Par Kadzuo Išiguro romānu "Klāra un Saule" (tulkojusi Ingūna Beķere, izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2023)
Kā viens no spilgtākajiem mākslas darbiem, kas pievēršas cilvēku un robotu attiecībām, prātā palikusi Stīvena Spīlberga filma "A.I." (2001). Ja nemaldos, šajā aizkustinošajā stāstā roboti tika dēvēti par mehām, kurus cilvēki izgudrojuši savām ērtībām, bet tie kaut kā tikuši arī pie sajūtām un emocionāli kognitīvām spējām (piemēram, spējas pieķerties). Un tad, protams, ir cilvēki, kas mehas apkaro un pret tām cīnās, jo pašu radītais izrādījies pārāk cilvēcisks.
Kopš 2000. gadu sākuma ir pagājis visai ilgs laiks, un šobrīd, īpaši pēc Amekas jeb humanoīdā robota, kurš spēj ne vien runāt, bet arī atdarināt gluži cilvēcisku mīmiku, parādīšanās pie civilizācijas apvāršņa, daudz kas no tā, kas kādreiz šķita kā zinātniskā fantastika, nu pakāpeniski kļūst par visparastāko realitāti. Tāpēc arī uz ideju par cilvēciskotu robotu skatāmies nu jau citām acīm. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc Kadzuo Išiguro romāns "Klāra un Saule" brīžam šķiet teju vai šausminošs, taču ne jau robotu tēlu dēļ – nē, Išiguro precīzi ir pievērsies tieši cilvēka attēlojumam, un droši vien tāpēc arī sākotnēji nāk prātā paralēles ar Spīlberga filmu jeb netiešais, tekstu caurvijošais jautājums – ko darītu cilvēki, ja viņi būtu Dievs Radītājs? Un, ja reiz mēs esam uzņēmušies izprast, kas ir humanoīds robots, tad kas ir cilvēks pats?
Kadzuo Išiguro kopumā pazīstams kā autors, kurš nevairās no neērtām un nepateicīgām tēmām un – vismaz man radies tāds iespaids – arī par cilvēci nav diez ko augstās domās pat par spīti viņa romānu šķietamajam optimismam. Šķiet, viena no galvenajām tēmām, kuru rakstnieks risina savos darbos, ir cilvēka trauslā pārliecība par paša spējām uz pasaules izziņu un savu vietu tajā. "Klāra un Saule" tikai pastiprina kā vienu, tā otru. Klāra ir humanoīds robots, MD, kura radīta tam, lai kļūtu par draugu kādam bērnam. Sagadās, ka viņu izvēlas Džosija un viņas māte, un tā Klāra nonāk pie meitenes, kura cieš no nopietnām veselības problēmām.
Klāra spēj ne vien runāt un kustēties (pats par sevi saprotams), bet arī just un reflektēt, turklāt izceļas ar ārkārtēju vērību pret apkārtējo pasauli. Tieši šeit, manuprāt, arī slēpjas romāna traģiskā nots – par to mazliet vēlāk. Turklāt viņai piemīt viegli izskaidrojama reliģiozitāte – t.i., Klāru darbina saules baterijas, un tālab viņa tic Saulei kā dievībai, kas spēj ietekmēt notikumus pasaulē. Tādējādi šo romānu, kā tas labai literatūrai piedien, var lasīt visvisādi – gan kā humanoīda robota personiskās ticības apliecinājumu, gan kā gaišu stāstu par draudzību un nesatricināmu ticību labajam, gan arī gluži vienkārši kā gana izklaidējošu tekstu par notikumu, kas varbūt var kļūt par realitāti un varbūt ne, bet ticamāk, ka jā.
Tomēr vēlos akcentēt traģisko noti, kuru saskatu Išiguro romānā, jo pēdējos gados tēma par cilvēces norietu tehnoloģiju priekšā man šķiet gan pietiekami aktuāla, gan arī nepietiekami apspriesta – protams, ja par tādu neuzskatām ne vienmēr viennozīmīgās diskusijas par Chat GPT, kur lielākoties tiek spriests par lietderību, ētiskos jautājumus nobīdot otrajā plānā. Un šajā romānā autors par to runā pavisam neuzkrītoši – pilnīgi noteikti bez tik klajas didaktikas, kāda ielasāma šajā recenzijā –, šķiet, lāgiem šis pesimistiskais scenārijs pat it kā pagaist sižeta peripetijās, bet tas tekstā ir klātesošs.
Divas tēmas, kuras skar "Klāra un Saule", ir jautājums par pašuzupurēšanos un altruismu, kuras tradicionāli mums tīk apzīmēt kā "cilvēciskas" īpašības. Atšķirībā no Spīlberga Išiguro neportretē cilvēku kā ļaunu, tomēr bezierunu pašuzupurēšanās un neapspriežams altruisms romānā atklājas kā Klāras īpašības – pat tad, ja viņā ir ieprogrammēta, piemēram, bezierunu uzticīga draudzība bērnam, pie kura viņa ir nonākusi, šī uzvedība romāna tekstā brīnišķīgi kontrastē ar cilvēka svārstīgo, nepārliecināto un gauži pretrunīgo dabu, kas ideju vēsturē cilvēciskās būtnes nereti ļāvis raksturot ar apzīmējumu "tie, kuri paši nezina, ko grib". Klārai savukārt nav jautājumu par sevi – pašsaglabāšanās viņai ir svarīga tiktāl, kamēr viņa var kalpot cilvēkam, visviens, vai jādodas bīstamā ceļojumā uz "Saules templi" vai arī klusi un nemanāmi jāstāv virtuvē pie ledusskapja vai pieliekamajā pie slotām.
Tāpat romānā brīnišķīgi interpretēts arī jautājums par sērām un – kaut kādā ziņā – šo dziļo un sarežģīto emociju vienkāršošanu, pielāgojot to cilvēka ērtībām. Piemēram, cik saprotama ir sērojošu vecāku vēlme radīt sava bērna atdarinājumu-robotu? Vienlaikus šis jautājums izgaismo arī ko citu, par ko esam pārliecināti kopš Rietumu kristietības pirmsākumiem – katru cilvēku Dievs radījis unikālu. Nu labi – ja ne Dievs, tad gēnu kombinācija. Bet vai unikalitāte nozīmē arī neatkārtojamību? Vai sēras ir iespējams dziedēt ar reprodukciju kā plāksteri, radot (iespējamā) aizgājēja dublikātu, un kādu transformāciju šāda pieeja veido, pirmkārt, līdzšinējā pasaules kārtībā un, otrkārt, cilvēka dabā pašā?
Manuprāt, vēstījums, kas atklājas Išiguro romānā, ir radības kronim gaužām neglaimojošs – kļuvis par Dievu Radītāju, cilvēks pret savu radību – un nereti arī pret līdzcilvēku – izturas kā pret pašsaprotamu lietu. Izpratne par pasaules pārvaldīšanu nozīmē tikvien kā tās patērēšanu. Reiz izlietojis un izmantojis radību līdz galam, cilvēks to galu galā aizsviež atkritumos bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo pašam taču ir jauni uzdevumi un dzīves aicinājumi. Šķiet, tieši šis ir smagākais un spožākais jautājums, kuru uzdod "Klāra un Saule" – kas slēpjas aiz MD analoģijas un kas esam mēs, kāda vispār ir mūsu cilvēcība?
0