Anonīmais blūzs

Par Edgara Rubeņa albumu "Slow Lightning" (2022)

Latviešu eksperimentālās mūzikas melnais zirdziņš Edgars Rubenis šogad izdevis albumu "Slow Lightning". Hāgā dibinātās izdevniecības "dis ce que" izdotajā kasetē viņš apkopojis septiņus instrumentālus skaņdarbus akustiskajai solo ģitārai. Kā Edgars pats apgalvo, tas ir pirmais sējums viņa topošajā triloģijā "Pains and Boogies", kurā viņš iesaistās dialogā ar agrīnā blūza un regtaima tradīciju. Tomēr šķiet, ka pirmajā brīdī ieraksts izliekas par to, kas tas nemaz nav.

Mūziķis savas gaitas sāka blūza grupā "Driving South", turpināja eksperimentālajā rokgrupā "Mona de Bo", bet vēlāk Hāgas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā studēja kompozīciju. Pēdējos gados viņš nodevies minimālisma ietekmētas elektroakustiskās mūzikas izpildīšanai. Ieraksta ideja un uzmetums tapa mājsēdes laikā, no 2021. gada oktobra līdz decembrim. Edgars cepa maizi, spēlēja akustisko ģitāru un, ja arī iepriekš bija domājis, ka ir nokārtojis savas attiecības ar blūzu, saprata, ka blūzs tās nav nokārtojis ar viņu.

Centieni rekonstruēt blūza pagātni ir poētisks akts, tomēr viena no atslēgām, kā atvērt šo mantojumu, ir atmest vēlmi būt orģinālam. Varbūt tādēļ mūziķis intuitīvi ir izvēlējies apspēlēt muzikālo materiālu, kas atrodas uz robežas starp tautas un populāro mūziku. Agrīnajā blūzā izpildītājs bija vidutājs, dažādu stāstu un muzikālo motīvu kolekcionārs. Dziesmas bija darinātas no daudzslāņainiem, iepriekš kolektīvajā pieredzē uzkrātajiem motīviem. Tas daļēji sasaucas ar 20. gadsimta filozofijā analizēto "autora nāves" konceptu. Kultūrā, kurā radošums tiek centrēts ap autora personību, publicitāti un jaunradi, tiek novilktas līnijas, aiz kurām pastāv iespēja nemitīgi runāt par pēdējo rakstnieku, pēdējo komponistu, pēdējo dzejoli vai pēdējo rokmūzikas ierakstu. Blūzā šāda problemātika nepastāv. Tradīcija vienmēr ir lielāka par autora ego. Agrīnais blūzs, līdzīgi kā folklora, ir pasaule, kurā var patverties kolektīvajā anonimitātē. Šķiet, ka Edgaram tas veiksmīgi ir izdevies.

Kompozīcijās "Lockup Rag", "ABCAB Blues", "N/Ragging Rag" Edgars veido dialogu ar agrīnajiem Deltas blūzmeņiem – Robertu Džonsonu, Misisipi Džoniju Hartu, Skipu Džeimsu, Aklo Villiju Džonsonu un Sonhausu. Edgars nekautrējas no tiešiem aizguvumiem, senus muzikālus motīvus piemērojot savai kopējai koncepcijai. Tomēr apgalvot, ka šīs kompozīcijas varēja tapt sarakstītas pirms 100 gadiem Luiziānas kokvilnas laukos, nevar. Tā drīzāk ir distancēta citēšana. To dara mūziķis, kurš pārvalda blūza formu, bet kuram padomā ir kas vairāk nekā parazitēšana uz sena muzikāla mantojuma.

Intriga sākas kompozīcijās "NR 3", "NR 7" un "NR 27", kuras kontrastē ar agrīnā blūza melodismu un pulsāciju. Šeit Edgars izklausās pēc savdabīgā dvēseles stāvoklī nonākuša Roberta Fripa, kurš aizmirsis, ka mūzika tiek ierakstīta lentē. Iespējams, arī pats Edgars to bija aizmirsis. Šajos skaņdarbos viņš it kā palēnina tempu, aizdomājas, pauzē, peldina noskaņu. Viņš paņem klausītāju aiz rokas un klusējot aizved uz sev vien zināmu vietu. Man nav ne jausmas, uz kurieni un kādēļ, bet, ja to visu varētu izteikt vārdos, tad vairs nevajadzētu mūziku. Tie arī ir ieraksta skaistākie un noslēpumainākie brīži. Tajos top skaidrs – šī noteikti nav agrīnā blūza skaņas restaurācija, bet solis tālāk Edgara daiļradē.

Grupas "Mona de Bo" mūzikas iedarbība uz klausītāju bija masīva. Tajā nebija ne izklaides, ne paredzamu vadlīniju. Tieši skaņas fiziskie aspekti bija nozīmīgi. Iedzīvinot plašas amplitūdas frekvences, klausītājs tika ietīts intensīvā skaņas mākonī. Šoreiz viss ir pieklusinātāk, bet tāpēc ne vienkāršāk. Lai arī "Monas de Bo" ieraksti un jaunais Edgara albums formas ziņā ir atšķirīgi, tie ir vienas muzikālās domāšanas rezultāts.

"Slow Lightning" ir dzīvas skaņas slavinājums. Brīžiem raupjais akustiskās ģitāras skanējums kļūst par būtisku ainavas sastāvdaļu. Mūzika, kurai fonā varētu skanēt vējš, sienas pulksteņa tikšķi, bērnu smiekli dārzā. Mūzika, kura pati nebaidās kļūt par fonu. Kā pēkšņa lietusgāze, kas reizē pārklāj un izmaina visu.

Tas atsauc atmiņā mirkļus, kad vakara klusumā spēlē savu mūzikas instrumentu. Tu sēdi viens tukšā istabā un centies muzicēt tik klusi, lai netiek traucēti kaimiņi aiz sienas. Visu vakaru atkārto vienkāršus, sen zināmus akordus un melodijas. Spēlē latviešu tautasdziesmas motīvu vai Skipa Džeimsa "Hard Time Killing Floor Blues" un tad brīvā improvizācijā sper soli tālāk nezināmā skaņas pasaulē. Tajā brīdī tu saproti, kāpēc bija vērts paņemt rokās mūzikas instrumentu un sākt muzicēt.

Edgars ir atgriezies brīdī, kurā dzimst mūzika. Lieliska studijas akustika un pēcapstrādē pievienotais skaņas dizains neko būtisku tajā izmainīt nevarētu. Tāpēc, iespējams, viņš šajā posmā to visu ir atmetis un palicis pie it kā neapstrādāta un raupja demo formāta.

Ieraksts "Slow Lightning" dāvā vairāk, nekā sākumā solīja. Šovasar Edgars Rubenis atkal koncertēs Latvijā. Noteikti aizejiet!