Par izdevniecības "Liels un mazs" oriģinālilustrāciju izstādi "BikiMETRS" (līdz 3. decembrim skatāma LNB 1. stāva izstāžu zālē)
Jā, tieši tā arī jārīkojas! – padomāju, izdzirdot par nodomu rīkot bikibuku izstādi. Labam izdevējam ir jādižojas ar saviem veiksmes stāstiem un jārūpējas, lai tie neaizmirstos un nepazustu grāmatu pārpilno plauktu dzīlēs. Īpaši, ja runa ir par maziem cinīšiem ar lieliem vezumiem. 101 dzejas bilžu grāmatiņa sērijā "Bikibuks" tika izdota laika posmā no 2012. līdz 2017. gadam. Māksliniece Rūta Briede visu izdomāja, dzejniece Inese Zandere izvēlējās mūsu laika bērniem visnepieciešamākos latviešu dzejas pantus, grāmatu dizainers Artis Briedis radīja tēlu un formu, bet ilustrators Reinis Pētersons ar pirmo – Jāņa Baltvilka dzejoli "Biki-buki" – uzlika cienījama augstuma latiņu stafetes nākamo grāmatu māksliniekiem. Izdevniecība "Liels un mazs" lepojas ar šo sēriju, sauc to par "īstu latviešu dzejas un mūsdienu mākslas antoloģiju", ar ko viena mūsu bērnu paaudze jau izaugusi, turklāt izdevēji parūpējušies, ka vairākas grāmatiņas tiek tulkotas un izdotas citās zemēs.
Prātojot par izstādi "BikiMETRS", manas domas visu laiku tinas ap jautājumu: kā kaut kas var reizē būt tik mazs un tik liels? Šķiet, ka ekspozīcija Nacionālās bibliotēkas pirmajā stāvā līdzās pastāvīgajai izstādei "Grāmata Latvijā", kur grāmata atvērta visām maņām, ir tieši par to. "BikiMETRĀ" savā ziņā vēl skaidrāk nekā blakus ekspozīcijā atklāta grāmatas kā portāla ideja. Te koncentrēts skatījums uz mūsdienu mākslas valodu, kas Latvijā šobrīd neprasmīgas kultūrizglītības politikas dēļ pretendē nokļūt izolācijā. Bet, lūk, mums nosacīts risinājums: izrādās, ka ieeja vizuālās mākslas pasaulē un laikmetīgajā mākslā nodrošināta caur bērnu grāmatu. Tas arī lasāms izstādes anotācijā: "Pa bilžu grāmatu "mazajām durtiņām" mājās, kur aug bērni, ienāk "lielā māksla"." Šāda pieeja balstās universālā metaforā – ne jau nu gluži nejauši būvniecības elements portāls redzams uz Eiropā senāko iespiesto grāmatu vākiem un titullapām, un ar šo pašu nozīmi – portāls kā eja uz zināšanām – operē datorterminoloģija.
Izstāde ir gudri veidota. Labi uztverams kontrasts starp sīko grāmatiņu – poligrāfisko izdevumu, kas var nokļūt ikvienam kabatā, – un neiegrožojamo mākslas pasauli, ko pārstāv oriģināli, tapuši, lai ilustrētu katru no bikibukiem. To autori nāk no teju visām mākslas jomām: ne vien zīmē un glezno, ne vien strādā klasiskās un digitālās grafikas tehnikās, visbiežāk miksējot tās jaunradītā pieejā un sev vien zināmās autortehnikās, bet arī izšuj un veido plastiskus darbus, kā arī kolāžas, asamblāžas, instalācijas un video. Atjautīgā izstādes scenogrāfija, tās pamatā liktais saliekamais būvnieku metramērs nodrošina godīgu līdzāspastāvēšanu visu mākslinieku ego, tāpat kā jau pats bikibuku formāts liek visiem spēlēt pēc vieniem noteikumiem – radošajām ambīcijām liek iekļauties noteiktā lappušu izmērā un skaitā. Izstādi Dina un Reinis Suhanovi organizējuši uz bērnu galdiem, katra mākslinieka izpausmei rindas kārtībā atvēlot akurāt vienu metru. Galdu izvietojums organiski apvieno dažādo pieredzi un rokrakstus, bez tam atgādina rakstīšanas kārtību – burtu un vārdu virknēšanu. Uz tiem var šķirstīt grāmatiņas, paspēlēties ar dažiem eksponātiem, paklausīties dziesmas ar kvadrātkodu palīdzību, var arī palīst zem galda, piemēram, lai ieskatītos skurstenī no dzejoļa. Atvadoties var nolikt gulēt pašu bikibuku viņa namiņā. Starp eksponātiem ir ne tikai skices, gleznas, skulptūras, fotoalbumi, rotaļlietas un dažādi rīki, bet arī īsts zemesvēža izbāznis un augi ar miniatūrām pasēm. Izlasāmi arī interesanti arhivāli dokumenti, piemēram, e-sarakste no grāmatiņu tapšanas laika, kā arī izglītojoši "bikifakti". Viens no tiem mani samulsināja, jo, atzīšos, man jau no pirmā acu skata bija izveidojušās īpaši siltas un noturīgas attiecības ar Artura Bērziņa zīmēto Rūdolfa Blaumaņa dzidri sentimentālo dzejoli "Asarās", bet nu nācās uzzināt pētnieces Līvijas Volkovas versiju, ka dzejolis nav vis par mammas un dēla "pārtrūkušo aukliņu", bet par Blaumaņa domstarpībām ar Kārli Skalbi. Labi, ka bērni redz, cik dažādi var interpretēt.
