Kā lasīt dzeju. Hormonālas perspektīvas

Atbildot uz jautājumu par dzejas dabu, iespējamas vairākas stratēģijas, kas, šķiet, pārsvarā izriet no situācijas. Teiksim, ekspresintervijā to mēģināt darīt nopietni ir samērā bezjēdzīgi, jo sakarīgākais, ko var paspēt, ir atjautīgs aforisms, ļaunākajā gadījumā – joks vai citāts (piemēram, "Nu, man patīk, kā teica Vislava Šimborska: es dodu priekšroku dzejas rakstīšanas absurdam, nevis dzejas nerakstīšanas absurdam…"). Taču – kas būtu "īstā" situācija šim jautājumam? Problēmu raisa apstāklis, ka nav vienprātības par to, ko tieši nozīmē "to mēģināt darīt nopietni". Monogrāfija? Lekciju cikls? Antoloģija ar piecdesmit lappušu priekšvārdu? Autotematisks kopkrājums? Iztulkot un izdot kritikas teorijas grāmatas, kur skaidrots, ka ikvienam lasījumam vienmēr pamatā ir priekšstatu sakārta, apzināta vai neapzināta? Psihoanalīzes, dekonstrukcijas, ekokritikas, traumas un kvīru, un postkoloniālisma pētnieku darbu sērijas? Visi labi varianti, kuru daudzums turklāt norāda uz nākamo problēmu – nosacītā "nopietnā" atbilde neizbēgami apstiprinās satraucošo nojausmu, ka dzejas esencializēšana (tas ir, galējā definīcija) vienmēr būs izslēdzoša, respektīvi, novedīs pie hierarhijām un nepamatotu privilēģiju piešķiršanas kādam vienam dzejas koka atzaram, ignorējot tos, kuri tieši tāpēc eksistē, ka tiecas izvairīties no sākotnējās definīcijas. Tā vietā es šajā rakstā piedāvāju pagaidu risinājumu – hormonālo dzejas teoriju!

Hormonālā teorija ir atvasinājums no Senajā Grieķijā pazīstamās četru šķidrumu teorijas jeb humorālisma. Humorālisms, kā zināms, paredz, ka, tāpat kā kosmoss veidojas no četriem elementiem (zemes, ūdens, gaisa un uguns), tā cilvēka ķermenī darbojas četri šķidrumi – melnā žults (μελαγχολία, melaina hloē), flegma (φλέγμα, flegma), asinis (αἷμα, haima) un dzeltenā žults (χολή, holē). Humorālisms arī mūrējis pamatu cilvēku temperamenta iedalījumam: melnā žults veido melanholisku raksturu, flegma – flegmātisku utt. Tomēr ar laiku esam atklājuši, ka miesas šķidrumi nes visdažādākās bioloģiski aktīvās vielas – hormonus, un tas, savukārt, paver durvis (vārstuļus?) teorijas paplašināšanai. Hormonālā teorija saglabā atsevišķas humorālisma pamatnostādnes, bet papildina tās, lai izdarītie secinājumi vairāk atbilstu laikmeta garam. Proti, tāpat kā humorālajā sistēmā, arī hormonālajā dzejas sistēmā visam jābūt balansā – ja kāda hormona ir par daudz vai par maz, var rasties fiziski vai psiholoģiski simptomi. Tomēr, atšķiroties no humorālās tradīcijas, hormonālā poētika daudz precīzāk atspoguļo reālās pasaules plurālismu, jo nereducē universu uz četrām kategorijām. Hormonu ir daudz, tie visi ir mijsakarībā. Turpmākajās rindkopās – seši hormonālie dzejas lasītāja tipi, kuri manī darbojas vienlaicīgi. Šī saraksta veidošana iecerēta kā sākums atbildei uz jautājumu par dzejas esamību nerimstošā tapšanā. Un, iespējams, pats būtiskākais, ko šī saraksta sakarībā var pateikt, ir tas, ka saraksts nav izsmeļošs.

