Amerikāņu dzejniece un feministe Adriene Riča (Adrienne Rich) 1976. gadā monogrāfijā "No sievietes dzimis" ("Of Woman Born") raksta:
"1975. gadā kādu vakaru pavadīju viesistabā kopā ar pulciņu dzejnieču; dažām no viņām bija bērni. Viena savus bija paņēmusi līdzi, un viņi gulēja vai rotaļājās blakus istabā. Mēs runājām par dzeju un arī par infanticīdu, jo kāda vietējā sieviete, astoņu bērnu māte, kurai kopš trešā bērna piedzimšanas bija smaga depresija, nesen bija brutāli nogalinājusi divus jaunākos bērnus savas priekšpilsētas savrupmājas mauriņā. Vairākas no mums, izjūtot tiešu saikni ar sievietes izmisumu, bija parakstījušas vēstuli vietējam laikrakstam protestā pret to, kā notikušo atspoguļoja prese un kā šo sievieti bija pievīlusi garīgās veselības aprūpes sistēma. Ikviena no mums, kurai bija bērni, ikviena dzejniece spēja ar viņu identificēties. Mēs runājām par dusmu slūžām, kuras viņas stāsts mūsos atvēra. Mēs dalījāmies pašas savos nāvīgo dusmu brīžos, jo, ja neskaita mūsu bērnus, nebija neviena un nekā cita, pret ko tās raidīt. [..] Vārdi tagad tiek izrunāti, pierakstīti; tiek pārkāpti tabu, un sadragātas mātišķības maskas. Gadsimtiem ilgi par šīm sajūtām neviens nerunāja." [1]
Lasot Ričas tekstus, vienmēr pieķeru sevi divās pretrunīgās sajūtās. No vienas puses, jūtu milzu pacilātību, ko pazīs ikviens, kura būtībai un spēcīgākajai pārliecībai pāri gadu desmitu vai pat gadsimtu plaisai spējis pieskarties rakstnieks. No otras – jūtu izmisumu un dusmas, jo pagājuši teju 50 gadi, bet mainījies ir smieklīgi maz, un Ričas erudītā skatiena ieraudzītās, izanalizētās un precīzi aprakstītās mātišķības institūcijas žņaudzošās struktūras joprojām turpina sievietes mocīt, vainot un atstāt bez atbalsta.
Dēla dzīves pirmajā gadā, kad piedzīvoju pēcdzemdību trauksmi un depresiju, es rakstīju: "Naktīs prātā nāk domas, kurām gaišā dienas laikā nav īsti iespējams atrast izskaidrojumu vai saķeres punktu ar realitāti. Es jūtos lieka, izmantota un pamesta. Nespējīga. Es jūtu šausmas un nožēlu – mana dzīve ir beigusies un vietā nācis kas tāds, kurā man pašai pat īsti nav vietas. Man ir jāpieceļas, jāizlavās no istabas un jāpazūd. Viņi abi [vīrs un dēls] ir brīnišķīgi – es mīlu viņus abus, bet viņiem mani nevajag. Es šai situācijai nāku tikai par sliktu. Es esmu kokaina, sastingusi, un man nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir labi un pareizi – viss, ko cenšos darīt, ir auksts, nejūtīgs un izlasīts grāmatā. Visiem būs labāk, ja manis vienkārši nebūs."
Tā gada laikā mani bieži mocīja doma, ka, kļūstot par māti, esmu pieļāvusi visdrausmīgāko kļūdu savā dzīvē un ka šīs kļūdas dēļ esmu sabojājusi dzīvi gan sev, gan vīram un dēlam. Man šķita, ka būšana par māti man absolūti nav piemērota – praktiski viss cits, ko savā dzīvē daru, man padodas labāk, intuitīvāk un, pretēji bērnkopībai, rada prieku. Es meklēju un atradu palīdzību – apmeklēju terapiju, lietoju medikamentus, laiku pa laikam konsultējos ar psihiatru. Grūti arī saprast, kas beigās nostrādāja – terapija un medikamenti, bērna izaugšana no man vissmagākā un nepatīkamākā mazā zīdaiņa posma, krūts barošanas pārtraukšana, jaunās, mainītās realitātes pieņemšana vai viss kopā.
