribam tekstu apsvērt kā atrautu no tā eksistences objektīvajā īstenībā, tad, lūdzu, pārejam uz audiogrāmatu pārstāstiem!
Ernests: Vivian, tu esi satraucies. Un man ir sajūta, ka tevi patiesībā tracina kas cits.
Vivians: Jā, mana mīļā lidvāvere, mani tracina ģeneracionālā amnēzija – mūsu visu kopīgais sākumpunkts, no kura daži radošie atsakās izkļūt.
Ernests: Ko tu ar to domā?
Vivians: Es domāju vienkāršo priekšnosacījumu daiļdarba radīšanai, proti, apzināt līdzšinējo radošās pašizpausmes vēsturi, lai neatkārtotos. Ja to nedara, mūsu lasīšana ir kā voluntāra kāpšana uz grābekļa, izgudrojot riteni, kas atklāj Ameriku. Spilgts piemērs ir Kursišam mīļā degšanas metafora: "Šis nolādētais neprāts, kas dedzina manas smadzenes." (21. lpp.) Tas sastopams vairākos dzejoļos, īpaši 54. lappuses programmatiskajā, teiksim, manifestā. Degšana, liesmas, uguns – tā ir izplatīta tēlu grupa, to izmantojuši visi – no Sapfo līdz Laurim Reinikam, un tieši tamdēļ būtu interesanti redzēt svaigas interpretācijas. Taču, lai tādas sacerētu, ir jābūt informētam, ka, piemēram, jau padomju laikā notika mūsdienīga rotaļāšanās ar ugunsgrēka metaforu. Tajā laikā, protams, degsme simbolizēja arī neartikulētas brīvības alkas, bet no līdzības uzkonstruēšanas viedokļa, piemēram, Imants Ziedonis vismaz zināja izmantot negaidītas personifikācijas: "Kā sērkociņi drebinās un tēlo, ka viņiem auksti!" [2] Mūsu gadsimtā latviešu dzejā trāpīgs liesmu savaldītājs ir Arvis Viguls, kurš savos krājumos ar uguni apgājies ļoti uzmanīgi, lietodams to tikai visnepārvaramākās nepieciešamības spiests. Turklāt iespējams vērot zināmu attīstību Vigula pieejā uguns piesaukšanā: pirmajā krājumā viņš vēl atļaujas burtiski pateikt – Kursišam līdzīgā garā –, ka viņš deg: "tā ir mana izvēle, dedzināt sevi" [3]. Otrajā krājumā metafora kļūst piesardzīgāka: "liesma ir izdegusi, paliek vien pelni" [4]. Trešajā krājumā – jau pavisam rafinēti: "tu ieliec izdegušo sērkociņu atpakaļ kastītē. / Drīz tavās kabatās nebūs nekā, ko nebūtu skārusi uguns" [5]. Diemžēl Kursiša degums riskē ar garlaicību, jo turas diezgan vienveidīgā tēlu sistēmā, kuru vada, šķiet, senatnīgi priekšstati par to, kādai jābūt dzejai.
Ernests: Nav gluži tā, ka viņš neko nebūtu lasījis: vairākās vietās ir atsauces uz Klāvu Elsbergu, citviet – uz Rainera Marijas Rilkes pantiem.
Vivians: Bet vai viņš nav palaidis garām, ka gan Elsbergs, gan Rilke rūpīgi, pat pedantiski strādāja ar formu? Tevi žilbina šis daiļais jauneklis, kas nešķīstību pārvērtis par māksliniecisku pozu, mati, kas plīvo kā brīvības karogs gan dzīvē, gan rindās. Un tici man, kad saku: man nav nekādu iebildumu pret nešķīstību, taču, manuprāt, tu ļauj sevi apmānīt ar lētiem trikiem. Seglojis pārspīlējumu rumaku, Kursišs jāj eksaltācijas un maksimālisma kalnā, aizmirstot, cik ļoti šī taka jau iestaigāta.
Ernests: Nevaru piekrist, ka grāmata ir tik primitīva. Piemēram, viens no "Sāpju un ziedu" labākajiem dzejoļiem "Lauztas sirds ģīmetnes", kas sākas 18. lappusē – sava veida Kursiša rakstības daudzveidības demonstrējums –, ir cieši piesaistīts laikmetīgai izpratnei par to, kādas iespējas ir dzejolim. Un vai tu ievēroji dzejoļa "Neēdušie" (40. lpp.) intertekstualitāti? Palūkojies Raimonda Ķirķa "Kartēs", kur stāv rakstīts: "Vārdi pirkstos, bet papīrā – Neēdušie." [6] Tā ka nav tiesa, ka te ir tikai sakāpinātu tropu atkārtošana, klātesoša ir arī mūsdienu dzejas telpas pārzināšana.
Vivians: Tu pats esi telpas pārzināšana! Tak paskaiti, cikreiz lietota neglābjami konservatīva leksika: "dvēsle", "daile"… Cikreiz mēs ģībstam "kapsētā", "naktī"… Un kombinācija ar laikmetīgajām šķipsniņām tikai rada eklektiku: "pierē kliedziena atbalss svētī traumatismā" (19. lpp.). Ja minēta upe, tad tā ir asiņu upe; ja minēti bērni, tad viņi ir "degoši" (23. lpp.); ja meklēt sirdi, tad "krūškurvi vaļā lauzt" (35. lpp.); ja ēna, tad "lauž manu galvaskausu" (18. lpp.). Un, ja tēma, tad ir divas iespējas: vai nu autotematisms, vai nāve.
Ernests: Es atminos laiku, kad tevi pašu interesēja tikai nāve un paštēma.
Vivians: Un es ticu, ka arī Kursišs izaugs no dvēs’les bērnības.
