Par Ances Eikenas izstādi/instalāciju "Dusi, pieglaudies man klāt" (galerijā "Look" skatāma līdz 19. novembrim)
Pirmais Ances šūpulis, kurā iegūlos, atradās pie Torņakalna baznīcas un tika tur novietots pirms nepilna gada – uz Ziemassvētkiem.
Apgūlos un sajutos kā zārkā.
Darba iecere, līdzīgi kā Ances personālizstādē šobrīd galerijā "Look", bija aicināt ikvienu sajusties kā mazam bērnam, precīzāk – kā Kristus bērniņam, ieguļoties pieauguša cilvēka izmēra šūpulī. Mana neomulīgā sajūta bija tik mulsinoša, ka bija jāmeklē iemesli – tik ļoti tas nesaskanēja ar darba autores ieceri. Tikai viena no atbildēm – kaut kam pasaulīgam manī bija jānomirst, lai es patiesi sajustos kā Kristus bērniņš. Vai vienkārši kā mazs bērns. Bija jānomirst kaunam, vainas sajūtai, skaudībai, neiecietībai, mantkārībai un visam, kas traucē ikdienā izjust neprasošu mīlestību un atbruņojošu klusumu.
Pieredzēt šūpuli izstādē "Dusi, pieglaudies man klāt" bija pavisam citādi. Šoreiz tajā gulēju kopā ar savu meitu, un bija bezgala patīkami un silti. Sava veida pieskaršanās mūžības mirklim. Šī pieredze ļāva vienlaikus sajusties kā pieaugušai sievietei, kā mammai, kā bērnam un piedzīvot to, ko juta un pārdzīvoja mana mamma, kas gulēja blakus bērnam, kam vēl priekšā bija tik daudz un nepatīkama.
Un te nu atkal – kāpēc šajā miera telpā man jādomā par kaut ko negatīvu? Jau kopš galerijas pamešanas galvā skan: "[..] mans Dievs, atņem mani man un atdod pilnīgi pats sev." Tā ir pēdējā rinda no brāļa Klausa lūgšanas, ar ko parasti tiek iesākta kontemplācijas prakse kristīgajā meditācijā. Jo domu straumes, nebeidzamie sastrēgumi, kas stājas, tā vien vēlas iegūt slāpējošu klusumu. Apklusināt pašpietiekamības augstprātību.
Un mēs svinam klusuma klātbūtni, atbrīvojot sevi no visa, kas traucē to sajust un piedzīvot, pieņemot visu, kas tam tuvina. Un klusumam pietuvoties varam tikai caur sevi pašu, kas nav apaudzis ar rūgtumu, aizvainojumu, skaudību un dzīvošanu no trūkuma. Par ko tik nesanāk domāt tam paralēli – par visādiem mežiem, kas ienāk pilsētā, vai arī par maigumu un empātiju, kas ienāk Rīgas mākslas dzīvē?
Ance darbojas no pārpilnības, ne iztrūkuma domāšanā. Arī tajā brīdī, kad radīja savu versiju par negodīgo nodokļu politiku, iegūstot traktora vadītājas tiesības. Norādot politiķiem, ka var arī stādīt kartupeļus, jo viņa nepadosies spiedīgu apstākļu ietekmei. Kā lai neuzrunā šāda spītīga neatlaidība apliecināt dzīvi?
Izstādes telpa ir tik piepildīta savās vienkāršībās – zeme, zariņi vai varavīksne, kas īpaši izceļ spēcinošos vārdus uz sienas, aicinot tos piefiksēt telefonā, lai kādā zemākā brīdī tie atkal atgādinātu atteikties no tā sevis paša, ko īstenībā nemaz negribam pazīt, ar kuru negribam draudzēties.
Varētu šķist, ka ir pieteikts apolitisks un uz eskeipismu tendēts pieredzes formāts, kam nav nekādas sasaistes ar realitāti, kuras ietekmē tapusi šī klusā lūgšana pēc mierinājuma. Taču tieši apkārt esošais nemiers un neziņa par to, kā vispār mums būt, esot blakus karam vai izolējoties no potenciālas traumas pieredzēšanas, tieši tas taujā – nu, cik tad var? Kāds smagums ir panesams, lai nesagurtu un nesakņuptu? Gan sava, gan svešā pieredze tik ļoti sāp un irdina, it sevišķi tos emocionāli atklātākos, ka patvērums šobrīd ir ļoti nepieciešams. Vai arī – kā patverties kolektīvi, visupirms esot iekšupvērstam, jūtīgam cilvēkam?
Kad izstādē ir mierināta emocionālā pieredze, arī pārējās ķermeņa maņas grib salāgoties, metot aizturi pie malas un nemaz nesteidzoties kāpt ārā no šūpuļa. Vai arī mums vienkārši laimējās, ka nebija vairs neviena apmeklētāja – nenoteiktu laiku, jo laiks beidzot bija pazudis.
Un tā mēs abas bezrūpīgi šūpojāmies, līdz man palika neērti, jo piezagās doma, ka pietiek. Sofija gan paziņoja, ka paliks gulēt. Visas manas sociālās maskas bija atpakaļ, lai atrastu ikvienu iemeslu pamest neseno atbrīvojošo pieredzi.
Un te nu tā nāca – atziņa, atklāsme, sauciet to, kā gribat, bet Ance ir vislielākā reāliste. Tik liela reāliste, ka es to nespēju aptvert. Šajā autores ļoti personiskajā, maģiskajā pieredzē katrs var tikai nedaudz pietuvoties patiesa cilvēka dzīves norisei, kur skumjas apvienojas ar pārpasaulīgu prieku un mieru, kur vissāpīgākā līdzjūtība apprecas ar mūžīgu piedošanu. Kur pretmeti ir tik reāli, ka tos var kopā ielikt mazā mūzikas kastītē un atskaņot, kad atgriezīsies tas nospiedošais.
Mēs abas šūpojāmies un mazgājām nost visu to, kas nav ne mans, ne tavs. Darbs ar attīrīšanos un vēršanos pie sevis paša kā rutīna, kurā dziedējošākais ir klusums. Tomēr tik individuāli jūtīgi mēs no tā izkāpjam, kad uzvelkam atpakaļ savu lomas mētelīti. Visas atzinības muļķības jau tāda piederības meklēšana vien ir. Ances pieredzes telpas parasti tiek izceltas ar tiešumu, atklātību un vismaz vairākām patiesībām, kas trāpa. Vai tāpēc, ka izceļas uz pārējās vizuālās mākslas vides fona, kur tā nav?
Viņa dāvā laiku, kur kaut uz mirkli man atdot sevi pašai ar visu pazudušo dzejas mīlestību, patiesības meklējumiem, atklāsmēm no rītiem, kas uzausa piecos pēc iedvesmojošas ballītes ar manu zirgu, tikpat skaistu kā jūsējie. Patiesu draudzību – kāda tā bija, kad nosita gadi divdesmit un klausījāmies "The Knife" un "Hallelujah". Atcerēties šo vēlmi pēc piederības, kurā nepastāv viltus vai izdevīguma princips. Atcerēties – par ko tad es gribēju kļūt un kāds cilvēks izveidoties, kad būšu pieaugusi, atcerēties to jūru līdz ceļiem. Noturēt ikdienas praksi, kas par to atgādina, neizmest to mazo, saņurcīto zīmējumu ar apli un krustiņu pa vidu, zem kura rakstīts – es ticu brīnumiem.
2