"Gadsimtiem ilgi par šīm sajūtām neviens nerunāja." "Tiek pārkāpti tabu, un sadragātas mātišķības maskas." Gribētos ticēt, ka šobrīd jau esam gatavas pārkāpt daudzus no šiem tabu, beidzot runāt par savu patieso mātišķības pieredzi bez kauna un bailēm – vismaz iešķelt kādas maskas stūrīti, tādējādi aicinot uz to arī citas. Un tomēr, uzklausot daudzo sieviešu stāstus par medicīnas aprūpes personāla nesaprotošo, pat naidpilno attieksmi, par apkārtējo noraidījumu arī tad, kad viņas uzdrošinājušās lūgt palīdzību, saprotu, ka mēs kā sabiedrība pārāk tālu neesam tikuši.
Jā, oficiāli mums ir, kur vērsties, un jautājums par pēcdzemdību depresiju šobrīd pat nonācis ģimenes ārstu pārziņā un kompetencē – izrunāties, uzdot atbilstošus jautājumus un, kā minimums, piedāvāt nosūtījumu uz 10 konsultācijām pie valsts apmaksāta speciālista. Ļoti ceru, ka lielākā daļa ģimenes ārstu to spēj un dara, un, galvenais, atceras, ka brīdī, kad visi starmeši pievērsti jaundzimušā veselībai un attīstībai, svarīgi tomēr veltīt šīs, iespējams, izšķirošās minūtes arī mātei, kura visbiežāk to pati nevienam nelūgs.
Amerikāņu autore bella huksa (bell hooks) darbā "Feminisma teorija. No perifērijas līdz centram" ("Feminist Theory: From Margin to Center") raksta: "Bērnu audzināšana izolācijā, kas mūsu sabiedrībā gulstas uz sievietes pleciem, nav nedz labākais veids, kā izaugt bērniem, nedz labākais veids, kā izturēties pret mātēm." [2]
Tā ir Ričas aprakstītā mātišķības institūcija un tās ietvaros par normu un dabisku lietu kārtību pieņemti praktiski ierobežojumi, kas nereti liedz sievietei iespēju gūt pozitīvu mātišķības pieredzi un veidot dziļas, patiesas un nepastarpinātas attiecības ar bērnu. Tā ir institūcija, kuras dēļ mātei pirmo gadu vai pat ilgāk ar bērnu ir normāli pavadīt izolācijā, divvientulībā, negaidot, ka bērna aprūpē jēgpilni un līdzvērtīgi iesaistīsies pat otrs bērna vecāks. Pozitīvas pieredzes vietā agrīno mātišķību bieži raksturo nepārtraukta šaubu, vilšanās, pienākuma un vainas apziņas ēna. Ieraudzīt un noticēt, ka ar šo it kā dabisko, pašsaprotamo iekārtu kaut kas nav kārtībā, mēs nereti esam gatavi tikai tad, kad ir jau par vēlu.
Pēc nesenajām ziņām par "Bolt Drive" mašīnā atrastā zīdainīša nāvi un mātes pazušanu man atrakstīja M., jo tas viņā uzjundīja visšausminošākās atmiņas par pašas pēcdzemdību depresiju un pašnāvības mēģinājumu. Viņa man uzticēja savu pieredzes stāstu, kas lasāms tālāk rakstā. Smagas dzemdības, kuru laikā sievietes nereti piedzīvo emocionālu un pat fizisku vardarbību, izolācija, atbalsta un palīdzības trūkums – tie visi ir būtiski pēcdzemdību depresijas riska faktori, un, ja palīdzība, ko sieviete saņem tad, ja tomēr pēc tās vēršas, ir formāla un potenciāli vēl vairāk traumējoša, vaina par traģēdijām jāuzņemas mums visiem.
M. stāsts
Esmu divu bērnu mamma. Divreiz piedzīvojusi ļoti smagu pēcdzemdību depresiju. Ierēdņu piesauktā sistēma – ģimenes ārsts/ātrā palīdzība, internetā publicēts psihiatru saraksts – nedarbojas! Zinu to no smagas pieredzes. Stāsts ir par birokrātijas un gaiteņu virpuli, visaptverošu empātijas un cilvēcības trūkumu, mantkārību, baiļu un vainas tirgošanu, cietsirdību, vardarbību.