Testosteroniķis

Kā testosteroniķis es zinu, kas ir dzeja. Dzeja ir saistītā valodā rakstīts teksts, kas vēsturiski izaudzis no mutvārdu literatūras, tāpēc izšķiroši svarīgs dzejā ir ritms, muzikalitāte, prosodija. (Vai kāds maz vairs zina, kas ir "prosodija"?) Dzeja jālasa pietuvināti, jo valodas sasaistītība nozīmē, ka semantisko slodzi nes visi teksta līmeņi – tropi, stilistiskās figūras, strofika… Bet ar formālu meistarību nepietiek, jo laba dzeja – īsta (!) dzeja – ir tā, kuru rakstījis talants, tas ir, cilvēks, kas ne tikai spēj sasniegt izcilību visos tehnikas jautājumos, bet izdara to ar vieglumu un ietilpību. Man ir svarīga domas oriģinalitāte un cēlums. Es dzejā meklēju mūžīgas patiesības atklāsmi, un uz to nav spējīgs kurš katrs. Tieši tāpēc esmu prasīgs – es zinu, ka patiesība ir sarežģīta, un dzejai līdz ar to ir jābūt balstītai darbā, lai unikālo un komplekso impulsu ietērptu gadsimtos noslīpētās struktūrās. Dzeja tādējādi ir sakārtošanas māksla, kosmogonija. Es esmu ideālists, tradicionālists, metafiziķis un konservatīvs individuālists. Esmu pazīstams ar to, ko par Viljamu Šekspīru rakstījis Harolds Blūms, un viņš spīdoši pamato, kāpēc angļu ģēnijs ir visu laiku labākais dzejnieks, kurš pelnīti atrodas kanona augšgalā. Maz, tik maz vārda mākslas piekopēju spēj pacelties līdz maniem kvalitātes kritērijiem, tāpēc bieži esmu vīlies. Vairums mūsdienās atsakās no dzejas valodas iespējām, nekompensējot pašu izvēlētos trūkumus. Man ir tik daudz, ko iemācīt (un neviens negrib mācīties)! Godīgi sakot, pēdējos gados dzeja pasliktinās, kaut varbūt pasliktināšanās notiek jau četrus gadsimtus, varbūt pat kopš hellēnisma, nevaru izlemt.

Adrenalīniķis

Būdams adrenalīniķis, es zinu, ka dzejas pamata raksturlielums ir izmaiņas; dzeja ir jaunais, laba dzeja – nebijušais. Tāpēc par talantīgiem jāsauc tie, kuri trāpīgi iztēlojas nākotni un to ievieš tagadnē. Tas gan ir ļoti grūti bez pagātnes apzināšanās. Savu mirkli vislabāk saredzam, kad ieliekam kontinuumā – lai lauztu tradīciju, tā ir jāiepazīst. Man ir svarīga inovācija, dzejas uzdevums ir atrast neizmantotās iespējas; tas bieži nozīmē antagonismu, protestu, radikālu pieeju. Kvalitātes mēraukla līdz ar to ir vecās pasaules sagraušanas koeficients. Atsacīšanās no līdzšinējā un robežstāvokļi – manas pamatvērtības. Man patīk, ja dzeja izaicina manus uzskatus par to, kādai tai jābūt. Man patīk sauklis: "Lai kas tas būtu, mēs esam pret to!" Ja dzeja sāk dzīvot starpdisciplināri, multimediāli, es čurāju karstu. Mani aizrauj viss, kas sevi sauc par avangardu, – gan vēsturiskais dadaisms, gan šībrīža deviņpadsmitgadnieku lamām piebārstītais verlibrs. Esmu saklausījies gan Sašas Bru lekcijas par modernismu, gan lasījis konceptuālistu manifestus, gan gājis uz lakāniskām performancēm un fanojis par postironiskām akcijām. Esmu mazliet apsēsts ar izskaņu "-isms" un priedēkli "anti-", bet es ticu, ka tikai caur konstantu mainīšanos notiek progress. Dzejai ir jāparāda vēl neizdarītais. Es bieži esmu aizņemts, jo kaut ko tulkoju – ir tik daudz, kā latviešu valodā vēl nav! Toksiskā pastorāle! Asēmiskā tetovējumu zoopoētika! Atrastās vārsmas! Miskastes elēģija un binārā koda oda ogleklim!

