Šekspīra māsas

Vai 21. gadsimtā vispār kaut ko var saukt par "sieviešu rakstību"? Bez šaubām, sievietes reizēm saņem Bukera vai "Costa" balvu un tai pienākošos naudu, tāpat sievietes reizēm vada lidmašīnu, ar kuru tu lido mājās no Ņujorkas. Iespējams, abos gadījumos noteiktu sabiedrības grupu pārstāvji nejūtas līdz galam droši. Taču man šķiet, ka "sieviešu rakstība" pēc būtības netiecas pēc vienlīdzības vīriešu pasaulē. Tā drīzāk ir rakstība, kas tiecas uzrādīt atšķirīgo, nevis to noliegt.

Kad sieviete 21. gadsimtā apsēžas, lai rakstītu, viņa, iespējams, jūtas gandrīz kā bez dzimuma. Viņa netiecas to nedz izpaust, nedz noliegt; drīzāk vēlas, lai viņu liek mierā, un vēlas turpināt iesākto. Viņa pat varētu auklēt zināmu nepatiku pret "sieviešu rakstības" ideju. Kāpēc viņai vajadzētu pieņemt politisku rāmējumu, ja viņa nejūtas politiska? Viņai tā varētu būt pat goda lieta – turēt politiku no savas prozas tik tālu, cik vien iespējams. Tas, kas kompromitē sievietes – zīdaiņi, mājas solis, viduvējība –, rakstniecību kompromitē vēl jo vairāk. Viņa atrodas tam pareizajā pusē – bet tikai par mata tiesu. Viņas dzīve ir brīva un privileģēta, bet viņas mātei tādas visdrīzāk nebija. Un tomēr viņa nav vīrietis. Viņa ir sieviete: vēsture ir radījusi šo atšķirību starp viņu un viņas māti. Viņa var palūkoties sev apkārt un redzēt, ka dažos aspektos sievietes dzīve ir mainījusies, bet daudzējādā ziņā palikusi tāda pati kā iepriekš. Viņa var paskatīties uz savu ķermeni: ja sievietes ķermenis kaut ko vēsta, tad to, ka atkārtojums ir spēcīgāks par pārmaiņām. Bet pārmaiņas ir brīnumainākas, izbaudāmākas. Ir patīkamāk rakstīt pārmaiņu grāmatu nekā atkārtojuma grāmatu. Pārmaiņu grāmatā var pievērsties jebkam, izņemot to, kas ir mūžīgs un nemainīgs. "Sieviešu rakstība" varētu būt vēl viens atkārtojuma grāmatas nosaukums.

Šīs domas rosina divas grāmatas – Simonas de Bovuāras "Otrais dzimums" un Virdžīnijas Vulfas "Sava istaba". Kopā tās iezīmēja 20. gadsimta sieviešu rakstības diskursu – tādu, ko pazīstam vēl joprojām; abas, kā zināms, formulētas ap privātīpašuma konceptu. De Bovuāras tēze par sieviešu izspiešanu no vēstures, ko rada vīriešiem piederošās īpašumtiesības, ir pārākā pakāpe Vulfas drīzāk literārajai sintēzei par sievietes mantisko un pašizpausmes nabadzību. Sievietei vajadzīga sava istaba, lai spētu rakstīt, tātad viņas klusēšana ir bijusi klusēšana trūkuma dēļ. Un tomēr viņas klusēšanā ir kaut kas dziļāks un noslēpumaināks, mīkla par viņas patieso identitāti. Vulfa un de Bovuāra ir vienisprātis, ka sieviete – pat sieviete, kurai ir sava istaba – nekad nebūtu varējusi uzrakstīt "Mobiju Diku" vai "Karu un mieru", jo "visa cilvēce ir piedalījusies tā vīrieša un einuha starpprodukta izveidē, ko mēs saucam par sievišķo"; un, tāpat kā viņai trūcis savas istabas, sievietei nekad nav bijis arī savas literatūras. Pa pusei klusums, pa pusei mīkla: vārdi "sieviešu rakstība" apzīmē nevis tikai sieviešu radīto literatūru, bet gan literatūru, kas cēlusies no īpašiem sievietes apstākļiem un kuri to veidojuši. Grāmata nav "sieviešu rakstības" paraugs tāpēc vien, ka to uzrakstījusi sieviete. Rakstība var kļūt par "sieviešu rakstību", kad rakstīto nevarētu būt radījis vīrietis.

