Satversme zināmā mērā daudz neatšķiras no Dostojevska romāniem vai Hēgeļa traktātiem.
Aizvadītajā nedēļā Arnis Kaktiņš sociālajos tīklos publicēja kādu izteiksmīgu SKDS aptauju. Uz jautājumu "Vai jūs esat lasījis Latvijas Republikas Satversmi (jeb konstitūciju) un zināt, atceraties tās saturu, tajā minētos principus un normas?" 63% atbildēja, ka nav lasījuši vispār. Vēl 19% atzina, ka ir lasījuši, "taču neko vairs neatceras/nezina". No šāda atskaites punkta raugoties, gan Satversmes simtgades svinību pasākumi, gan mēģinājums kaut ko par tiem uzrakstīt zināmā mērā ir bezjēdzīgi. Ja es šo tēmu vēlētos "iegriezt" politiskas publicistikas gultnē, varētu pat teikt, ka vēriens, ar kādu Latvijas politisko un juridisko aprindu elite atzīmē un vēl atzīmēs Satversmes simtgadi – gan Saeimā, gan Valsts prezidenta kancelejā un arī citos formātos – tikai kārtējo reizi demonstrē elites atsvešinātību no sabiedrības vairākuma interesēm un prioritātēm.
Tomēr es vēlētos virzīties uz priekšu neitrālākā toņkārtā, iezīmējot divus jautājumus, kuri, manuprāt, netiek skarti vai tiek skarti nepietiekami.
Pirmo varētu formulēt tā: interesē pilsoni X Satversme vai neinteresē, tas acīmredzot ir būtisks un ietekmīgs Teksts. Savukārt ar jebkuru tekstu – vienalga, vai tie būtu kādi svētie raksti, prozas vai filozofijas klasikas teksti, vai arī konstitūcijas – ir tā, ka pastāv ļaužu grupa, kas tiek uzskatīta (vai vismaz paši sevi uzskata) par speciāli apmācītiem un spējīgiem šos tekstus interpretēt. Teologi, filologi, konstitucionālo tiesību eksperti. Situācijas skaistums ir tas, ka interpretācijas atšķiras, bet, ja Bībeles vai "Dievišķās komēdijas" gadījumā mūs tas neizbrīna, konstitūciju gadījumā, šķiet, mēs šo tulkojumu dažādību tā īsti nepieņemam. Lai gan tāda eksistē, un tas savukārt atgriež mūs mūžvecajā diskusijā par ekspertu institūciju – kas ir šie cilvēki, no kuriem mēs acīmredzot sagaidām kaut kādu cilvēkam vispār neraksturīgu objektivitāti un neietekmējamību?
Aizvadītajā nedēļā kādā sarunā ar politologu Ivaru Ījabu un juristu Lauri Liepu atgādināju, cik politizēta ir amerikāņu konstitucionālā tiesa (ASV gadījumā tā ir Augstākā tiesa). Ir tiesneši, no kuriem sagaida t.s. liberālo nostāju, un ir viņu kolēģi, uz kuriem ar cerībām raugās t.s. konservatīvie, un šis nošķīrums brīžiem sasniedz pat piedauzīgas formas, kad publika dzīvi seko līdzi tā vai cita Augstākās tiesas tiesneša veselības stāvoklim. Ījabs sarunā vēlēja, lai es nepiesaucu Latvijai nelaimi. Divas dienas vēlāk Latvijas Saeima neapstiprināja Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu Augstākās tiesas tiesneses amatam. Mani šajā gadījumā neinteresē Osipovas uzskati (vai viņai piedēvētie uzskati), turklāt par šo tēmu "Satori" ir jau rakstīts.