Pasaulē nerimstoši tiek meklēti veidi, kā ļaudīm sadraudzēties ar vizuālo mākslu, tostarp laikmetīgo. Šie procesi it kā nejauši mēdz notikt uz ielām un skulptūru dārzos, jau paredzamāk – teātros, operās un kino, bet pilnībā apzināti un mērķtiecīgi – muzejos un izstāžu zālēs. Vieni tur, tāpat kā teātrī un mūzikā, meklē aizmiršanos un rod piepildījumu baudai ar acīm, citi ir vienkārši atnākuši, jo attapušies, ka pasen neko kulturālu nav apmeklējuši, bet te, lūk, kaut kas saistošs. Viņu līdzpaņemtie bērni pa to laiku naski skraida ar darba burtnīcām vai izpilda muzejpedagogu sarūpētos uzdevumus. Kā zināms, pieaugušajiem parasti nav laika, toties ir nostabilizējusies vērtību sistēma, kuras drošību sargā pieradumu un aizspriedumu apvalki. Viņiem, atšķirībā no bērniem, mēdz būt grūti pieņemt valodu, kādā izpaužas laikmetīgā māksla. Savukārt tai jau sen vairs nav interesanti spēlēties vienai savā ziloņkaula tornī, tā grib iesaistīties, reflektēt sabiedrības kopējās lietas. Bikibuki ir viltīgi – panāk, ka vecāki un vecvecāki, mācot bērniem un mazbērniem boksterēt jaukos un vienmēr lietderīgos pantus, nemanot ielaužas mūsdienu mākslas valodā.
Tomēr, atgriežoties pie brīnīšanās par to, cik mazās grāmatiņas ir ietilpīgas un vērtīgas, gribas atgādināt vēl vienu labo darbu, ko tās veic. Bikibuki uzskatāmi un kārdinoši demonstrē bērniem divus noderīgus veidus, kā var dalīties ar domām un jūtām: rakstīt un zīmēt (attēlot). Rakstīšanu gan arī var saukt par burtu zīmēšanu, tomēr princips abām darbībām sanāk tieši pretējs. Rakstot domas tiek iespiestas mazu alfabētisku simboliņu vērtenēs, kas citiem šo zīmju pazinējiem ļauj saprast tur ieslēpto domu, ja vērtenes kārtotas secīgi un likumpaklausīgi. Turpretī, vizuāli attēlojot domas un jūtas, gandrīz nekādiem likumiem nav jāklausa. Var darīt šādi un tādi, ja tikai izdodas citiem uztverami parādīt, t.i., iedot veidolu, izskatu tai telpai, kur savu neaptverami rosīgo dzīvi dzīvo idejas un emocijas. Līdzīgi kā bikibuku izdošanas laikā arī "BikiMETRĀ" notiek darbnīcas, kurās pašrocīgi var par to pārliecināties.
"BikiMETRS" jānovērtē arī kā viens no retajiem precedentiem Latvijā rīkot izstādi bērniem. Līdz šim tādas ir manītas tikai pēdējo gadu laikā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Kuldīgas novada muzejā. Ir mums grāmatas, filmas, teātra uzvedumi, koncerti un pat operas bērniem, bet ilgtspējīga domāšana pieprasa arī mākslas izstādes.
2