Lai šī melnā gada beigās mēģinātu atrast vismaz ko līdzīgu zelta maliņai, nolēmām gada priekšpēdējā redakcijas slejā atskatīties uz Latvijas kultūrā pieredzēto un atsaukt atmiņā notikumus, kas nesuši prieku.
Andrejs Vīksna:
Es gribētu atskatu uz sev nozīmīgākajiem šīgada kultūras notikumiem sākt citādi, bet nevaru – 2022. gads ir gads, kurā Eiropā atgriezās karš. Tas būtiskā veidā mainīja mūsu domāšanas reljefu un dzīvi, kā arī izvirda virkni neērtu jautājumu – sākot no "vai es būtu gatavs mirt par savu valsti?" līdz "ko iesākt ar krievu kultūru?". Tektoniskās izmaiņas vispirms paralizēja kultūras procesus (vai ir iespējams rakstīt dzeju, kamēr Ukrainā mirst cilvēki?), pēc tam lika no jauna apjaust un aizstāvēt pašus pamatus, uz kuriem tā balstās, – demokrātiju, brīvību, cieņu un cilvēcību. Tāpēc man būtiskākais kultūras notikums pagājušajā gadā ir gājiens "Kopā par Ukrainu! Kopā pret Putinu!", kurā Rīgā piedalījās vairāk nekā 30 000 cilvēku – tik daudz kā nekad kopš neatkarības atgūšanas – un apliecināja, ka mēs esam gatavi iestāties par kopīgām kultūras vērtībām pat tad, ja detaļās mūsu domas nesakrīt.
Otrs lielākais šīgada kultūras notikums ir "Dailes" teātra augšāmcelšanās jaunā kvalitātē – šeit runāju par tādām Latvijai novatoriskām izrādēm kā Elīnas un Rūdolfa Gediņu dejas izrādi "Ļoti labas minūtes" un Lukaša Tvarkovska "Rotkho". Uz "Daili" kājas mani iepriekš veda reti, jo man interesantāko teātri spēlēja neatkarīgajos teātros un festivālos. "Daile" uz Jaunā Rīgas teātra un Latvijas Nacionālā teātra saguruma fona pierādīja, ka arī valsts teātros un lielajā formātā ir iespējami aizraujoši, veiksmīgi eksperimenti, kas piesaista plašu publiku. Tāpēc ceru, ka Annas Auziņas slejā aprakstītais seksisms ir pārejoša un pārvarama vecā domāšanas veida palieka, kas netraucēs "Dailei" virzīties pa augšupejošu trajektoriju.
Trešais šīgada lielākais prieks kultūrā ir izdevniecība "Liels un mazs" – gadā, kad spilgtu notikumu literatūrā bija salīdzinoši maz, starptautisku atzinību un prestižo Eiropas labākās izdevniecības balvu Boloņas grāmatu tirgū saņēma viņi. Gadiem uzturot nemainīgi augstu teksta kvalitātes latiņu un palīdzot revitalizēt vietējo ilustrācijas nozari, "Liels un mazs" iesvaida kultūrā un izglīto jaunas bērnu (un vecāku) paaudzes – te var piesaukt gan BIKIBUKU sēriju un tai šogad veltīto izstādi, kas ienes bērnu kultūrā laikmetīgo mākslu, gan daudzas viņu izdotās grāmatas, piemēram, nupat iznākušo Žebera "Ejas un asakas", ko vēl neesmu izlasījis, bet mans uzticības kredīts ļauj to bez bažām ieteikt "Satori" lasītājiem. Viņi jau sen bija pelnījuši šo balvu.
Visbeidzot pēdējais šīgada prieks nāk kopā ar kaunu – es pirmoreiz apmeklēju mūzikas festivālu "Zemlika". Tā bija skaista un sirreāla pieredze, un man ir kauns, ka neesmu Durbē oktobrī bijis iepriekš. Rīkot Latvijas mazākajā pilsētā eksperimentālu mūzikas festivālu ir absolūti neloģiski, bet pelēko ķieģeļu, ābeļdārzu miera, gārdzoša saksofona un fetišizēta tehno kontrasts ir tieši tas, kas sit pa nerviem un liek iekārot atrast un veidot jaunas kabatas vietējā kultūras drēbē.
Anna Andersone:
Pirmkārt – ātrā, asā un pārliecinošā kultūras nozares reakcija uz Latvijā un pasaulē notiekošo. Teju uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā sākās koncertu, izstāžu, darbnīcu, izrāžu, labdarības tirgu, tulkojumu un citu Ukrainas atbalstam veltītu kultūras iniciatīvu vilnis, kas nav apsīcis vēl šobrīd (īpaši gribu izcelt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra darbu, izrādi "Drama Queen" "Dirty Deal Teatro" un Māras Poļakovas tulkojumus medijos). Kultūras nozares rosināts, bija arī vērienīgais pikets pie Ministru kabineta pret mežu izciršanu, un jau gadiem kultūras darbiniekiem pieder vienas no skaļākajām un nenogurstošākajām balsīm diskusijā par cilvēktiesībām. Tas rada stipras aizmugures sajūtu.
Otrkārt – "Rotkho" mani iepriecināja ne tikai ar to, ka ir ļoti skaista, jutekliska un stilīga izrāde, bet arī ar Dailes teātra ambīciju vērienu un tiekšanos uztaustīt saķeri ar pasaules teātra telpu.