De Bovuāras sieviete ir ubadze – vai precīzāk viņa par tādu kļūst, nevis par tādu ir piedzimusi – caurcaurēm pazemota savā verdzībā, pazemojot sevi, diedelējot pēc druskām no vīriešu galda. Vulfas sieviete drīzāk ir upuris, cietumniece. Viņa tiek nemitīgi atgrūsta; un, ja viņas raksturs ir sakropļots, pie vainas ir apstākļi. "Māksla, literatūra un filozofija ir centieni no jauna dibināt pasauli uz cilvēka brīvības, uz radītāja brīvības pamatiem," raksta de Bovuāra. "Lai sasniegtu šādu mērķi, cilvēkam vispirms sevi nepārprotami vajag pozicionēt kā brīvu." Sievietei brīvība nudien var tikt piešķirta, bet viņai tā nekad nav varējusi piederēt jau sākotnēji: "[Pasaule] vispirms jāpieredz suverēnā vienpatībā, ja vēlamies to izprast no jauna." Sievietes rakstnieces kārdinājums, saka de Bovuāra, ir izmantot rakstīšanu kā glābiņu. Rakstniece grib izvairīties no konfrontācijas, jo "visvairāk viņa vēlas izpatikt; un kā sieviete viņa baidās sadusmot ar to vien, ka raksta... Oriģināls autors... vienmēr ir skandalozs; jaunais vienmēr satricina un antagonizē; [bet] sievietes joprojām ir glaimotas un pārsteigtas par to vien, ka viņas pieņem domas un mākslas pasaulē – vīrišķajā pasaulē. Sieviete ievēro pieklājības normas; viņa neuzdrīkstas kaitināt, atklāt, sadragāt".

Sieviete rakstniece tādējādi zaudē patiesumu pret sevi – un izredzes uz diženumu –, cenšoties iekļauties vīriešu literārajā kultūrā. Jo, kā saka de Bovuāra, "vīrietis ir cilvēks ar dzimumu – sieviete ir pilnvērtīga persona un līdzvērtīga vīrietim tikai tad, ja arī viņa ir cilvēks ar dzimumu. Atteikties no sievišķības nozīmē atteikties no daļas savas cilvēcības". Tātad pie vienlīdzības iespējams nokļūt tikai caur atšķirību ceļu: bet ko tas nozīmē rakstniecei? Vai viņai jāizjūt radniecība ar klusumu un mīklainību, tāpat kā rakstnieks vīrietis izjūt radniecību ar Mobiju Diku? 21. gadsimta sieviešu kultūra knapi atzīst, ka ir feminismam ko parādā: un kāpēc gan to darīt? Iespējams, tā rezultātā arī mūsdienu rakstniece piesargās izrādīt jebkādu sevišķu interesi par mūsdienu sievieti. Un tomēr, ja tumšādainie rakstnieki vairs nerakstītu par to, ko nozīmē būt tumšādainam, mēs taču nesecinātu, ka rasei vairs nav nozīmes vai ka rasisms vairs neeksistē. Apspiestība kā attiecību veids nevar tikt atrisināta, vien pārveidota; vienmēr mainīgās kauna un pielāgošanās fāzes nozīmē, ka iespēja apspiestībai atgriezties paliek vienmēr. Reizēm sabiedrība ir uzņēmīga pret apspiestības valodu, bet reizēm nav, un apspiestība kļūst par iemeslu kaunam. Tādos brīžos sievietes var pārstāt nodarboties ar "sieviešu rakstību" – un nevis tāpēc, ka viņas būtu brīvākas, bet gan tāpēc, ka jūt lielāku kaunu, ir mazāk pārliecinātas par vispārējo atvērtību, un, iespējams, arī tāpēc, ka baidās tikt noniecinātas.