Es nāku no mīlošas, sociāli labvēlīgas un labklājīgas ģimenes. Mana dzīves telpa nav emocionāla vardarbība, kautiņi, atkarības, nabadzība un tamlīdzīgas šausmas. Tomēr daudziem maniem ģimenes locekļiem ir ģenētiski pārmantotas emocionāla un psiholoģiska rakstura grūtības. Tas reizēm rada sarežģījumus mūsu attiecībās, bet mēs tos apzināmies, problēmas risinām, samierināmies un piedodam. Es vienmēr esmu bijusi emocionāla, reizēm depresīva, bet strauja un enerģiska. Grūtos brīžus vienmēr esmu sevi piespiedusi pārvarēt ar darbu, darbu un vēlreiz darbu. Bet te nu bija divi grūtie brīži, kurus ar darbu un vislielāko un patiesāko vīra un ģimenes mīlestību un atbalstu neizdevās pārvarēt. Tad, kad tev ir dziļa depresija, tu vairs neapjēdz un nespēj sajust, cik ļoti mīlēts patiesībā esi. Depresijai nav nekāda sakara ar mīlestības trūkumu.
Mana dzīve uz visiem laikiem apgriezās ar kājām gaisā ziemā pirms sešiem gadiem. Janvārī pie dzemdību iestādes ziedēja rozes. Gaidīju meitiņas ierašanos. Protams, biju satraukta un nobijusies no nezināmā, tas ir normāli. Daudz domāju par savu mammu. Apsolīju sev, ka to un vēl šito darīšu citādi, tamborēju sedziņu un jaciņu. Es paļāvos uz to, ka visapkārt ir labi cilvēki. Ticēju, ka esmu drošās rokās. Es nelasīju šausmu stāstus un neklausījos brīdinājumos par vecmātēm. Ticēju, ka radību pieņēmējas ir labi cilvēki.
Trešdien trijos naktī sākās spēcīgas, ne ar ko nesajaucamas kontrakcijas. Sekojām vadlīnijām. Uz dzemdību iestādi esot jābrauc, kad kontrakcijas ir ik pēc divām minūtēm. Gaidu. Neērti kādu traucēt ar savām kontrakcijām, viss taču it kā ir normāli. Dzemdību iestādes uzņemšanas telefonā norūc, lai sēžu mājās un gaidu tās divas minūtes.
Sestdienas rīts. Astoņi. Esam dzemdību iestādē. Starp kontrakcijām divas minūtes. Urā! Nu tik es beidzot dzemdēšu! Rit stundas. Spēka vairs nav. Nav neviena, neviens nenāk. Pa dzemdību zāli soļo vienīgi uztraucies vīrs un mēģina man iebarot jogurtu. Ārā satumst. Zālē pēkšņi ir vesels bars cilvēku, kas kolektīvi bļauj: "SAVĀCIES! TAVAM BĒRNAM STĀJAS SIRDS! PLĪSĪS!" Tad vecmāte sagrābj tavu roku, iebāž tev kājstarpē un dusmīgi sauc: "RE – PATAUSTI GALVU!" Pulksten 17.13 es saucu: "CIK VIŅA IR SKAISTA!" Meitiņa brīdi ir uz manām krūtīm. Vēl pēc pāris stundām es saļimstu dušā. Nakts vidū mani atmodina no drudža, liek parakstīt papīru, ka man veikta kaut kāda operācija, un tad soļot uz palātu. Nokautrējusies atvainojos par zirnekli paraksta vietā. Rokas nekontrolējami dreb. Nevaru paiet. Iesēdina ratos. Braucu mācīties zīdīt.
Nākamās dienas ir nemitīgs virpulis starp jaukām māsiņām, agresīvām sanitārēm, analīzēm, izmeklējumiem, remonta trokšņiem, mēģinājumiem aprast ar negulēšanu, asiņu jūru biksēs un sāpēm. Tad neonatologs noskaita kaut kādu sarakstu ar diagnozēm, par kurām neko nezinu, bet viena no tām izklausās īpaši dramatiski. Es noģībstu, un mediķe laipni komentē: "Ķīselis tāds!" Laiks aprūpei un uzraudzībai ir iztecējis. Dodamies mājās.
