Pēc mēneša žurnāla "Satori" redakcijas darbā vēl nejūtos, ka es šeit patiešām strādātu. Esmu piedalījusies vien dažās redakcijas sanāksmēs, ieteikusi kolēģiem idejas un autorus, kurus pati gribētu lasīt. Šeit gan es kļūdos ar galotnes lietojumu – neesmu ieteikusi nevienu autoru. Manā sarakstā ir tikai autores un viens nebinārs rakstnieks. Ne speciāli, bet tā ir sanācis. Šis ir tāds laiks, kad cita pēc citas iznākušas feministiskas izstādes un performances, par vardarbību tiek runāts uz skatuves un pret to rīko protestus. Turklāt man ar sievietēm ir vieglāk sarunāties un es saprotu, ko viņas saka.
Kad kāds iebilst, ka vīriešiem arī sāp un viņus arī vajag uzklausīt, es nejūtos nekā. Man tas nešķiet pietiekams arguments, lai pārtrauktu sievieti, kura stāsta par savu pieredzi. Turklāt parasti sanāk tā, ka vīrietis, paverot muti, nevis atbalsta un pastiprina, bet pamanās apšaubīt sievietes stāstu. Pat ja nevaram palīdzēt, varam vismaz dot iespēju viņai izstāstīt savu stāstu līdz galam. Kad redzu, ka šīs satraucošās, pret sievietēm vērstās vardarbības zīmē pagājušās nedēļas kādam medijam šķita piemērotas, lai sasauktu "vīriešu paneli" un parunātu par vardarbību no viņu skatpunkta, man galvā ieskanas Džoelas Teilores dzejolis ar moto "neaizmirsti!", kurā ir rindas:
"[atceries] (K)ā svētie piesprauda tavu mēli pie aukslējām ar sudraba spraudītēm
Kā tie tev aizbāza muti ar dievmaizīti (..)
Kā Šekspīrs pieradināja tavu mēli un izgatavoja no tās žņaugu,
Ar ko apturēt asiņojošus vārdus (..)
Kā Tolstojs rakstīja karu un mieru uz savas sievas ādas (..)
Kā Berouzs lietoja lodes kā punktus (..)" [1] un tā tālāk.
Un – nē, man nešķiet, ka šobrīd būtu jāpašķaida žurnāla saturs, jo tajā ir pārāk daudz sieviešu balsu. Sieviešu autoru vidū un pat pēc līdzīga scenārija noritošajos #MeToo stāstos ir gana plaša saturiskā un intonatīvā daudzveidība. Pagāja sieviešu mēnesis marts, bet tajā viss vēl nebija pateikts, tāpēc sievietes turpināja runāt aprīlī, runās arī maijā un runās tik, cik vajadzēs. Kā būtu gadu no vietas lasīt tikai sieviešu rakstītus tekstus par viņu neatliekamajiem jautājumiem? Tas joprojām būtu vien piliens vīriešu pieraudātajā okeānā.
Un ir vēl kāds paradokss – jo biežāk uzklausu sieviešu stāstus un lasu viņu rakstīto literatūru, jo grūtāk ir uztvert un identificēties ar vīriešu rakstīto klasiku vai skatīties "klasiskā scenārija" amerikāņu lielbudžeta filmas. Spēles noteikumi tajos pēkšņi vairs nešķiet… īsti loģiski. Zaglis vai slepkava ir sliktais – to es saprotu. Bet ko iesākt ar labo tēlu, kurš ir vardarbīgs? Manā prātā sāk kārtoties citāda tēlu sistēma. Piemēram, "Mūsdienu apokalipses" (1979) galvenais varonis ar savu saraukto pieri un plāksterīti uz vaiga izskatās pēc liekuļa, nevis varoņa. Bet speciālo uzdevumu vienības pulkvedis, tumsu redzējušais masu slepkava Volters Kurcs, kurš savā džungļu templī lasa T. S. Eliotu –
"Mēs tukšie ļaudis
Mēs izbāzeņi
Kļaujamies kopā
Salmiem piebāztā ķiverē. Ak! (..)" [2] utt.,
– pēc vistīrākā āksta. Viņš lūdz, lai par viņu pastāsta dēlam (protams, ka dēlam), tad, nāvīgi ievainots, nočukst "šausmas, šausmas" un mirst. Mēs redzam Vilardu paklanāmies, aizejam un aiznesam Kurca rakstu krājumu nākotnes paaudzēm. Izklausās pēc ciniskas parodijas, bet nav.