Vieglāk ir būt vēsturniekam, nevis pareģim, un, kad Virdžīnija Vulfa teica, ka sievietei vajag savu istabu un savu naudu, lai rakstītu daiļliteratūru, viņa, šķiet, atsaucās uz sieviešu nākotni, kur mantība – īpašums – ir pielīdzināma vārdiem tikpat neizbēgami, kā īpašuma trūkums pagātnē pielīdzinājās klusumam. Sieviete ar istabu un naudu būs brīva rakstīt – bet rakstīt ko? "Savā istabā" Vulfa uzstāj uz divām lietām: pirmkārt, pasaule un tās attēlojums mākslā ir uzskatāmi vīrišķs; otrkārt, sieviete nespēj radīt mākslas darbus no vīrišķas realitātes. Literatūra teju visu tās vēsturi ir bijusi vīrišķa realitāte. Romāna forma un struktūra, uztveres rāmējums, pat teikuma uzbūve un garums – tie ir bijuši vīriešu veidoti rīki viņu pašu lietojumam. Nākotnes sieviete, saka Vulfa, radīs pati savu teikumu, pati savu formu un izmantos to, lai rakstītu par savu realitāti. Turklāt šai realitātei būs pašai savas vērtības: "Un, tā kā romāns sabalsojas ar reālo dzīvi, tā vērtības zināmā mērā ir reālās dzīves vērtības. Bet ir acīmredzams, ka sieviešu vērtības bieži vien atšķiras no vērtībām, ko radījis pretējais dzimums – tas ir dabiski. Tomēr tieši vīrišķās vērtības ņem virsroku... Šī ir nozīmīga grāmata, uzskata kritiķis, jo tā ir par karu. Šī ir nenozīmīga grāmata, jo tā ir par salonā sēdošu sieviešu jūtām. Aina kaujaslaukā ir nozīmīgāka par ainu veikalā – šī vērtību atšķirība pastāv visur, arī daudz nemanāmākos veidos."

Vulfa ticēja, ka neatkarīga rakstniece, apgāžot šīs vērtības, uzrakstīs to, kas vēl nav uzrakstīts. Sievietes stāsts "iedegtu lāpu tajā milzu kambarī, kurā vēl neviens nav bijis. Tas ir pusizgaismots un pilns izteiksmīgām ēnām kā tās serpentīna alas, kur ar sveci jāspīdina te uz augšu, te uz leju, nezinot, kas gaida priekšā".

Nākotne, protams, nekad nepienāk: tā ir tikai tagadnes un tagadnes neapmierinātības projekcija. Tajos astoņdesmit gados, kopš Vulfa publicēja "Savu istabu", sieviešu pieredzes aspektus ar apbrīnojamu atklātību bieži vien iztirzājuši rakstnieki vīrieši. Grāmatu par karu joprojām vērtē kā svarīgāku nekā grāmatu par "sieviešu jūtām". Būtiskākais – ja sieviete uzraksta grāmatu par karu, viņa tiek cildināta: viņa ir izvairījusies no plašā, neizgaismotā kambara un serpentīna alām; valda uzskats, ka viņa ir pienācīgi izmantojusi savu istabu un savu naudu, savas jauniegūtās īpašumtiesības. Rakstniece, kura aprobežojas ar savu sievišķo "realitāti", pēc tā paša principa bieži tiek kritizēta. Viņa šķietami ir izniekojusi savu istabu, savu naudu. Viņa ir gandrīz apkrāpta vai apkrāpusi pati sevi – viņa ir pati savas ekspluatācijas upuris. Un, runājot par "sievišķajām vērtībām", kurš gan var pateikt, kas tās ir? Ja, kā apgalvo Vulfa, vērtības literatūrā jebkurā laikā atspoguļo vērtības dzīvē, tad mēs dzīvojam laikmetā, kurā sieviete jau atkal tiek novērtēta zemāk, bet vīrietis ir noteicošais.