Šī teksta kontekstā Osipovas gadījums ir apliecinājums tam, ka pašmāju Teksta interpretētāji darbojas noteiktā politiskā un ideoloģiskā vidē. Vistiešāk par to debatēs izteicās deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA): "Būtiski izvēlēties, ko mēs atbalstām vai kuru virzienu. Tā kā Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, republikāņu ievēlēts prezidents parasti izvēlas konservatīvāku Augstākās tiesas tiesnesi un demokrātiskās partijas parasti izvēlas tiesnesi ar liberāliem uzskatiem." Kolēģa domu paplašināja Viktors Valainis (ZZS), kurš tieslietu ekspertu iespējamo subjektīvismu attiecināja nu jau ne tikai uz Satversmes, bet arī uz Augstāko tiesu: "Un par to [ģimenes tiesībām], protams, ir plašas diskusijas starp liberāliem un konservatīviem spēkiem. Tomēr Augstākā tiesa ir… pielīdzināms arī, nu, diezgan liels spēks, un Augstākā tiesa arī var veidot interpretācijas, skaidrot likumdevēja normas…" Krišjāņa Feldmana (JK) samiernieciskais "… viena no tiesnešiem, kas ir piedalījušies kāda konkrēta varbūt ideoloģiski nepieņemama Satversmes tiesas sprieduma rakstīšanā, tas saskaņā ne ar vienu likumu nav uztverams kā diskvalificējošs notikums" nepalīdzēja. Īsi sakot – mēs Satversmes simtgadē varam Satversmi slavēt, ar to lepoties, bet nemānīsim sevi – arī Satversme ir Teksts un šis Teksts, smalki sakot, ir ticis, tiek un tiks instrumentalizēts politiskiem un ideoloģiskiem nolūkiem. Līdz ar to patiesais jautājums ir par mūsu subjektīvo attieksmi pret interpretētājiem, no kuriem mēs sagaidām mūsu subjektīvo vērtību "ielasīšanu" Tekstā.
Otrs jautājums saistās ar SKDS aptaujā minēto intereses trūkumu par Satversmi. Manā skatījumā nevajadzētu pārspīlēt šādas situācijas dramatismu. Vairums no mums ar sabiedrības dzīves juridisko regulējumu saskaras, ja tā var formulēt, ikdienas līmenī. Mēs zinām, ka mūs sodīs par "neatļautu pagriezienu" un ka mēģināt kaut ko veikalā nozagt vispār ir diezgan riskanti – ja pieķers, par to arī sodīs. Es, protams, vulgarizēju, bet sabiedrības loceklim faktiski pietiek ar šo mikro līmeni, lai viņš pārāk neapdraudētu citus sabiedrības locekļus un pilnīgi neizlaistos. No man apkārt esošo cilvēku viedokļa, iespējams, svarīgāk par to, cik labi es zinu Satversmi, ir tas, vai es ievēroju aizliegumu parkos smēķēt. Lietojot citu Tekstu piemēru, ir diezgan dīvaini dusmoties, ja cilvēks nav lasījis Bībeli – jautājums ir, vai viņš vispār lasa un vai viņš neuzskata, ka "grāmatas mūsdienu cilvēkam nav nepieciešamas". Vai vēl citādi – ja cilvēks nav lasījis Šekspīru (Satversmi), tad tas nenozīmē, ka viņam sveša laba literatūra (konstitūcijā pieminētās vērtības un ideāli).
Situācija starp "makro" un "mikro" līmeni man atgādina pirms diviem gadiem izdoto zinātnisko rakstu krājumu "Northern European Reformations. Transnational Perspectives". Tekstā (49.–69. lpp.) par Lutera ideju izplatību Islandē 16. gadsimtā redzam, ka "makro" līmenis – protestantisma sadursme ar katolicismu – faktiski norisinās elitē, kuru veido pārdesmit cilvēki. Pārējie dzīvo savu dzīvi, turklāt arī ar saviem kopīgi pieņemtiem noteikumiem, kas pareizi–nepareizi, kas pazemojoši, netaisnīgi utt. Šim vairākumam ir savas zināšanas par to, kas ir kristietība, kristīgās vērtības, arī nezinot par visnotaļ interesantajām teoloģiskajām diskusijām starp Romu, Lutera un Kalvina piekritējiem.
Mazliet dauzonīgi nobeidzot – ja Latvijā pirms dažiem gadiem ar publiskiem priekšlasījumiem un svinīgiem rautiem būtu atzīmēta Džeimsa Džoisa "Ulisa" simtgade, tas ne ar ko nebūtu bijis sliktāk par Satversmes simtgades atzīmēšanu šogad.
2