Oksitocīniķis 

Es, oksitocīniķis, apzinos, ka dzeja ir valoda, kas dzemdē pati sevi. Tāpat kā filozofija, dzeja notiek valodā, bet valoda ir vien antropomorfismu kopums, kas rada jaunus antropomorfismus. Tāpēc dzejai nav un pēc būtības nevar būt tiešu attiecību ar patiesību, vai arī patiesība neeksistē ārpus valodas, tā tiek valodiski veidota, un dzejā tā izpaužas visblīvāk. Mēs neizsakām nemainīgu patību, mēs to nemitīgi radām, var teikt – dzemdinām, ik dzejolis liek rasties citiem dzejoļiem. Tādējādi valodas problemātiskās attiecības ar īstenību ir vienīgā īstā dzejas tēma. Laba dzeja ir tā, kas to apzinās. Es zinu, ko par Helderlīnu ir rakstījis Martins Heidegers. Nu, vismaz man šķiet, ka zinu. Katrā gadījumā man patīk tēze, ka būtība mājo valodā. Man ir svarīgs metateksts un intertekstualitāte. Malarmē nebūtu bez Rembo, kurš nebūtu bez Bodlēra, kurš nebūtu bez romantiķiem, kuri nebūtu bez… Dzejas kvalitāte mērāma rindu izsviesto atsauču tīklu neizsmeļamībā. Mani aizrauj valodas dzejnieki, objektīvisti, Luija Zukofska "A", retāk – T.S. Eliots. Bet esmu lasījis arī nepelnīti maznovērtētus meistarus, kas savos putekļainajos un grāmatām aizkrautajos pagrabiņos ir izjutuši visuma svaru, sakoncentrētu puslodziņā, un pārtulkojuši to šifrā. Ak, Roberts Dankans… Un, protams, jaunvārdi! Lingvistiskā dzirde un dialekti, sociolekti, idiolekti! Es bieži, ejot pa ielu, aizdomājies neievēroju, ka jau soļoju pāri sarkanajam.

Estrogēniķis

Estrogēniķis manī zina, ka dzeja ir iespēja izstāstīt savu stāstu; dzeja dod balsi tiem, kuriem tā nepieciešama, īpaši gadījumos, kad šīs balsis ir marginalizētas. Mani mēdz apsūdzēt relatīvismā, bet, lūk, tieši tāpēc, ka visu var relativizēt, mums ir jābūt maksimāli uzmanīgiem. Dzeja ir brīvība, brīvība ir atbildība, un atbildība ir demokrātija, kam jābūt visa pamatā. Man ir svarīgs konteksts, biogrāfija. Gan talants, gan kvalitāte ir sociāli konstrukti. Vienīgais izšķirošais ir patiesīgums. No kā tev ir bail? Kas tevi trigerē? Ej tur, kur ir visneērtāk. Tur slēpjas gaisma, vistumšākajā traumā. Ir dzīvotas pieredzes, kuru atbalsošanai tekstā vienkārši neder vecmodīgie paņēmieni, bet piemērotāka ir, teiksim, dzejproza. Dzejas uzdevums ir ierosināt pozitīvu rīcību. Es dzejā meklēju cerību, ceļu uz netaisnības kliedēšanu. Dzeja ir rīks. Dzeja ir aktīvisms. Man patīk, ja dzejolis izstāsta dzīvesgājumu. Tas var būt dzimtas koks, bet tā var būt arī viena pēcpusdiena, kad sabrūk pasaule, bet tu tik un tā izdzīvo. Esmu feminists. Es gribu, lai kļūst labāk. Es ticu, ka dzeja palīdz. Esmu pazīstams ar Odrī Lordes un Gvendolinas Bruksas rakstīto, man patīk grēksūdzes. Dzeja ir nesaraujami saistīta ar manu un citu identitāti. Tādējādi tā ir empātijas veicinātāja, sapratnes tilts, savstarpējas saziņas kanāls. Es uzskatu, ka būt iejūtīgam ir labākais, ko varam dzīvē darīt. Es izjūtu pateicību par visu, kas man ir, un esmu nenormāli nelaimīgs, skatoties uz pasauli.