Nesen, lasot Čehova "Trīs māsas", es atskārtu, ka sievietes pašizpausmes jautājums – sauksim to par "sieviešu rakstību" – kļūst neskaidrs tieši tad, kad to mēģina padarīt konkrētu. Čehova lugas pamatā ir māsu Brontē dzīve; trīs sievietes – Olga, Irina un Maša – cieš ne tikai no provinces dzīves noslēgtības un garlaicības, bet arī no kaut kā pretrunīga savās attiecībās ar realitāti. Tas, ko viņas jūt, nav iemiesots tajā, kas viņas ir. Viņas atskatās uz bērnības laiku kā vienkāršības un laimes Ēdeni – bērnībā viņas dzimti neuztvēra kā savu likteni vai ierobežojumu, bet tagad visas viņu cerības kaut ko sasniegt un par kaut ko kļūt ir pārgājušas pie brāļa Andreja. Māsas apsver laulību, mīlestību, kļūšanu par māti, algotu darbu, tomēr nevienā no tām nerod atbildi. Viņu grūtību pamatā nav tikai sievietes bezspēcība: tas ir kas vairāk – spēks, kas nes sevišķu naidīgumu pret realitāti. Nav nekā, kas viņas varētu būt vai par ko kļūt, lai to atbrīvotu. Šo spēku varētu dēvēt par radošumu; interesants ir Čehova lēmums no sava situācijas attēlojuma izslēgt rakstīšanu – viņš nudien piesargājas, lai saglabātu tikai mazāko saikni ar māsu Brontē ārkārtējo pasauli. Gan ciešanas, gan rakstīšana tiek pārnestas uz ko netveramāku un vispārīgāku, uz kaut ko, kas skar sievietes pašas dabu.

Sievieti piepilda vīzijas un ilgas, kuras realitāte nekad nepiepilda; viņai piemīt vara vizualizēt, iztēloties, un pasaulīgās varas trūkums viņu nemitīgi dzen strupceļā. Jā, viņa varētu radīt literatūru no šī konflikta. Bet viņa drīzāk radīs klusumu. Čehova versijā konflikts starp esošo un iespējamo ar laiku, dzīvei turpinoties, kļūst aizvien skaudrāks jo telpa netveramajam sarūk. Irina un Olga ir spiestas dzīvot vienā istabā, jo viņu svaine grib Irinas istabu savam jaunajam mazulim. Tādējādi sieviete, kura ir pieņēmusi to, ko Vulfa sauc par "vīrišķajām vērtībām", kura piekritusi eksistēt kā sieviete pēc vīriešu noteikumiem, gūst teritoriālu priekšrocību pār sievieti, kura to nav pieņēmusi. Turklāt abu veidu sievietes ir kļuvušas naidīgas. Sieviete, kuras būtība ir laulībā un mātes statusā, ir kļuvusi par daļu no pretējās realitātes, atņemot īpašumu sievietei, kura palikusi netverami sievišķajā stāvoklī.

