Edgara Degā glezna "Interjers" (pazīstama arī ar nosaukumu "Izvarošana"), 1868–1869
 
Sleja
03.05.2022

"Nekad tā, kā ir uzrakstīts"

Komentē
14
Saglabā

Šīgada sākumā žurnāls "Punctum" uzsāka dokumentālo stāstu sēriju "#EsArī", kurā tika publicēti upuru stāsti par seksuālo vardarbību radošajā vidē. Janvārī un februārī "Punctum" paguva nopublicēt trīs stāstus, kam sekoja pretreakcija, lielākoties sociālajos tīklos, bet arī medijos, līdz diskusiju aizēnoja Krievijas iebrukums Ukrainā. Tomēr, uzzinot par Krievijas armijas noziegumiem okupētajās pilsētās, tostarp masveida izvarošanām, seksuālās vardarbības tēma atkal ir kļuvusi aktuāla, un "#EsArī" sērijas stāstos aprakstītās situācijas iespējams aplūkot kā mazāk izteiktas kara laikā veikto noziegumu izpausmes vai to aizmetņus. To dara Inga Gaile rakstā "#EsArī Nr. 4", kas lasāms divus mēnešus pēc sērijas pirmajām publikācijām. Arī es jau kādu laiku izjūtu nepieciešamību atbildēt uz biežāk paustajiem pārmetumiem, kas adresēti drosmīgo rakstu autorēm vai publicētājiem.

Kāpēc cietusī nepretojās, negāja prom, nevērsās policijā (atkarībā no situācijas)? Jo viņa atradās varas attiecībās, bezpalīdzīgā pozīcijā. Jo pastāv psiholoģisks fenomens – upuris sastingst un zaudē balsi. Jo pastāv uzskats, ka šāds notikums apkauno upuri. Jo izmeklēšana ir pazemojoša upurim un uzplēš psiholoģisko traumu. Jo upuris bieži tikai pēc gadiem apzinās, sev atzīst notikušo. Jo lēmums vēl kādu laiku palikt vardarbīgās attiecībās sniedz ilūziju par kontroli un izvēli.

Kāpēc (divos no gadījumiem) norādīti iniciāļi, nevis vārdi? Jā, pilnu vārdu nosaukšanas gadījumā varētu sekot tiesa – varmākas labās slavas aizskārums vismaz sākotnēji būtu vieglāk pierādāms nekā sena vardarbība. Process upurim būtu tikpat traumatisks kā tūlītēja vēršanās policijā. Tomēr nevar apgalvot, ka pēc iniciāļiem atpazītajiem varmākām netiek atstāta iespēja sevi attaisnot. Ja rakstītais nav taisnība, šie vīrieši var publiski pateikt, ka tie ir meli, un viņiem ticēs. Ja tas atbilst patiesībai, viņi var atvainoties, gluži vienkārši uzrakstīt – biju piedzēries, man žēl, ka tā notika –, un neviens pat nedomātu viņus "kancelēt", visi izturētos saprotoši. Tieši to pašu iespējams pateikt, ja atpazītais kolēģis notikušo neatceras, bet pieļauj, ka teiktais varētu būt patiesība. Tas, ka mēs gadiem pazīstam kādu cilvēku, kuram piemīt talants un vēl citas patīkamas īpašības, automātiski nenozīmē, ka viņš nav spējīgs uz vardarbību vai seksuālu uzmācību – un kur ir robeža starp tām abām? [1]

Dažkārt kā vardarbības cēlonis minēts meitenes naivums vai psihiskā nestabilitāte, kas tieši vai netieši izpaužoties arī viņas rakstītajā tekstā. Respektīvi, vardarbības upurim tiek pārmestas haotiskas emocijas un grūtības strukturēt savu pieredzi. Arī man labāk patīk lasīt (un rakstīt) pārdomātus, mierīgus un rūpīgi izrediģētus situācijas izklāstus, jo tādi izskatās pārliecinošāk; ir licies – ja tas nav iespējams, labāk nerakstīt vispār. Tomēr šāda pieeja veicina noklusēšanu. Pārmetums par upura (paš)apkaunošanu, publicējot nestabilā stāvoklī tapušu tekstu, saistās ar tiem pašiem senajiem priekšstatiem par automātisko kaunu nonākt upura lomā. Runāt par situācijām, kurās šķietami pati esi labprātīgi izvēlējusies piedalīties, prasa īpašu drosmi. Vardarbība pret cilvēku, kas nespēj sevi cienīt, paliek vardarbība. Turklāt cieņas trūkums pret sevi parasti arī ir traumas rezultāts.

