Orgānu grāmata

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

Vīrieša anatomija 

1. Raķešu ķirurģija

Mašiks Pļuškins kādu dienu izdomāja aizlidot uz Mēnesi, tāpēc ieskrūvēja sev vēderā veļas mašīnas centrifūgu. Viņš izdzēra kannu ar benzīnu un, tā kā viņam bija pieredze ar vidēji lielu zīdītāju izbāšanu, galvas vietā sekmīgi piešuva televizora brūno kasti. Izliekušamies pa devītā stāva logu, no Mašika Pļuškina dibena gala sāka pūsties zilas liesmas. Kilometra augstumā no viņa atdalījās kājas; atstājot atmosfēru – rumpja lejasdaļa, bet, ugunīgi iebrāžoties zvaigžņotajā vakuumā, palika vien kantainais smadzeņu pods. Mašiks Pļuškins ietriecās kādā mēness krāterī un palika tur, lai mazliet atpūstos. Uz sejas blāvā ekrāna kosmosa mēmumā kokaini runāja ziņu diktors, stāstot par pagājušās dienas notikumiem. Tika uzsvērts, cik ļoti valsts lepojas ar saviem zinātniekiem un dakteriem.

2. Smadzenītes

Tjučarions Piķkovskijs bija ārsts ar 45 gadu pieredzi, specializējies neiroloģijā un paura operācijās. Tā nu gadījās, ka sešdesmit deviņos gados viņš uzrakstīja 1200 lappušu biezu mācību grāmatu mediķiem, "Kakls un galva" saucās, īsts ķieģelis. No izdevējiem saņēmis autoreksemplārus, Tjučarions Piķkovskijs tos sakrāmēja sava moskviča aizmugurējā sēdeklī, kārtīgi uzgāzēja, sasniedzot maksimālo spēkrata ātrumu, un izraisīja frontālu sadursmi ar pretim braucošu pienvedēju. Grāmatas no pakaļējā gala lidoja cauri salonam un ar milimetra precizitāti nocirta Tjučariona Piķkovskija galvu. Izmeklēšanā, protams, plēsa jokus, ka "profesijas dēļ vienmēr bija kā galvu zaudējis" vai – ka "darbs dara darītāju". Kāds iesācējs mēģināja iederēties: "Jā, nu, tā viņam, ēm, tā viņam arī vajadzēja…" "Tas nu gan šauj pār strīpu," iebilda kolēģi, "nebija smieklīgi!"

3. Sauciet mani par Babinarjevu Ļengano

Tā nu gadījās, ka Anafasijs Babinarjevs, ejot cauri zivju tirgum, nokrita uz līdzenas vietas un salauza visas ribas. Ribas nācās izoperēt kopā ar mugurkaulu, un iznākumā viņa viduklis vairs neturējās taisni – kājas vēl stutējās kā stutējušās, bet starp gurniem un pleciem bija tāds nokarājies torss, kas pie katra soļa mētājās uz visām pusēm, it kā viņa orgāni būtu iegāzti staipīgas ādas cilindrā, kas augšgalā vienkārši aiztaisīts ar korķīti, lai nelīst ārā. Anafasijs Babinarjevs tagad spēja salocīties vēl nenoģistās pozās un domāja, kā pelnīt dienišķo maizi ar jauniegūto talantu. Vietējā cirkus trupā viņš kļuva zināms kā Babinarjevs Ļenganais – brīnumains akrobāts, kas ne tikai ielocījās visšaurākajos seifos, bet arī mācēja sarullēties kā gliemeža mājiņa. Kāda meitene redzēja viņu uz ielas un pieskrēja lūgt autogrāfu. "Ļenganā Babinarjeva kungs!" viņa kauca. "Lūdzu," teica Anafasijs Babinarjevs, "sauc mani par Fasju, jo ļengans – tas jau es zinu, ka es esmu." Un viņš aizļepatoja mājup smaidīdams. Viņa iekšas kulstījās kā beigti astoņkāji milzīgā soļankā.

