Dzeja
17.01.2020

Mūza no pilsētas N.

Komentē
2
Saglabā

Apgāds "Neputns" nupat svinējis Jāņa Hvoinska otrā dzejas krājuma "Mūza no pilsētas N." atvēršanu. "Desmit gados, kas pagājuši kopš Hvoinska debijas, viņa dzejas tēli kļuvuši precīzāki un nostalģiskāki, tomēr nezaudējot viegluma sajūtu, kas viņa tekstus padara radniecīgus franču 20. gadsimta modernistiem. Šie dzejoļi apbur kā mazas glezniņas, kurās prasmīgs mākslinieks uzmetis iespaidus no savas tuvākās apkārtnes, padarot realitāti savādi pievilcīgu," saka krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš. Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā. 

 

*

Viņš sēž kails izvelkamā septiņdesmito gadu
       konstrukcijas krēslā
Kura sānu malas ir nodilušas kā veciem putniem
Aiz vaska krītiņiem apzīmēta loga – kāpa ar cipresēm
       pīnijām
Visapkārt šeit putni dzied ir silti
Nesaista viņu nedz līgumi nedz solījumi varētu justies
       brīvi
Anhelos šai zemē aplido savus valdījumus ar skatienu
       apglāsta vīnogulājus ēkas un faetonus
Bet viņa sirdī skumjas
Tur lejā mīt ezers nav aprakstāms viņa daiļums
Tur vasarā zaļo niedres un rudenī dzeltē
Tur ūdensputni vij ligzdas un miglā brīnišķi dejo
Vien skumjas ar gadiem lielākas kļūst
Viņš šeit ir kails svešinieks krēslā aiz stikla

 

*

Hermētiķa mājoklis ar mazām ļauni samiegtām acīm
       kliedzienā iemūrētu muti
Kā senu sastingušu fotoplāksni ko šķērsojusi laika lode
Tas varētu būt eremīta pirksts ar garu saliektu putna
       nagu viņš cenšas atplēst gabalu debess
Tā varētu būt ar daunismu sirgstoša elfa skulptūra salā
       kuru reiz pildījis romāņu zelts
Vēlāk pārkausēts lodēs lūgšanās zvanos

Koki kā gari līdz kaulam atkailināti pirksti sniedzas
       augšup kā bēgot paši no savām ēnām
Kā atstājot pie zemes grēcīgo ādu kura kļūst mūsu takas
Mēs turpinām klejot ar vieglu nelabuma sajūtu it kā no
       grūtniecības vai kādas metastāzes
Nav iespējams saprast to kas nāk un veidojas jauns
Lēnām zils ēnu mežs izaug pār rakstīto un lietām kuras
       nav lietotas
Piemēram atmiņām kuras uz debesīm sev aiznes līdzi
       pirksti līdz kaulam tīri un smalki

Eremīts domā par ādām kuras uz zemes pametuši
       koki domā par kokiem
Kuri ir līdzīgi teiksmainiem dzīvniekiem
Gludi spīdoši tie lēni iznāk no upes

 

*

tikai ziemeļu vējš kas bez iemesla pūš
un zvaigznes ar lapām sunīšos spēlē
tas ir vilciens kas tālumā aiznesīs mūs
mazs kā saksofons laimē uzvelkot dūmu
tas ir vējš kas no ziemeļiem bez iemesla pūš
un instruments spēlē dīvainu spēli
mazais instruments laimei ir vēlējis mūs
bet mēs viņu saucam par ziemeļu vēju
viņš tik neganti trako matos ieskrējis mums
vairs ne saprāta grama ķiršu ziedi uz segas

tikai ķirši kas zied tie vēl neatstāj mūs
tikai ziemeļu vējš kas bez iemesla spēlē
mazais dūmotāj vilcien kur gan aiznes tu mūs
kādēļ ziemeļu vējš tavās ērģelēs spēlē
un uz kurieni mēs līdzi dodamies tev
un pa dūmam no tevis elpojam sevī
mazais ziemeļu vilcien kur gan aiznes tu mūs
zilajās debesīs dūmi virmo un spēlē
tā ir spēle no tevis kas uz ziemeļiem plūst
tas tik vējš kas no sevis bez iemesla spēlē

 

*

griež grieze griež smilgas un miegu
nakts klaigu violetsārtas pēdas
mākoņu ēnas un sniegu un lietu
tik vien tas saulgriežu nemiers
un grieze kliedz lietū tur tālumā purvā
kur lietus ir durvis 

viņa uzzīmē durvis ziemeļu saulgriežu jūrai
cik nakts īsa cik gara nāk burve caur pusnakts pļavu
un griež un grieze kliedz
viņa tērpā no magonēm sagriezusies ar dziesmu

ziemeļu saulgriežu jūrā vēji gar skaidu jumtu
viļņi kliedz pelēki sāļi klaigā
bērza līkstī bērniņam gulta tik līdzīga nāves mājai
kaut kur virs jumta veļi un vēji
siena tik debeszila līdz bailēm
balts pulkstenis ultramarīna svece
veļi pie slēģiem kliedz

viņa tērpā no magonēm zīmē putnus
lūkojas jūrā
divi logi ar vēju pilni tās viņas sienas un stikli
viņa tērpusies magonēs uzzīmē tos
gribot paturēt putnus
putnus kuru acis no lazurīta

 

*

uz zilām drēbēm naktsvijoļu pēdas
tās tevi pieturā vēl tur
un rudām acīm lapsa tevī ēdas
tās ēna smilgājā kaut kur
vēl tikai rīts kaut neiesāktos
nāk zilais dēmons tevi dzer

jau atkal dēmons aizlido virs kāpām
un lūpas tavas smilšu apļi klāj
jau tumšas laivas jūrā brien bez sāta
līdz ceļiem tajā atspulgojas zaļš
vēl tikai rīts kaut nepienāktu
kad skumju dēmons durvis ver

 

*

Mūza no pilsētas N., tu staigā ar izrautu mēli.
Tavā galvā ieaugusi metāla plāksne, tā atdala
       abas smadzeņu puslodes.
Tās nesarunājas savā starpā, un Dievs tev aizliedzis
       rakstīt.

Tēmas

Jānis Hvoinskis

Ar dzejas rakstīšanu inficējos šobrīd jau tālajā 2003. gadā. Gadiem ejot šī slimība izrādījās ļoti noturīga un pat neārstējama. To sapratis, samierinājos un turpinu rakstīt dzeju vēl šodien. Acīmredzo...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!