Iespējams, tas nozīmē, ka savai istabai nemaz nav tik tiešas saistības ar sievietes radošumu, kā to iztēlojās Vulfa. Galu galā, viņai apstākļu sakritības dēļ vienmēr bija piederējusi sava istaba un nauda – tā kā tie vienmēr bija bijuši viņas rakstības apstākļi, viņai tie šķita neaizvietojami. Un tomēr viņa atzīst, ka abas rakstnieces, kuras viņa nepārprotami apbrīnoja – Džeina Ostina un Emīlija Brontē –, rakstīja dalītā mājas telpā. Istabai vai tās trūkumam nav obligāta sakara ar rakstīšanu. Var, protams, teikt, ka ikvienai sievietei vajadzētu savu istabu, bet tikpat labi var izrādīties, ka sava istaba iespējo rakstnieci atbrīvoties no saiknes ar sievišķo un tā vietā nodoties "vīrišķo vērtību" iedzīvināšanai. Varbūt, ka pati istaba ir šo vērtību iemiesojums, "īpašuma" koncepts, kam pašos pamatos nav saistības ar sievietes dabu.

Vulfa atzīst, ka nezina, kas ir sievietes: viņa norāda, ka tās aiz sevis atstājušas tik maz pēdu un gadsimtiem piekopušas klusēšanu, ka viņu vēsture palikusi neuzrakstīta. Sievietei māksliniecei jātver savu priekšteču – Ostinas, Džordža Eljota, māsu Brontē – atstātie trūcīgie valgi. Jāturas pie tās niecīgās pārstāvniecības, kas pieejama. Tomēr Čehovs, iespējams, šo jautājumu ir izpratis labāk. Tieši pārstāvniecība lika viņam aizdomāties par klusumu un nevis otrādi. Viņu interesē pats klusums – nevis kā neesamība, bet gan kā klātbūtne. Vulfa "Savā istabā" redz klātbūtni kā iedomāto Šekspīra māsu Džūditu – tēlu, kas Vulfas aprakstā līdzinās brālim Viljamam visos veidos, izņemot dzimumu, tēlu, ko ik uz soļa sarūgtina, apklusina un kam dara pāri, kamēr brāli atzīst, palīdz izaugsmei un sveic ar panākumiem. Taču Čehovs neaplūko sievieti vīrieša kontekstā. Viņš sievieti redz kā sevī ieslodzītu, pašai sev fundamentāli neizprotamu. "Trīs māsās" Irina izsaka šo klusuma konceptu kā tādu, kas rodas no pārrāvuma starp emocijām un realitāti. "Es kādreiz tik daudz domāju par mīlestību," viņa saka. "Esmu par to domājusi tik ilgi, dienām un naktīm, bet mana dvēsele ir kā dārgas klavieres, kuras ir aizslēgtas, bet atslēga pazaudēta." Viņa neatklāj, kurš aizslēdzis klavieres vai kurš pazaudējis atslēgu; tikai to, ka tās bijušas dārgas un apklusušas.

Dorisa Lesinga šo tēmu izvērš stāstā "Deviņpadsmitā istaba", kur parastā, ne gluži laimīgā laulībā dzīvojoša četru bērnu māte sāk just vēlmi pēc savas istabas. Šī vēlme ir kā sērga: viņa nezina ne to, kāpēc vēlas šo istabu, nedz arī, ko ar to iesāks. Bet viņai tā jādabū. Viņa jūt spēcīgu vilkmi atbrīvoties no apkārtējo uzmācības: tas ir vienīgais izskaidrojums, ko viņa var piedāvāt – ka viņa grib būt tur, kur neviens netiks klāt. Vispirms viņa neizmantotu istabu ģimenes mājā ierīko kā "savu", bet tas viņu neapmierina. Citi viņu tur joprojām var atrast; bērni nāk iekšā un atstāj uz grīdas savas rotaļlietas. Turklāt viņa nemaz negrib uzkavēties šajā istabā. Atklājas, ka tas, ko viņa vēlas patiesībā, ir saraut saites ar pašu eksistenci. Viņa noīrē istabu nošņurkušā viesnīcā nepatīkamā pilsētas rajonā un katru pēcpusdienu dodas uz turieni un guļ gultā. Šo istabu, istabu numur 19, viņa uzskata par "savu": kādu pēcpusdienu, ieradusies viesnīcā, viņa ir dusmīga, atklājot, ka istaba nav pieejama (galu galā, tā ir viesnīca). Lai izskaidrotu savu prombūtni, viņa pavēsta vīram, ka tiekas ar mīļāko. Viņš priecājas: arī viņam pašam ir ārlaulības sakari, un tagad viņš jūtas attaisnots. Kādu pēcpusdienu sieviete 19. istabā izdara pašnāvību.