Pavisam mazais bestiārijs 

Kādu rītu pēc nemierīga miega es uztrūkos un atklāju, ka gultas kājgalī līdzās saspārdītajam palagam esmu sanērsis ikrus. Brokastīs izšķīlās brūni kurkulīši un pielidināja visus griestus. Ap krēslas laiku tie jau bija vērtušies par kārpainām piciņām, kas raibināja tapetes. Pētīju bērniņus, tie neiederējās Linneja taksonomijā, tāpēc ar deskriptīvo metodi, cik vien skrupulozi mācēju, ievadīju dienasgrāmatā jaunu šķirkli: "Runpucis, šķietami no abinieku kārtas, bet paradoksāli zīdītāju klasē; acīmredzami līdzīgs bezmēļu dzimtas pārstāvim, latīniski Pipa pipa, toties ar ērkšķainiem plankumiem jeb bārkstekļiem (Pipa pipa maxima?), tāpēc ģinti ir grūti noteikt. Plankumiem ir vaļīgi izciļņi jeb džindžītes. Neidentificējams veidojums redzams tieši starp abām priekškājām, tāda pērļaina šekuma nūziņa." Samiegojies un izdedzis no rakstīšanas, es devos čučēt savā mitrajā matracī, pie manis pieglaudās runpuča knābīgā, vēsā galva; pat tumsā izskatās, ka šis priecīgs.

***

Martam Pujātam

Ejiet līdz piedzīvojumu grāvim,
pa ceļam var zaķskābenes pakošļāt,
tad nogriezieties uz Ļamānu pusi
un turpiniet taisni līdz peļu kapiņiem,
tur būs birztala, no kuras var saskatīt Ošlapu sētu,
brieniet pa diagonāli cauri – tur čūslēji,
paņemiet dziļos gumijniekus,
sapūtieties arī kārtīgi pret pišiņām, tur visādi vabuļi,
nonāksiet tādā mazā norā, mūsmājās saucam par amfiteātri, –
ja tur nostāv neelpojot kādu stundiņu,
var izlīst vietējā aļņu saimīte, –
tur otrā galā ir tā vietiņa, tur vislabākie murķelīši –
papilnam, no vienas vietas nosēts,
ja nebūs Sergejs jau aizlīdis un izraustījis,
ā, nē, šis gaterī šonedēļ, tā ka īstais brīdis,
tur puņķainās vāverenes ir simtiem, – simtiem! –
labi daudz krunku tātiņas un pa kādai bebrienei,
pa kādai siekalu peciņai, diezgan daudz strupo štengrīšu,
starp citu, arī aizsargājamās mirdzītes,
tās gan nelasiet, bet pašukījiet zem egļu zariem,
varbūt atrodat arī kalsnās šņorkleitiņas un purpuļus,
ļoti labi zupā iet, bet no skaraino puvekleņu kātiņiem
var taisīt uzlējumu pret depresiju,
ja paveicas, atradīsiet arī kādu atraitnes šņukuriņu,
bet to nesolu, ļoti reti tas gadās,
kas vēl, nu, pilnai laimei atnesiet arī žuveles un,
ja pacietība ļauj ar tik maziņiem krāmēties,
arī sārtos ķirpainīšus, tik ne lielos, garšīgi ir mazulīši,
labi, laikam viss, ceru, ka sapratāt,
re, saliekamais nazītis, groziņš, atcerieties,
ka nedrīkst raut, nogrieziet tā,
lai paliek zemē dibentiņš, un uzlieciet virsū
sūnu kumšķi, lai neredz, ka bijāt,
tās, kas pavisam sapļekušas, atstājiet,
lai izsējas un nākamgad var iet atkal,
es šiverēšu, sagatavošu virtuvi,
iekuršu krāsniņu, būs ar tupenīšiem
kopā vienkārši pa pirmo zorti.