Sleja
11.01.2021

Trampa mācība

Komentē
8
Saglabā

Divdesmit četru stundu televīzijas ziņu kanāli savā ziņā ir pagātnes palieka. Kad 1980. gadā tika izveidots CNN, tas ne tikai piedāvāja modernu informācijas pasniegšanas veidu, bet radīja arī jaunu telpas un laika izjūtu – jebkura vieta, kuru aizsniedza kabeļtelevīzija, tika pieslēgta pasaulei  un ikdienā parādījās jauna dinamika – notikums seko notikumam milzu ātrumā. Runa patiešām ir par izjūtu, varbūt pat ilūziju. Pasaule, kurai pieslēdzamies šajos kanālos, ir vienlaicīgi globāla un ierobežota – par lielum lielo daļu planētas no tiem nevar uzzināt neko un lielum lielai daļai cilvēku straujā notikumu virkne ziņu kanālos patiesībā nav viņu dzīves sastāvdaļa. Tomēr tie ir atšķirīgi dzīvesveidi – reizi dienā noskatīties dienas ziņu izlaidumu vai pastāvīgi sekot līdzi tam, kas noticis pasaulē. Mūsdienās laiks un telpa kļuvuši vēl samudžinātāki – internetā un sociālajos medijos jaunumi un ikdiena, globālais un lokālais, lielie notikumi un privātās lietas saaudušās sarežģītos musturos. Bet, tāpat kā dienas ziņas izdzīvoja nepārtrauktu ziņu laikmetā, CNN, BBC un "Euronews" izdzīvo interneta un sociālo tīklu laikmetā.

Jāatzīstas, ka ziņu kanālus skatos samērā reti. Tomēr ir brīži, kad tie piedāvā pieredzi, ko citur atrast grūti. Tie ir brīži, kad notiek kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Tev jādara pavisam citi darbi, bet Turcijā notiek apvērsums un nav iespējams atrauties no televizora, jo reālā laikā vari sekot notikumu gaitai, kuras iznākums nav zināms, un, lai gan Turcija ir tālu, sekas var būt milzīgas.

ASV Kongresa ēkas demolēšana 7. janvārī bija šāds notikums. Tā vēsturisko nozīmi šobrīd grūti noteikt kaut vai tāpēc, ka vēl nezinām, kā aizritēs 17. un 20. janvāris, kad paredzēti jauni Donalda Trampa piekritēju protesti. Tomēr notikums bija iespaidīgs daudzos līmeņos.

Pirmkārt, cerēsim, ka tā bija kulminācija atvadām no Trampa. Viss kaut kas, protams, vēl var notikt, tomēr ticamāk mēs šobrīd sakām ardievas Trampa prezidentūrai. Viņš ir izteicis vēlmi kandidēt 2024. gada vēlēšanās, un daļa politikas ekspertu apgalvo: ja Tramps kandidēs, tad arī tiks nominēts, bet, manuprāt, tāda iespēja ir visai maza. Četri gadi ir ārkārtīgi ilgs laiks politikā. Tas, ka šobrīd viņš ir ietekmīgs, nekādā veidā negarantē, ka tāds viņš būs vēl pēc pāris gadiem vai pat dažām nedēļām. Un galu galā pēc četriem gadiem Trampam apritēs 78, un tam ir nozīme, pat ja ņemam vērā Džo Baidena vecumu.

Pagājušās ceturtdienas notikumi, cita starpā, bija arī stāsts par Trampa personību un, patiesībā, tās traģismu. Tramps paliks ASV vēsturē kā mītisks prezidents. Cilvēks, kurš uzvarēja vēlēšanās, lai gan nekādā veidā nebija gatavs amatam. Idiots, kurš nav spējīgs izlasīt grāmatu, kurš ir patoloģiski egocentrisks, kurš cilvēkus šķiro tikai pēc viena principa – vai nu tie ir viņam lojāli, vai nav. Vienlaicīgi viņam bija ciniska dzīves gudrība un instinkti, kas ļāva uzrunāt cilvēkus tā, kā to nespēja neviens cits. Tomēr ar šiem instinktiem nepietika, lai valdītu. Tramps tā arī nesaprata, ka valsts nav uzņēmums, jo tajā ir daudz varas centru, bet prezidents nav priekšnieks, kuram pietiek tikai pavēlēt, lai padotie izpildītu viņa iegribas. Viņš nesaprata, ka viņa kabinets, partijas biedri, kongresmeņi un citu valstu valdības nav viņa padotie. Tāpēc izgāšanās bija nenovēršama, bet Tramps, pēc visa spriežot, psiholoģiski nespēj aptvert domu, ka viņš var izgāzties. Viņa mēģinājumi noliegt realitāti, no vienas puses, kaitina, bet, kā jau teicu, tajos ir arī kaut kas traģisks, šekspīrisks. Viņš ar naivu sajūsmu vēršas pie atbalstītājiem, kas ir gatavi kopā ar viņu ienirt fantāzijas pasaulē, kurā viņš tomēr uzvar vēlēšanās. Es, protams, neesmu bijis klāt, bet no tā, kas zināms, man liekas ļoti ticami, ka Tramps patiešām cerēja, ka kaut kādā brīnumainā veidā kongress tomēr apstiprinās viņu par prezidentu. Un tā nu viņš sēž savā pilī, kalpu pamests, biedru nodots, apmulsis, nikns un nelaimīgs. Vienu mirkli saka to, ko viņam liek viņa nodevīgie padomdevēji, nākamajā saņemas un ar jaunu spēku izgrūž izmisīgu saucienu – esmu karalis, mani apzaga, pusi karaļvalsts tam, kurš nogalinās pūķi!