Lesingas stāstā, tāpat kā "Trīs māsās", rakstniecība "klusē". Mēs zinām, ka Lesinga, sieviete, uzrakstīja šo stāstu, tāpat kā zinām, ka ar rakstniecību nodarbojās māsas Brontē. Bet abos gadījumos patiesās drāmas pašizpausmes telpa paliek nepiepildīta: Lesingas varone nedodas uz 19. istabu, lai rakstītu dižpārdokļus, tāpat kā Olga un Irina nenovirza savu nemieru literāru darbu radīšanā. Tādējādi rakstība, "sieviešu rakstība", iegūst citu, jaunu nozīmi: tā apraksta to, kas tā nav, definē savu pretstatu, klusumu; tā padodas kalpot tam, kas to noliedz. Lesingas stāstā istaba – sava istaba – ir nāve, sievišķās realitātes nāve, nāve kā kompromisa alternatīva. Autore atzīst, ka viņas rakstība ir nāves un klusuma radiniece, viņas "istaba" ir kompromisa apdraudēta vieta. Un labāk nāve nekā "vīrišķo vērtību" turpināšana.

Vulfa pieļauj, ka rakstniecei sievietei varētu būt jāsalauž viss – teikums, secība, pati romāna forma –, lai viņa varētu radīt pati savu literatūru. Viņa prāto arī, vai situatīvā saikne starp sievietes dzīvi un darbu patiesībā nevis traucē rakstībai, bet varbūt tieši ir nepieciešama; vai, citiem vārdiem sakot, varbūt "Lepnums un aizspriedumi" ir tik nevainojams romāns, kāds tas ir, tieši tādēļ, ka Ostina to uzrakstīja, sēžot caurstaigājamā viesistabā. Mākslai ir nepieciešams, lai autors būtu vienots pats ar savu materiālu. Nedroši Vulfa riskē ar minējumu, ka "sieviešu" literatūra būs īsāka, fragmentārāka, saraustītāka – "jo kāds viņas vienmēr pārtrauks". Viņas pašas "Delovejas kundzi" var lasīt kā romānu par autores bailēm no sava ikdienišķuma un trivialitātes, no tā, cik šausminoša viņai sķiet savas seksualitātes izcelsme klusēšanā, kompromisos un viduvējībā; romānu par viņas ekspresīvo dotību neciešamo trauslumu, bez kurām, kā Vulfa rakstīja savā dienasgrāmatā, viņa uzskatīja, ka nebūtu pilnīgi nekas.

Var gadīties, ka mūsdienu rakstniecei nav īsti, ko iesākt ar "sieviešu rakstības" konceptu. Feminisms kā kultūras un politiskā krīze nāk un iet. Laulība, kļūšana par māti un rūpes par māju tiek uzlūkotas tāpat kā tik daudzas citas izvēles, par kurām būtu grēks sūdzēties. Ja sieviete jūt, ka viņu smacē, nospiež vai mulsina sievietība, viņa to jūt viena, kā indivīds – šobrīd starp sievietēm nav publiskas vienotības, jo kopš feminisma virsotnes sasniegšanas par sievietes uzdevumu ir kļuvis asimilēties vīrišķajā. Tādējādi viņa ir apslēpta, izkaisīta, maskēta. Ja rakstniece vēlētos tematizēt savu dzimumu, viņa nezinātu, ko tematizēt vai pie kā vērsties. Virspusēji raugoties, šī situācija atgādina vienlīdzību, bet tas notiek "vīrišķo vērtību" pakļautībā. To, ko mūsdienu sieviete ir ieguvusi personīgo brīvību ziņā, viņa ir zaudējusi politiskās kastas ziņā. Viņējais joprojām ir otrais dzimums, bet viņa ir nopelnījusi tiesības no tā disociēties.