Treškārt – atjaunotā cirka arēna. Nozīmīgs ir ne tikai pats rekonstrukcijas fakts, bet arī veids, kā tas izdarīts – necenšoties noslēpt laika zoba pēdas, bet izceļot to faktūras skaistumu. Šur tur izbiris apmetums, zaļās eļļas krāsas pēdas, no padomju laikiem saglabājies koka sienu tapsējums – mani iedvesmo šī nesteidzīgā, iejūtīgā uzmanība pret vidi un apņemšanās saglabāt, nevis iznīcināt.
Ceturtkārt – tāpat ar savu godīgo, silto un dauzonīgo intonāciju mani šogad iedvesmoja vairākas mākslinieces: Signe Baumane ar filmu "Mans laulību projekts" un savu personību (starp citu, te skatāma "Satori" saruna ar Signi), "Skuja Braden" ar Venēcijas biennāles ekspozīciju, Ance Eikena ar izstādi "Dievs Tēvs Debesīs" mākslas telpā "Brīvība" pašā gada sākumā, Marija Luīze Meļķe ar savām brīnišķīgajām karikatūrām (tās vienkopus apskatāmas šeit).
Henriks Eliass Zēgners:
Ir vairāki notikumi, kuru sakarā domas mūsu redakcijā sakrīt – arī es pievelku klāt lielu plusu pie "Rotkho", mans gada notikums kino arīdzan noteikti ir Signes Baumanes jaunā filma, un principā varu piebalsot arī pārējam, ko atzīmē kolēģi. Taču ir vēl šis tas cits.
Literatūras kontekstā vispirms jāpiemin dzeja – Marijas Luīzes Meļķes "Nerealizēto potenciālu klubs", Annas Belkovskas "Veranda", Ivara Šteinberga "Jaunība" un Arta Ostupa "Variācijas par mēness tēmu". Spēcīgas balsis, ilgi gaidītas debijas, unikālas intonācijas un labi atlasīti krājumi. Tāpat ir grāmatas, kas man uz plauktiņa vēl gaida savu kārtu, bet ir skaidrs, ka to nozīmi pārvērtēt ir grūti – abi Jāņa Rokpeļņa kopoto rakstu sējumi, nupat izdotie Paula Cēlāna un T.S. Eliota atdzejojumi. Latviešu proza šogad šķiet blāvāka, toties ar lielu kaifu lasīju Māras Poļakovas tulkoto Etgara Kereta stāstu krājumu "Aizķeršanās galaktikas nomalē".
Teātros katarsi šogad piedzīvoju trīs reizes. Šomēnes JRT pirmizrādi piedzīvoja "Kordēlijas zeme" – liels prieks Miera ielā pēc ilga pārtraukuma redzēt ko spēcīgu; Guna Zariņa ir īsts brīnums. Savukārt Valmieras teātra festivālā divi jaudīgi piedzīvojumi – Katrīnas Neiburgas "Vēsā", kā arī Kirila Ēča un Elīzas Dombrovskas "Tuvie tālie". Abi kā atgādinājums – māksla top spēcīga tad, ja pašam autoram tā patiešām ir svarīga.
Mūzikā vispirms gribas izcelt Jaņņa Ksenaka simtgades koncertus Ventspils koncertzālē "Latvija", Latvijas Radio kora programmu "Gaismā", kas novembrī izskanēja Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. It kā nav labs stils šādā sakarā piesaukt notikumus, kur pats esmu bijis iesaistīts, taču nevaru noturēties, nepieminot arī Maikla Gordona čellu okteta skaņdarba "8" izpildījumu "Savvaļā", Anša Bētiņa un Artūra Čukura slāvu dziedājumus un Edgara Rubeņa solo – koncertos, kas Viesturdārzā šovasar notika astoņos no rīta. Rubeņa "Slow Lightning" es sauktu par gada albumu.
Domājot par "vizuālo mākslu", jālieto pēdiņas, jo spēcīgākie notikumi manā prātā ir drīzāk performatīvi, nevis skatāmi, proti, pirmkārt, Kirila Ēča "Balsis mūsu galvās" izstāžu ciklā "Saaugšana/Saudzējot" – tīrs vieglums un asprātība –, otrkārt, Ances Eikenas "Dusi, pieglaudies man klāt" galerijā "Look!". Antra Priede mums par to ļoti skaisti uzrakstīja, es varu vien piebilst to, ka man Ance ir kļuvusi par nozīmīgāko latviešu mākslinieci. Kas vēl? Andra Eglīša gleznas, kuras bija iespējams ieraudzīt viņa grāmatas "Gaišs, apcirsts paralelograms" atklāšanā un nelielajā izstādē festivālā "Zemlika" Durbē.
Lūk, festivāls "Zemlika" un "Homo novus" man nāk noslēgumā – tos gribas izcelt atsevišķi. Tie ir notikumi, kas manī rada reālu un dziļu interesi par katru no programmas punktiem un vispār sniedz sajūtu, ka Latvijas kultūra ne tikai ir dzīva, bet spēj dzīvot ar skatienu uz priekšu. To pašu varu teikt arī par diviem jauniem drukātiem žurnāliem – literāro izdevumu "Strāva" un jauno Latvijas mākslas gadagrāmatu "WunderKombināts". Prieks dzīvot ar to autoriem vienā laikā.
0