Uz mani neatstāj it nekādu iespaidu tas, ka šis cilvēks apzinās, ka dara ļaunu, ir pamanījis cilvēces tumšo pusi un nemelo sev. Tas šajā stāstā man iet gar ausīm, jo galvā deg jautājums – kas darījās sirdī vjetnamiešu mammai, kuru Vilards ar saraukto pierīti bez iemesla nošāva, kamēr viņas kucēnu pasaudzēja? Kurš izstāstīs viņas stāstu? Tas ir tas, ko es gribu zināt, nevis turpināt sekot galvenā varoņa ceļojumam pa tumsas upi, lai ieskatītos dekoratīvi izpušķotās cilvēka neprāta dzīlēs un viena "brīnumbērna" iekšējās atklāsmēs.
Šajā filmā, tāpat kā Džozefa Konrada novelē "Tumsas sirds", kas ir tās pamatā, tāpat kā daudzos stāstos un romānos, kas ietekmējuši nozīmīgu filmu tapšanu, sievietes ir mēmas. Viņas ir vai nu seksīgas izklaidētājas, vai neseksīga masa. Kamēr vīrieši savukārt ir varoņi, politiskās un ekonomiskās kārtības noteicēji, gaismas nesēji "necivilizētajās kultūrās". Viņi dalās labajos un sliktajos, bet sievietes tikai pilda funkcijas.
Laikmetīgā teoloģe Ketrīna Kellere [3] uzskata, ka šādi scenāriji, kas balstīti klasiskā labā un ļaunā pretnostatījumā un triumfējošā cīņā starp tiem, lielā mērā izriet no viena galvenā un Rietumu sabiedrības prātos visvairāk iesakņotā pamatscenārija – Atklāsmes grāmatas, kura racionalizē iznīcināšanu labākas nākotnes vārdā. Pēc šiem motīviem veidoti neskaitāmi stāsti un sprādzienu specefektos iztērēti neskaitāmi miljoni, lai ļautu izcelties vīriešu kārtas varonim, kurš nācis izskaust pārdabisko ļaunumu un parādīt savu rīcībspēju. Taču sieviešu stāsti visbiežāk iet citā virzienā. Tie nevirzās uz iznīcināšanu un apkarošanu, bet gan uz tiesībām pastāvēt. Tie nav iebrucēja, bet aizsargāšanās, atbrīvošanās un piecelšanās stāsti – cita veida "atklāsme", kas visbiežāk notiek cilvēkā pašā, nevis ap viņu degošajā pasaulē.
Neesmu Karla Gustava Junga fane, bet pat viņa teorētiskajās metaforās par anima un animus iezīmējas zināms līdzsvars. Viņš uzskatīja, ka ikviena indivīda psihē ir arī pretējā dzimuma tēls – viņš nošķīra vīrišķo animus un sievišķo anima, turklāt katrai no šīm kategorijām izšķirot gan tumšo, gan gaišo pusi. Pie vīrišķā cēlās puses, pēc Junga domām, pieskaitāma varonība, lojalitāte, aizsardzība, bet ēnas pusē ir cietsirdība, vardarbība, draudēšana. Sievišķajai animai savukārt, no vienas puses, piemīt spēja mīlēt, līdzjūtība, augstsirdība, bet vienlaikus arī viltība, mazohisms un pasīvā agresija. Man šajā teorijā svarīgākais liekas tas, ka Jungs uzskatīja: visu cilvēku psihei, neatkarīgi no dzimuma, tomēr piemīt un ir pazīstamas gan vīrišķās, gan sievišķās iezīmes. Ka mēs visi varam būt gan drosmīgi un mīloši, gan cietsirdīgi un pasīvi agresīvi.
Kad sievietes stāsta savus "sieviešu stāstus", viņas runā visu cilvēku vārdā, izstāstot arī to daļu, kura ilgstoši tikusi ignorēta un bez kuras, vismaz man, vairs bilde neliekas pilnīga vai nopietni tverama. Nav runa par to, ka es gribētu šķirot autorus un autores pēc dzimumiem, es gribētu, lai ikviens ļautu runāt savai animai, kas patiešām mēdz parādīties arī vīriešu darbos. Piemēram, pirms nedēļas biju divu vīru – Jāņa Baloža un Noela Kano – izrādē "Brieža pēdējā nakts": vīrieša nedrošība, bailes, panika roku rokā ar raizēm un gandrīz patētisku mīlestību un rūpēm par savām meitām, par notriekto briedi un tam apkārt augošo mežu. Un es lietoju vārdu "patētisks" bez vismazākās skepses vai kritiskuma pieskaņas. Man liekas, ka tas piešķir daudzveidību emociju spektram starp labi un slikti, ļaujot pamanīt arī mulsumu, neērtību, mierinājumu, pretimnākšanu un daudzas citas nianses, kuras derētu labāk atpazīt arī savstarpējā komunikācijā, un uzskatu, ka neesam vēl pietiekami izzinājuši un novērtējuši patētikas potenciālu mākslā.
[1] Atdz. Raimonda Arāja
[2] Atdz. Kārlis Vērdiņš
[3] Apocalypse Now and Then: A Feminist Guide to the End of the World. Boston: Beacon Press, 1996.
1