Šādā kontekstā Simonas de Bovuāras aizstāvētā doma, ka par sievieti nepiedzimst, bet kļūst, iegūst jaunu nozīmi. Ja modernajai sievietei nav identitātes, tad šī "kļūšana" ir gan nejaušāka, gan noslēpumaināka. Risks pavisam noteikti ir tajā, ka viņa "kļūs" – nesaudzīgi – tajās dzīves jomās, kur savu dzimumu viņa var pieredzēt kā vienojošu. Citiem vārdiem sakot, ja atšķirību starp dzimumiem neiztaujā – ja mēģina pārliecināt, ka tās nav – tad meiteni šī atšķirība pievilks un fascinēs nevis mazāk, bet gan vairāk. Viņa paskatīsies apkārt un ieraudzīs, ka politiķi, lielie biznesmeņi, baņķieri, mākleri un viedokļu līderi lielākoties ir vīrieši. Un tas var būt par iemeslu (ja tāds maz var būt), lai rakstniece riskētu un rakstītu par sievietību un sievišķajām vērtībām. "Sieviete tradicionālajā izpratnē ir mistificēta apziņa un mistifikācijas instruments," raksta de Bovuāra. "Savu atkarību viņa cenšas slēpt pati no sevis, tā pieņemot situāciju." Dažos no dedzīgākajiem "Otrā dzimuma" fragmentiem de Bovuāra runā par to, kā sievietes, cenšoties pasargāt savas privilēģijas un īpašumu patriarhāta laikā, nosoda un izsmej citu sieviešu atklātību. Tā aizvien ir taisnība arī mūsdienās: sieviete turpina rīkoties kā "mistifikācijas instruments" tieši tajās situācijās, kurās baidās un noliedz savu atkarību. Rakstniecei tā ir biedējoša perspektīva. Viņu var atstumt tieši tad, kad viņa cenšas atsegt kopīgās pieredzes visdziļākās saknes. Uzņemoties grūtības rakstīt godīgi, viņa var pieredzēt, ka viņas rakstīto lasa negodīgi. Un manā rakstnieces pieredzē situācijās, kur godīgums ir visvairāk nepieciešams – jo tieši tajās kompromisi, maldīga sevis apziņa un "mistifikācija" turpina apdraudēt sievietes pieredzes neatkarību –, tas tiek visskarbāk atraidīts. Es, protams, runāju par atkārtošanās grāmatu – par daiļliteratūru, kura skar mūžīgās un nemainīgās mājas rūpju, mātbūšanas un ģimenes tēmas. Iecietības trūkums pret šīm tēmām 21. gadsimtā ir neapstrīdams pierādījums tam, ka sieviete jau gandrīz ir gatava atteikties no būtiskiem savas mūsdienu identitātes aspektiem.

Tādējādi rakstniece, kura meklē darbu, joprojām atradīs daudz darāmā demistifikācijas lauciņā, laužot klusumu, kurš kā migla apņēmis sievietes nemainīgo pieredzi. Viņa nesaņems Bukera balvu par atkārtošanās grāmatu: ar to viņa, kā de Bovuāra paredzēja, kaitinās un antagonizēs, nevis izpatiks. Vēl ļaunāk – lai to uzrakstītu, viņai, iespējams, būs jāatsakās no daļas savu privilēģiju. Viņai, iespējams, būs jāiznāk no savas istabas un jāieņem sava vecā vieta aiz viesistabas durvīm.

No angļu valodas tulkojusi Agra Lieģe-Doležko

"Shakespeare's Sisters", from COVENTRY by Rachel Cusk.
Copyright © Rachel Cusk, 2019, used by permission of The Wylie Agency (UK) Limited