Ernests: Klau, bet šī izdevuma sakarā mēs tiklab varam runāt par tumšā romantisma estētiku un 19. gadsimta pirmās puses Rietumu dzejas stilizāciju. Vai arī par tautas mitoloģijas modernu interpretāciju, vai par fantāzijas žanra apropriāciju dzejā.
Vivians: Vai arī par diletantismu.
Ernests: Man joprojām šķiet, ka tu noklusē patiesos iemeslus savai saērcinātībai.
Vivians: Labi, mana dārgā lēcējpelīte, es tev pateikšu patiesos iemeslus. Tā ir Kursiša ticība mākslai – "patiesai", "īstai" mākslai (un šos vārdus nespēju pateikt bez pēdiņām), tās spēkam un izšķirošajai nozīmei cilvēka dzīvē. Tā ir novecojusi perspektīva, un šādi rakstīt pēc postmodernajām krīzēm ir vienkārši jocīgi. Es zinu, ka to pieminēšana arī ir oldskūl, bet mēs nevaram apiet šo krīžu paliekošo ietekmi uz mūsu mirkli, kurā taču ir jābūt skaidram, ka māksla ir nevis psihoemocionāla kliedziena tieša reprezentācija, bet gan daļa no vienmēr jau politiski iekrāsota, sociāli konstruēta tīklojuma; ka rīki, ar kuriem mēs šķietami "reprezentējam" jūtas, ir ņemti no tradīcijas, kas nav un nevar būt "tikai mūsu"; tāpēc uzskatīt, ka eksistē "dabiska" vai "autentiska" māksla, ir vienkārši kļūdaini.
Ernests: Man skumji, Vivian, to dzirdēt, jo man ir tieši pretēji: man ir tik aizkustinoši redzēt, ar kādu, jā, vientiesīgu, bet līdz ar to – apskaužamu bezkompromisu ticību savam darbam raksta dzejnieks pirmajā grāmatā. Tajā ir kas tīrs un neviltots, un tā ir jauda, kādas reizēm trūkst pat pieredzējušiem autoriem. Tu vari kritizēt, cik tev tīk, bet pārdzīvojuma autentiskuma ziņā tava aizdomu hermeneitika ir zaudētājos. Kursiša dzeja varbūt izskan kičīgi tiem, kas meklē novitāti un kārtējo apstiprinājumu, ka viņu intelektuālisms padara viņus asredzīgākus, bet mēs nevaram noliegt "Sāpju un ziedu" afektīvās kvalitātes, to emocionālo atkailinātību, kas ir ne tikai brīžam atbruņojoša, bet arī šobrīd reti sastopama un, kā tu, Vivian, pierādi, nosodīta, tātad – neapšaubāmi drosmīga! Jā, atzīstu krājuma formālās nepilnības, jauneklīgo naivumu vārdu krājumā, motīvos un citos līmeņos, bet vienlaikus pilnībā uzskatu, ka ir jālolo un jāatbalsta tieši tā veida atdošanās ideāliem, kādu var novērot "Sāpēs un ziedos". Tu, materiālists, varbūt esi zaudējis uzticēšanos transcendencei, bet pasauli iekustina tieši tie, kas atļaujas saskatīt – vai kaut izliekas sajūtam – to neredzamo. To tumšo un dedzinošo. Un atļaujas dzīties pēc tā. Vai tu tiešām neredzi, cik tas ir skaisti – nepakļauties bezgalīgai ironijai par ironiju, parodijai par parodiju, atsvešinātajam smīnam un kapitālistiskajām prasībām būt lietderīgam, tā vietā izvēloties rakstīt par zirgu, upi, sievieti kā dievi, nakti un uguni? Kad viņš saka: "Visam būt šķīstam vai nebūt nemaz" (56. lpp.), "Kas cits varu būt / kad pasaule virsū brūk" (27. lpp.) vai "Es dodu visu, kas man ir" (46. lpp.), es saprotu, ka patiesībā viņš ir paēdis un vesels, bet man ir aizraujoši viņam ticēt līdzi. Tā rakstīt ir sava veida radikāla pretošanās, Vivian! Jā, varbūt anahroniska, bet apburoša.
Vivians: Burunduciņ, tev nav jāpūlas mani pārliecināt jautājumā, kurā nevar būt vienprātības. Turklāt mēs abi zinām, ka Kursiša darbs – par spīti visiem iebildumiem – ir vismaz kādu gaismas minūti tālāk par tiem bezcerīgajiem "Zvaigznes ABC" dzejas izdevumiem, kas veido lielāko daļu mūsu dzejas melnās matērijas. Respektīvi, protams, ka es gaidīšu viņa nākamo grāmatu, vari nomierināties. Es gaidīšu un spļaudīšos, tu aizstāvēsi, un beigās tāpat mēs nodosimies mūslaiku mākslas augstākajai izpausmei – videospēlēm (Smaida, pacēlis PlayStation pulti.).
Ernests: Lūdzu, nesāc.
Vivians: Es tikai zobojos un ķircinu.
Ernests: Es zinu.
[1] Po, Edgars. Mona un Unas saruna. Tulkojusi Baiba Jansone. Karogs, Nr. 6, 1989, 116.–121. lpp.
[2] Ziedonis, Imants. Epifānijas 3. Preses nams, 1994, 10. lpp. [Citētā epifānija rakstīta 1978. gadā.]
[3] Viguls, Arvis. Istaba, ¼ Satori, 2009, 89. lpp.
[4] Viguls, Arvis. 5:00, Mansards, 2012, 23. lpp.
[5] Viguls, Arvis. Grāmata, Orbīta, 2018, 100. lpp.
[6] Ķirķis, Raimonds. Kartes, Neputns, 2019, 30. lpp.
1