Dopamīniķis 

Tādiem dopamīniķiem kā man dzeja ir sajūta. Dzeja ir īsta tad, kad tā šķiet īsta man. Vienīgais īstuma kritērijs ir mans subjektīvais pārdzīvojums. Man ir svarīga intuīcija, man nepatīk gari, verbāli sausi analizēt. Dzejas uzdevums ir radīt baudu, dot patvērumu, piešķirt pasaulei skaistumu. Es dzejā meklēju bagātības, garīgas un vārdiskas. Esmu dzirdējis, ko par dievišķo mākslā saka Simona Veila, kaut ko arī atceros par Hannas Ārentes sacīto, ka dzeja ir nepielietojama, tātad – pārlaicīga. Bet patiesībā man nav jābūt lasījušam nedz Ritas Felski pārdomas par post-kritiku, nedz Īvas Kosovskas-Sedžvikas pārdomas par lasīšanu kā atjaunojošu praksi, lai zinātu, ka dzeja spēj sadiegt kopā brūkošu pasauli, – pietiek taču ar vienu diedziņu pie sveces gaismas! Turklāt man patīk noslēpums, un laba dzeja, ja kaut kas tāds vispār pastāv, ir tā, kurā ir noslēpums. Man nav kauns par to, ka reizēm apraudos pie četrrindes, ko citi sauc par banālu. Visu nosaka mana pieredze, tas klikšķis, kurš vai nu ir, vai kura nav. Ja nav, es neskumstu, bet paņemu nākamo krājumu. Mans galds ir nokrauts ar grāmatām, un es bieži nevaru aizmigt bez savas ikdienas devas.

Melatonīniķis

Kā melatonīniķis es nezinu, kas ir dzeja, jo visa dzīve, tostarp – dzeja kā daļa dzīves, manā uztverē ir milzīgs un neparedzams sapnis. Es sapņoju un tāpēc nezinu, ko sagaidīt, tas ir, es vismaz cenšos no brillēm notraust visus pieņēmumus, jo katrs pieņēmums var izrādīties arī aizspriedums. Varbūt to arī apzīmē "talants" – ka stereotipi neaizmiglo skatu. Ja vajag jelkādu pamatu, tad teiksim, ka dzeja ir tas, ko mēs par dzeju nosaucam. Tas gan nav jādara patvaļīgi. Ja to nedara patvaļīgi, netiek izšķīdināti kvalitātes kritēriji, tā vietā dzeja, iespējams, jālasa, ļaujot kvalitātes kritērijus diktēt katram atsevišķam dzejolim. Katrs dzejolis, ja mēs tam saudzīgi un ieinteresēti tuvosimies, proti, uzdosim īstos jautājumus, mums atklāsies, tas sāks runāt. Dzejoļi ar mani runā, kā runā visi priekšmeti (es laikam esmu materiālists) – nokrāmētais rakstāmgalds un saule aukstā dienā, tas kaut ko izsaka ar savu esamības faktu; mans uzdevums tātad ir klausīties. Es zinu, ko par dzejniekiem domāja Platons, un man ar to pietiek, lai dzejnieki mani aizrautu. Ziņkārība varētu būt mana vadzvaigzne. Man ir tik daudz, ko iemācīties! Man nekad nav garlaicīgi. Visur mani gaida pārsteigums. Dzejoli es uztveru kā vienu no neskaitāmajiem veidiem, kādos cilvēks sevi īsteno.

Piemēram, vakardien lasīju Rebekas Elsonas dzejoļus, viņa bija astronome. Paklausieties sākumu šim dzejolim:

"Reizēm kā nāves
baiļu pretindi
es ēdu zvaigznes.

Tādās naktīs, guļot uz muguras,
es izsūcu viņas no slāpējošās tumsas,
līdz visas, visas ir manī,
piparkarstas un asas.

Citreiz es iemaisu sevi
vēl pavisam jaunā visumā,
vēl siltā – kā asinis:

bez tukštelpas, vien telpa,
gaisma no vēl-ne-zvaigznēm,
kas klīst spožā miglā,
un mēs visi, un viss
jau tur, bet vēl
formas nenoslogots." [1] 

Vai nav feini? Manuprāt, ir diezgan feini.  

[1] Elson, Rebecca. A Responsibility to Awe. Carcanet Press, 2018 (2001). Autora atdzejojums.