Nesen biju uz pirmizrādi "Mājoklis. komentāri", ko režisore Laura Groza veidoja pēc manas grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata". Precīzāk, uz divām izrādēm. Abās piedalījās četras Dailes teātra aktrises sievietes; [1] arī izrādes scenogrāfe, kostīmu māksliniece un videomāksliniece bija sievietes. Pēc pirmizrādes Juris Žagars uzslavēja režisori par to, ka viņa sarežģītos apstākļos trenē viņa vadītā teātra aktrises citām izrādēm. Pieņēmu, ka ar "treniņnometni" bija domāts "Terēzes dzīvoklis" Dzirnavu ielā, kurā mazāk tradicionālā telpiskā risinājumā notika diptiha otrā izrāde, ko neproducēja Dailes teātris, un nevis abas šīs izrādes tika nosauktas par treniņiem īstajām izrādēm – kurās piedalās vīrieši. Tomēr turpinājumā Žagars tēvišķīgi noteica – galvenais, ka jums, skuķi, šis sviests pašām patīk, tad jau mums arī patiks.
Sieviešu radītajā izrādē patiešām bija, uz ko paskatīties, taču tajā pašā vakarā kāds režisors man atzinās, ka manu romānu lasīt viņam kā vīrietim ir sarežģīti. Tas bija godīgi; iepriekš neviens cits lasītājs vīrietis man nebija to teicis, tikai viens dzejnieks reiz bilda, ka nav spējis izlasīt lappusi par ginekoloģi.
Domāju par to, vai sievietēm ir bijis sarežģīti gadsimtiem ilgi lasīt vīriešu sarakstītos darbus. Sievietes lasītājas ir pieradušas lasīt par vīriešiem aktuālo kā par universālo. Viņas ir ilgstoši pieņēmušas, ka svarīgāk ir vēstīt par karalaukā vai tiesas zālē nekā par bērnistabā vai virtuvē notiekošo; ka nedaudzajās guļamistabas ainās galvenokārt tiek tēlota pakļaušana, nevis mīlestība vai bauda. Sieviešu tēli gan figurē, taču biežāk simboliski, bez saistības ar realitāti. Virdžīnija Vulfa jau pirms simts gadiem konstatēja, ka ir sarakstīts daudz grāmatu par sievietēm, apdziedot viņu ārējos dotumus un dvēseles daiļumu, taču pavisam maz ir sieviešu rakstītu grāmatu, kā arī praktiski nav pieejami vēsturiski fakti par sieviešu dzīvi [2]. Kā jebkura apklusinātā grupa [3] sievietes vienlaikus pārstāv gan dominējošo kultūru, gan pašas savu. Sievietes joprojām lasa gan autoru vīriešu, gan arī sieviešu sarakstītos darbus, kamēr rakstnieču sieviešu galvenā auditorija paliek sievietes, bet vīrieši tikmēr lasa "universālus", proti, vīriešu rakstītus darbus.
Es pati bērnībā un jaunībā biju pacietīga un nekritiska lasītāja. Laikā, kad augu, nevienam vairs nenāca prātā neļaut meitenei lasīt. Sākumā vecāki man lasīja priekšā, un, lai gan vairāk par Kārli Skalbi un Sudrabu Edžu izbaudīju Astrīdas Lindgrēnes darbus, labprāt klausījos visu, turklāt bez liekas analīzes. Mājās bija daudz grāmatu, tomēr, beidzoties bērnības pirmajam posmam, trūka īsti aizraujošas lasāmvielas, un es joprojām pacietīgi lasīju to, kas bija pieejams mājās, – daudz Žila Verna; sērijas "Pasaules bērni", "Apvārsnis" un "Ievērojamu cilvēku dzīve", kā arī, protams, latviešu klasiku. Otrās klases skolotāja brīnījās, kad uz ārpusklases lasīšanas atskaitīšanos atnesu Brigaderes "Triloģiju", par kuru pēc desmit gadiem izvēlējos rakstīt arī vidusskolas eksāmena domrakstu, lai gan tagad par to brīnos un neatceros, ko tur sarakstīju. Vienlaikus jutos vainīga, ka patiesībā pievilcīgāka man šķita Zenta Ērgle, kuras varoņu dzīve vairāk līdzinājās manai – vismaz līdz Latvijas neatkarības atgūšanai. Mazliet vēlāk, kad stilīgi jau bija citēt Annu Ahmatovu, es nevienam neteicu, ka mājās slepenībā lasu Žanīnu Buasāru.
Lasot vai klausoties pasakas un piedzīvojumu grāmatas, es nekad neaizdomājos par to, ka tajās biežāk galvenie varoņi ir zēni. Varēju just viņiem līdzi arī tad, ja aprakstītie piedzīvojumi bija tālu no manas realitātes. Es nedomāju par to, ka pat Lindgrēnes patstāvīgā un stiprā Pepija ir tik "neparasta meitene" un daudz parastāka šķiet viņas draudzene Annika, kas allaž baidās, sargājas notraipīties un nav tik gudra kā brālis Tomijs. Tāpat vidusskolā es neaizdomājos, ka ne jau salauztas sirds dēļ klosterī aiziet Tolstoja varonis "Tēvā Sergijā", atklājis, ka līgava iepriekš bijusi cara mīļākā. Es nekoncentrējos uz to, ka meitene pati šim varonim vispār nav svarīga, bet galvenais sāpju iemesls ir drauga un pielūgsmes objekta – cara – sagādātais pazemojums. Un man nelikās problemātiski lasīt vienu otru Zigmunda Skujiņa vai Jāņa Mauliņa romānu, vai Imanta Ziedoņa dzejoli, kurā neprecētai jaunai sievietei bijušas seksuālas attiecības vai varonim bijušas seksuālas attiecības ar šādu sievieti un tās tiek pozicionētas kā netīras.