Varēja būt citādi. Trampa vēsturiskums slēpjas arī tajā, ka citā valstī citos apstākļos mēs novērotu labi pazīstamo sižetu, kurā tauta demokrātiski ievēl savu tirānu. Tramps ir autoritārists, un ASV no autoritārisma paglāba nevis demokrātiskas vēlēšanas, bet institucionālā sistēma, kuru Tramps un viņa piekritēji centās nepārtraukti iedragāt četru gadu garumā. Tas simboliski izspēlējās arī Kapitolija grautiņā. Institūciju paradokss ir tāds, ka tās ir vienlaicīgi ļoti vājas un stipras. ASV senās demokrātijas tradīcijas acīmredzami nav garants tam, ka vienā mirklī tās sabiedrība neizdara izvēli par labu autoritārismam. Daudzi pēc notikušā teica, ka tādi skati, kādi bija redzami ceturtdien, ir raksturīgi "banānu republikām", bet nevis ASV. Bet tur jau tā būtība, ka nav nekā taustāma un droša, kas nosaka, kāpēc arī godīgās vēlēšanās zaudētāji pieņem rezultātu pat tad, ja tas viņiem nav izdevīgs. Nav tādas procedūras, par kuru nevarētu pateikt, ka to kāds ir ar viltu apgājis. Demokrātijas pamatu pamats ir tāda netverama substance kā uzticēšanās. ASV šajos četros gados nodemonstrēja savu institūciju spēku, proti, nepietiek ar dažu cilvēku gribu, lai tās atceltu, tomēr bija arī skaidri redzams, ka cits scenārijs nav neiedomājams. Demokrātija nekur nav garantēta.

Visbeidzot stāsts par Trampu ir arī stāsts par aizvainojumu. Protams, bija daudzi cēloņi, kas galu galā noveda līdz vardarbībai Kongresa ēkā. Kā izteicās viens no komentētājiem (neprecīzs citāts), viņam ir vairāk bail no tiem pārdesmit, kuri šajā pūlī zināja, ko dara, nevis no tiem daudzajiem, kuri nezināja. Tomēr skaidri redzams, ka daļā amerikāņu ir tāds aizvainojums un neapmierinātība ar sabiedrībā notiekošo, kas padara šādus grautiņus iespējamus. Un te galvenā doma, ko šoreiz neizvērsīšu, bet pieteikšu tieši.

Es piekrītu tiem, kuri saka, ka šo aizvainojumu nevar skaidrot tikai ar ekonomiskiem cēloņiem un liela nozīme ir trauksmei par to, kā mainās sabiedrība. Proti, daļai cilvēku, šķiet, ir sajūta, ka pasaule, kurā viņi  pieraduši dzīvot vai kurā vēlas dzīvot, zūd un tie, kuru uzdevums būtu aizstāvēt šo cilvēku intereses, nodod viņus abstraktu ideju, ideoloģiju, politkorektuma vai – Latvijas gadījumā – Eiropas vārdā. Un viņi šo procesu uztver kā netaisnīgu tieši tāpēc, ka demokrātijām pēc definīcijas vajadzētu aizstāvēt arī viņus, bet tā vietā viņi tiek apsaukāti par rasistiem, ksenofobiem, homofobiem u.tml. Un es piekrītu, ka ASV vai Latvijas sabiedrību veido cilvēki ar dažādu izpratni par to, kā sabiedrībai vajadzētu mainīties, un demokrātija prasa, lai visu viedoklis tiek ņemts vērā, jo citādi mēs nevaram sadzīvot. Teorijā kompromisi nav tolerējami, politikā tie ir nepieciešami, ja gribam izvairīties no vardarbības. Tomēr problēma ir tā, ka nevar vienkārši vēlēties, lai imigrantu nav, ģimeni veido tētis un mamma, jaunieši ciena vecākus un turpina viņu tradīcijas, pagātnes dižgari netiek apšaubīti utt. Mēs gribam arī dzīvot drošībā, un tāpēc jādraudzējas ar citām valstīm; mēs gribam būt bagāti, tāpēc  jāmainās līdzi tehnoloģiskajām pārmaiņām; cilvēku prasība respektēt viņu izvēles nav vienkārši iegriba; rasisms pastāv un rada reālas ciešanas, ksenofobija pastāv, homofobija pastāv, un tai ir sekas. Es saprotu vēlmi aizstāvēt kādas vērtības un dzīves modeļus un piekrītu, ka demokrātijā tā ir jārespektē, bet kādi būtu reāli risinājumi?

Problēma ar Trampa sekotājiem un Kongresa ēkas iekarotājiem ir nevis tā, ka viņu vēlmes ir absurdas, bet tā, ka viņi paši nezina, kā savas iegribas mūsdienu pasaulē realizēt. Tāpēc viņi nonāk līdz atbildēm, kas visiem, viņus ieskaitot, nāk par sliktu – izdemolēt Kapitoliju, nogalināt deputātus, sagraut demokrātiskas institūcijas, iecelt tirānu, ignorēt tiesības, likvidēt medijus, izsūtīt liberastus, uzlikt visam kārtīgus ierobežojumus, lai visi redz. Tie nav risinājumi, bet risinājumu neesamība, kuru viens vai otrs politiskais darbonis  veikli izmanto, paņemot to par karogu un iegūstot varu, kā jau politiķi dara. Un vienmēr tā mūžvecā muļķība – naivā pārliecība, ka šī ilgotā kārtība agrāk vai vēlāk nevērsīsies pret viņiem pašiem. Šis viss jau ir bijis, daudz asaru un asiņu izliets. Vai ir vēl kādas idejas?

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!