Nav spēka. Sasodīts! Nav spēka! Sasodīts! Nav spēka! Es nevaru! Man bail! Man nesanāk! Kas tas par puņķi? Ko iesākt ar to pūstošo nabu? Kas tā par kaku? Kas tur lobās? Kāpēc jāpilina viņai degunā jūras ūdens, viņai taču sāp! Vīrs piecreiz naktī 40 minūtes no vietas pie dziesmas "Mākonītis un mākonīte" mēģina pareizi vertikalizēt mazulīti, jo mums taču jāsagaida atrauga. Naktī ir tik daudz stundu?
Uz visām manām sūdzībām par to, ka man vairs nav spēka, ir viena vīra un ģimenes atbilde: "Kā tas ir – nav spēka? Mums ir atbildība! Tagad nevar būt "nav spēka"!" Mājās sākas liels troksnis un kustība. Radi staigā un iet, katrs kaut ko mēģina palīdzēt, līdz krustmāte atrod tevi ar galvu veļas mašīnā no visa spēka kliedzam: "ES VAIRS NEVARU!" Cilvēks nobīstas un izsauc ātros, kas mani laipni nogādā Tvaika ielas iestādē. Tur tu sēdi smirdīgā tualetē un ar rokām izmisīgi slauc vai drīzāk spaidi degošās krūtis, domājot par obligāto pienākumu barot bērnu ar mātes pienu. Briesmone, ja dosi maisījumu! Nekas nevar būt labāks par mātes pienu! Pienāk milzīga sieviete fuksiju rozā biksēs: "Ja tu vēlreiz ieraudāsies, es tev došu poti un ārā no šejienes tu netiksi!" Es kļūstu mēma un tieku ārā.
Sākās atmiņā miglaini palicis riņķa dancis pa visādām psihiatrijas iestādēm, kabinetiem, gaiteņiem, dienas stacionāriem, palīdzības grupām. Ģimenes ārsts iesaka asinszāles un izstāsta, ka gūglē var atrast sarakstu ar kaut kādiem psihiatriem. Neskaitāmi zvani iestādēm un dakteriem, neskaitāmi atteikumi, neskaitāmi piedāvājumi gaidīt rindā. Skrējieni uz dārgām, slavenām palīdzības iestādēm jaunajiem vecākiem, kurās tev tirgo bailes un grāmatas par iekšējiem ēnas bērniem. Lūdzu! Tev tagad ir ne tikai panika, bet arī vēl ēnas bērns un viņa brālēns no Tālajiem Austrumiem. 120 eiro stundā! Pieraksts pilns. Uzgaidiet! Baiļu tirgus.
Neskaitāmas grāmatas par vecāku būšanu, bērnu audzināšanu un psiholoģiju. Jo vairāk literatūras, jo vairāk jaunu problēmu un jo straujāks brīvais kritiens vainas apziņā. Internets kļūst par elles katlu. Radi, labu gribot, atnes bēbīšu kopšanas žurnālus. Arī abonementu veselam gadam. Tas noteikti palīdzēs! Tur esot tik daudz vērtīgu padomu! Lasi, un tu visu sapratīsi! Pēc katra raksta tu jūties kā briesmonis. No visām pusēm skan: "Savācies! Tev ir viss! Novērtē! Pasakies Dievam! Āfrikā cilvēkiem iet sliktāk! Iedomājies – ir cilvēki bez kājām!" Pēc katras speciālistu konsultācijas ir vismaz trīs jaunas neatliekami dziedināmas problēmas un vainas.
Tā paiet apmēram mēnesis. Mūsu bērnam, izrādās, ir nejaukas veselības problēmas. Mazulītes kājiņas ar ortopēdisku ierīci tiek uz pusgadu piesietas pie pleciem, lai ārstētu gūžas. Tajā dienā mēs abi ar vīru kārtējā psihiatra kabinetā bļaujam tā, ka daktere pierunā mani brīvprātīgi doties atpūsties uz psihiatrisko slimnīcu. Tās pašas dienas vakarā es Ģintermuižas gaitenī izpumpēju savas mazulītes pēdējo mammas piena glāzi. Pilnu. Līdz malām. Vīrs un glāzīte aizbrauc.