Viena no sarunām, kas man, jau pieaugušai, atvēra acis, bija ar manu tobrīd vēl diezgan mazo meitu. [4] Man pašai kopš sešu gadu vecuma bija mīļš Dž. R. R. Tolkīna "Hobits", bet Marija, būdama sākumskolas vecumā, noteikti pateica, ka viņai šī grāmata nepatīk – jo tajā nav nevienas meitenes. Kā es to varēju nepamanīt? Lai gan viennozīmīgi apzinos sevi kā sievieti, iespējams, skalā, kuras vienā galā atrodas izteiktas cisdzimtes personas, bet otrā – tādas, kas tā vai citādi neidentificējas ar bioloģisko dzimumu, es atrados mazliet tālāk no galējā "cis" nekā meita, kurai dzimtes piederība jau tobrīd bija visai būtiska. Taču tikpat labi iespējams arī, ka nepilnās trīs desmitgades starp mūsu abu bērnībām ir bijušas izšķirošas un viņa jau spēja analizēt šādā līmenī, jo viņai bija pieejams vairāk meiteņu grāmatu un, jā, filmu. Viņa jau spēja izteikties ar līdzvērtīgu savas dzimtes pašapziņu kā mans sarunas biedrs režisors pēc "Mājokļa" pirmizrādes, sakot, ka viņam kā vīrietim ir sarežģīti lasīt manu romānu.
Pēc īsās sarunas man ir grūti interpretēt, ko režisors tika domājis ar sarežģītību, taču nojaušu, ka vēl mulsinošāks par manas varones sievietes refleksijām saistībā ar pašas miesu varētu būt viņas skatījums uz vīriešiem. Virdžīnija Vulfa piezīmēs lekcijai par sieviešu rakstību salīdzina sevi ar Džeimsu Džoisu un atzīmē verbālās teritorijas atšķirību – vīrieši ir šokā, ja sieviete atklāti runā par savām izjūtām, līdzīgi kā to dara Džoiss. "Tomēr literatūra, kas allaž nolaiž žalūzijas, nav literatūra. Ir jāizsaka viss, kas mums ir – gan prāts, gan ķermenis –, neiedomājami grūts un bīstams process," – uzskata Vulfa [5].
Kad Lolita Tomsone diskusijā pieminēja Jura Žagara izteikumu pēc pirmizrādes, Laura Groza tikai atteica, ka tādi komentāri ir viņas ikdiena un ka viņa pret tiem ir imūna – jo citādi neko nebūtu paveikusi. Iespējams, arī es savulaik biju imūna pret sieviešu izstumšanu vai noniecināšanu literatūrā – jo vienkārši sāku dzīvot un rakstīt tā, it kā tā nenotiktu. Taču mana meita, nesen iemācījusies lasīt, paziņoja, ka viņai nepatīk grāmata, kurā nav meiteņu. Man izskatās arī, ka pašlaik jauniem vīriešiem ir kļuvis mazāk sarežģīti lasīt grāmatas, kurās viņi nav centrā.
[1] Otrajā izrādē Terēzes dzīvoklī viņām pievienojas Anta Aizupe.
[2] Sk., piem., Vulfa, V. Sava istaba. Rīga: Atēna, 2002, 53.–54. lpp.
[3] Šo apzīmējumu izmanto feminisma literatūrteorētiķe Eleina Šovaltere (Elain Showalter). Viņa atsaucas uz britu sociālantropologa Edvina Ārdnera (Edwin Ardener) esejām "Belief and the problem of Women" un ""The Problem" revisited", kurās Ārdners raksta par sievietēm kā par apklusinātu (muted) grupu, kas lielākoties atrodas dominējošās kultūras ietvaros, pastāvot tomēr daļējai nobīdei. Teritorija ārpus dominējošās grupas zonas tiek apzīmēta kā "mežonīga" (wild). Tā kā dominējošajai grupai nav šīs kultūras pieredzes, mežonīgā josla paliek tai nepieejama. Šovaltere norāda, ka apklusinātā grupa var būt veidojusies ne tikai dzimuma dēļ, bet arī, piemēram, saistībā ar rasi vai etnisku piederību un ka sieviete var piederēt arī vairāk nekā vienai šādai apklusinātai grupai. Sk. Showalter, Elain. Feminist Criticism in the Wilderness. – Abel, E. Writing and sexual difference. Brighton: The Harvester Press, 1982.
[4] Otra šāda atklāsme mani piemeklēja sarunā ar Vilni Vēju, kurš man pateica, ka Katrīnas Neiburgas filma "Kas meitenēm somiņā" (2002) ir feministiska, jo tajā attēlota specifiska femīna pieredze.
[5] Showalter, E. Feminist Criticism in the Wilderness, p. 20–21.
1