Tāpat bieži tiek pieļauts, ka upurim situācija "īstenībā patika". Kad iznāca mana grāmata "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata", daži kolēģi norādīja, ka tajā vairākās vietās tiekot sašķobīts seksuālās piekrišanas jēdziens – ir skaidrs, ka pārkāptas varones robežas, ka saņemtie pieskārieni nav akceptējami, tomēr viņa vienlaikus fiksē patīkamu ķermenisku sajūtu. Ļoti svarīgs aspekts: tas, ka noteikta veida pieskārieni šķiet patīkami, ka iestājas seksuāls uzbudinājums, pats par sevi vēl nenozīmē piekrišanu. Viena no izvarošanā apsūdzētā imunologa Ņikiforenko pacientēm publiski atzina, ka apskates laikā sasniegusi orgasmu, [2] tomēr tas neatceļ faktu, ka ārsts viņu un citas pacientes tika seksuāli izmantojis.

"Vai mātēm nebūtu jāpastāsta savām meitām, ka doties uz tikšanos ar daudz vecāku, vientuļu vīrieti viņa dzīvoklī, lai aprunātos par mākslu, nav tas labākais veids, kā tikt dzīvē uz priekšu?" [3] Par šo ierosinājumu laikam esmu sašutusi visvairāk, un ne tikai tāpēc, ka tas normalizē aprakstītās vecāka, vientuļa vīrieša darbības viņa dzīvoklī un pārnes atbildību upura pusē, bet arī tāpēc, ka aprakstītā tikšanās notika tajā pašā dzīvoklī, kurā iepriekš norisinājās Literārās akadēmijas nodarbības, un vīrietis, ar kuru meitene tikās, bija viņas pasniedzējs! Līdz ar to cienījamais kolēģis ne vien ir nodarījis pāri audzēknei, bet arī kaitējis Literārās akadēmijas reputācijai, lai gan daudziem citiem pasniedzējiem un pasniedzējām nenāca ne prātā aicināt dalībniekus tikties intīmos apstākļos. [4] Šī nevienlīdzība, vecuma starpība (tostarp pilngadīga upura gadījumā), varas attiecības jāpatur prātā, arī nosodot manipulēšanu ar vecāka vīrieša jūtām: spēja kontrolēt jūtu izpausmes nāk ar gadiem jeb, izmantojot līdzību no literāra darba, nav adekvāti pārmest Lolitai manipulēšanu ar patēvu.

Kopumā pārmetumi runāt sākušajiem upuriem vai redakcijai atsauc atmiņā kritiķu pārmetumus Dainai Avotiņai, kura 20. gadsimta 70. gados viena no retajām latviešu literatūrā atļāvās savā prozā rakstīt par seksuālu vardarbību un abortu. Aplūkojot viņas grāmatu "Zuze" (1973) un tās recepciju kritikā, Jezups Laganovskis kopsavelk: "Vai tikai patiesais iemesls visiem šiem pārmetumiem nav viens otrs stāstā attēlotais fakts, nevis to attēlošanas veids. Jo parasti nez kāpēc šo savu neiecietību kritiķi vairās izteikt atklāti, bet maskējas ar atrunu: protams, rakstīt par to var, bet – citādi. Nekad tā, kā ir uzrakstīts, vienmēr – citādi." [5]

Savukārt mūsdienu Krievijā rakstniece un scenāriste Anna Starobiņeca nodēvēta par "valsts ienaidnieci" pēc tam, kad iznāca viņas grāmata "Paskaties uz viņu" (2017), kurā Anna detalizēti aprakstījusi citu vardarbības veidu pret sievietes ķermeni – savu necilvēcīgo pieredzi Krievijas dzemdniecības un patoloģiskās grūtniecības "aprūpes" gaļasmašīnā. "Bija daudz cilvēku, kuri teica, ka šo grāmatu vajadzētu aizliegt un noteikti nevajadzētu izvirzīt nekādiem apbalvojumiem, bet, protams, bija arī cilvēki, kuri mani atbalstīja un priecājās, ka beidzot kāds par šīm lietām sāk runāt. Tagad redzu, ka tie, kuri mani toreiz atbalstīja, ir tie paši, kas šobrīd ir nostājušies pret režīmu Krievijā, bet tie, kuri gribēja, lai grāmatu aizliedz, tagad ir režīma atbalstītāji... [..] Viņuprāt, tas, kas ar mani notika grūtniecības aprūpē Krievijā, ir pilnīgi normāli." [6]