Ģintermuižā man riebjas viss. Vazājos pa gaiteņiem pusakla, sazāļota un raudu klausulē visiem, kas vēl gatavi klausīties. Krūtis deg. Slaucu zaļu pienu. Man noriebjas kaut kāds grupveida psihologa apmeklējums, un es pametu telpu. Man jau savu šausmu ir par daudz, man nav spēka raudāt līdzi svešām nelaimēm. Par to es slimnīcas izrakstā no tā paša psihologa saņemu diagnozi "slikts raksturs", tur nav ne zilbes par pēcdzemdību traucējumiem. Dienu pirms izrakstīšanas es drošības pēc saņemu vēl kārtīgu poti pakaļā, lai uz trim dienām kļūtu gandrīz akla. Man joprojām nav ne jausmas, kas tās par potēm.
Pusakla, nogurusi un netīra pēc 27 dienām beidzot atgriežos mājās. Tur ir vīrs, kura priekšā izjūtu nenormālu kaunu un vainu, un mazulis ar pie pleciem piesietām kājām. Ģimene, kuras līdzjūtīgos skatienus ir grūti izturēt. Trauksme nekur nav pazudusi. Un, šķiet, vairs nepazudīs nekad. Panikas lēkmes ir mana jaunā realitāte. Ko tagad? Ko tālāk?! Galvu augšā! Es varu! Mēs ar vīru abi varam! Mēs mīlam viens otru! Mums ir burvīga meitiņa! Un mēs gribam otru bērniņu! Mēs būsim stiprāki par savu nelaimi, stāvēsim tai pāri, neļausim nelaimei un bailēm sevi definēt, un mums būs otrs bērniņš! Un otrs bērniņš pēc kāda laika arī piesakās. Gaidīts. Gribēts. Plānots!
Apmeklēju dažādus nervu ārstus un terapeitus. Gatavojos dzemdībām un pēcdzemdībām gluži kā karam. Man ir plāns katram alfabēta burtam. Pilns telefons ar kontaktiem visādām situācijām. Dzemdības ir skaistas, tās pieņem fantastiska līguma vecmāte. Pēc dzemdībām es jūtos brīnišķīgi. Mājās burtiski lidojam. Viss ir skaisti!
Paiet trīs dienas, un sākas nejauku diagnožu virpulis. Sasodīts. Atkal! Par ko? Kļūstam par biežiem bērnu slimnīcas viesiem. Nebeidzamas analīzes, izmeklējumi, stacionāri. Meitiņas vēnas ir baltu dūrienu rētu nosētas. Es dzīvoju ar somu gatavībā kārtējam skrējienam uz bērnu slimnīcu. Turos mēnešiem. Pati zīdu bērniņu, līdz ārsti to aizliedz. Man jāturas, nav variantu. Tad vienu rītu salūstu. Zvanu visiem speciālistiem un iestādēm, kas saglabātas manā telefonā. Neviens man neatrod laiku. Pēc katra atteikuma apēdu pa vienai nervu tabletei. Zvanīju uz centra "Skalbes" krīzes tālruni. Tur man sāka pārmest, ka nemīlu savu ģimeni. Nesaucu ātros, jo man bija bail no psihiatriskās slimnīcas. Es zinu, kas tur notiek. Vīrs skrēja mājās, bet nepaspēja. Es paniski turpināju ēst zāles, līdz izslēdzos.
Pamodos Gaiļezerā, no kurienes mani pārveda uz Tvaika ielas iestādi. Nakts. Uzņemšanas nodaļas novērošanas palāta. Tu tur kluss un nobijies sēdi, pieklauvē pie durvju stikla un lūdz piezvanīt mammai. Aiz durvīm ir divi buļļa izmēra veči. Sāk spīdināt tev acīs lukturi, spļaut stiklā, tēmēt uz tevi ar pirkstiem kā ar ieroci, sola nošaut un ieslēdz skaļu šausmu filmu, kur gārdz mirstoši cilvēki. Tu neesi bijusi pret viņiem ne kripatas agresīva. Nē, tu skaļi negaudo pa visu nodaļu. Tu esi mēma aiz bailēm. Un nē, tās nav halucinācijas. Tu vadi savas dienas tur, kā mantru sev skaitot: "Aijā, Ancīt, aijā! Dievs, dod Ancīšami sešiem zirgiem braukt."