21. gadsimta otrajā desmitgadē līdz postpadomju zemēm nonāca ceturtais feminisma vilnis. Emancipācija vairs nepalika teorētiskā ietvarā, kas iepriekš ļāva izteikties tikai privileģētām, reti izglītotām sievietēm, kuras prata kvalitatīvi rakstīt. Nu informācijas tehnoloģijas deva iespēju ikvienai sievietei definēt savu izpratni par feminismu, paust savu personisko pieredzi un skatījumu. #metoo kampaņa iemācīja upuriem nekaunēties atklāt notikušo – un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šopavasar par seksuālo vardarbību okupētajās Ukrainas pilsētās un ciematos tiek runāts atklāti, skaļi, uzreiz un ar dokumentētiem apstiprinājumiem. [7] Izvarošana kopš seniem laikiem tikusi izmantota kā ierocis, taču atšķirībā no citiem ieročiem šis ilgstoši netika nosodīts publiski – par to lielākoties klusēja, pakļautajiem cilvēkiem gadu desmitiem dzīvojot ar slēptu traumu, ko pārmantoja tālākās paaudzes. Vēl nesen Dienvidslāvijas karā izdarītie serbu seksuālie noziegumi pilnībā nāca gaismā tikai pēc desmit gadiem. Taču šajā reizē ilgstošs relatīva miera un arvien efektīvākas informācijas aprites periods bija pietiekami noārdījis apklusināšanas paradumus, un Ukraina atteicās klusēt.

Klusēt atsakās arī jaunā sieviešu paaudze Latvijā. Ir svarīgi no kara pasargātās zemēs praktizēt citastarp ne tik klaju un acīmredzamu nodarījumu atklāšanu, mazāk koncentrējoties uz veidu un stilu, kā tas tiek darīts, vai uz iespējamām sekām varmākas dzīvē, bet vairāk uz upura nomesto nastu, diskursa maiņu un kopējo labumu. Situācija, kad kāds tiek apmelots un tāpēc netaisnīgi notiesāts, ir traģiska, [8] tā nav normāla tiesiskā valstī un nav jāizmanto kā iemesls atkal apklusināt upuri, tostarp apšaubot veidu, kādā tiek runāts vai rakstīts. Pat pēc padsmit gadiem atklāt iepriekš par godājamu uzskatītas personības apslēptu rīcību, kaut vai minot iniciāļus, – un pat nelīdzsvarotā tekstā, kas, iespējams, parāda pašas runātājas problēmas – pārnes kauna smagumu no upura uz varmākas pleciem un tādējādi nāk par labu visai sabiedrībai.

 

[1] Mani šobrīd sirmie mati diezgan labi atbaida no tamlīdzīgām darbībām, taču agrāk uz manām krūtīm un ceļgaliem dažkārt ir uzgūlušas viena otra visu mīlēta un nopelniem bagāta autora plaukstas – bieži vien publiskās situācijās, ne divvientulībā dzīvokļos.

[2] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pacientes-apsudz-arstu-seksuala-vardarbiba-medikis-joprojam-praktize.a433773/

[3] https://www.la.lv/spelei-jabut-godigai

[4] Riharda Bargā prozā ir aprakstīta situācija, kurā Rakstnieku savienības pārstāvis ir regulāri bijis klātesošs Literārās akadēmijas nodarbībās, lai novērstu iztēlotu radniecīga rakstura kaitējumu no meistardarbnīcas vadītāja puses – šī situācija iedvesmojusi Bargā skandalozo tenku par gulēšanu kāškrusta pozā.

[5] Laganovskis, J. Zem prasīguma maskas. Karogs. Nr. 8, 1973. Sīkāk sk. http://www.punctummagazine.lv/2021/06/22/zuzes-aborts-un-kliriga-kritika/

[6] https://www.delfi.lv/kultura/news/books/valsts-ienaidniece-krievu-rakstniece-anna-starobineca-man-nav-plana-nakotnei.d?id=54219050&fbclid=IwAR0RUYfT3s0w87PWYhmOX2Ja3euZntjiiTUJZsvXEvzgee0RM-SnUWsj44Q

[7] Sīkāk sk. https://time.com/6168330/rape-war-crime-russia-ukraine/?fbclid=IwAR3gbmGNIFAn5Shf7fdAUUVQfVIhqDUXep8IsFZ9DRglai7Wz1TK_4MA_-4

[8] Piemērs atkal no literatūras – Hārperes Lī grāmatā "Kas nogalina lakstīgalu" melnādains puisis tiek notiesāts uz nāvi par izvarošanas mēģinājumu, jo baltajai meitenei ir bailes un kauns atzīties, ka pati viņu noskūpstījusi.

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!