Tu nevari sūdzēties un rakstīt iesniegumu. Ko tad, ja tu esi idiote un izdomā, ka esi gana stipra, un ļaujies sapnim par trešo bērniņu, bet atkal pamosties Tvaiķenē? Ar tevi izrēķināsies kā lopu kautuvē. Tu stāsti to vienam otram jaunajam, smaidīgajam slimnīcas dakterim, bet tev netic, jo tu esi Tvaiķenē…
Psihoterapeite pēc šī notikuma atsūtīja man SMS, ka viņai neesot man kapacitātes. Atkal gūgle, neskaitāmi zvani un stāvēšana rindā pēc palīdzības. Atkal jāmeklē sev jauni nervu dakteri, jo visi iepriekšējie pievīla.
Es izdzīvoju. Divreiz. Es neļaušu tam sevi salauzt pavisam, bet zāles man, šķiet, būs vajadzīgas visu mūžu. Paldies manai tagadējai psihiatrei par atbildīgu un konsekventu manas veselības uzraudzīšanu! Paldies tiem labajiem gariņiem, kas bijuši līdzcietīgi!
Kā lai pasargā citas sievietes un ģimenes? Jo neviens nevar būt gatavs tam, kādam birokrātijas, necilvēcības un vienaldzības virpulim var nākties iet cauri, ja gribēsi sev palīdzēt. Nedod Dievs, ja atmodīsies pēc pašnāvības mēģinājuma. Tā pazudusī sieviete arī atmodās pēc pašnāvības mēģinājuma. Tagad bērniņš ir miris. Palīdzību viņa nesaņēma. Kur viņa ir? Tikmēr Rīgas domes sociālo pakalpojumu nodaļā ģimenēm un bērniem atbild: "Zvaniet ģimenes ārstam, sauciet ātros, meklējiet psihiatru sarakstu. Netraucējiet darba dienu. Jūs iztērējāt jau piecas minūtes mana laika. Mēs nemainīsim likumdošanu."
- Šeit iespējams parakstīties par iniciatīvu "Emocionāls un praktisks atbalsts grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību posmā"
- SPKC izstrādātais materiāls par jauno vecāku psihisko veselību pēcdzemdību periodā
- Biedrības "Debesmanna" tiešsaistes platforma un instagrama konts. Biedrības mērķis ir atbalstīt Latvijas sievietes, vīriešus un ģimenes, kas saskārušās ar pēcdzemdību depresiju. Mājaslapā pieejama gan speciālistu kontaktinformācija, gan informācija par atbalsta grupām un citām palīdzības iespējām.
- Ja ir aizdomas par pēcdzemdību depresiju, sākotnēji iesakāms vērsties pie ģimenes ārsta. Šis jautājums oficiāli ir ģimenes ārstu pārziņā un kompetencē – izrunāties ar pacientu, uzdot atbilstošus jautājumus un piedāvāt nosūtījumu uz 10 konsultācijām pie valsts apmaksāta speciālista. Nosūtījumu uz valsts apmaksātajām konsultācijām var saņemt arī no psihiatra, kurš, tāpat kā ģimenes ārsts, ir tiešās pieejamības speciālists un kura diagnostikai paredzētā pirmā konsultācija ir bezmaksas.
- Piemērotāko pēcdzemdību depresijas ārstēšanas metodi iesaka speciālists – tā vienmēr atkarīga no konkrētās situācijas. Nereti tiek ieteikta medikamentoza ārstēšana – atsevišķi vai kopā ar sarunu terapiju. Reizēm ārsts iesaka sākt ar psihoterapijas kursu un pavērot, vai situācija uzlabojas, jo, iespējams, nepieciešami arī medikamenti. Ir pieejami efektīvi antidepresanti, kurus iespējams lietot arī tad, ja sieviete baro ar krūti – krūts barošana nebūs jāpārtrauc tikai tāpēc, ka uzsākta medikamentoza ārstēšana.
[1] Rich, Adrienne. Of Woman Born: W. W. Norton & Company, Inc., 1986 (reissued in 1995, 2021), 1976, p. 4–5.
[2] hooks, bell. Feminist Theory: From Margin to Center in Jones, Lucy. Matrescence. On the Metamorphosis of Pregnancy, Childbirth and Motherhood: Allen Lane, an imprint of Penguin Books, Penguin Random House UK., 2023, p. 133
0