Par Etgara Kereta stāstu krājumu "Aizķeršanās galaktikas nomalē" (tulkojusi Māra Poļakova, izdevniecība "Jānis Roze", 2022)
Nav pirmā reize, kad latviešu lasītājs tiek palutināts ar lieliskā Izraēlas rakstnieka Etgara Kereta stāstu krājumu (kopš 2012. gada ikviens var iepazīties ar vēsturiski un reliģiski pašironisko "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs" Māras Poļakovas un Ilmāra Zvirgzda tulkojumā). Šogad klajā nākusi ne mazāk brīnišķīga literārā bauda – "Aizķeršanās galaktikas nomalē" (tulkojusi Māra Poļakova). Grāmatā apkopoti 23 stāsti, un katrs savā veidā pievēršas cilvēka dzīves absurdam, saglabājot Keretam raksturīgo humora un stila izjūtu.
Šķiet, pats būtiskākais Kereta prozā ir prasme saskatīt (ne vienmēr patīkamu) patiesību cilvēka vissīkākajās kustībās. Vai, piemēram, tīri no psiholoģijas viedokļa sava stāsta varoņus atainot gan no pašredzējuma perspektīvas (proti, ko varonis domā par to, kas viņš ir), gan arī no lasītāja vai vērotāja perspektīvas (kas ne vienmēr sakrīt ar varoņa pašredzējumu). Nu, piemēram, stāstā "Kases aparāts" jau pirmajā rindkopā atklājas varoņa iekšējā drāma (proti, viņš uzskata, ka, no sabiedrības viedokļa, tēvs ir mazāk svarīgs nekā māte). Lai arī brīžam šis varonis ir kaitinošs un vedina uz asociācijām ar visādiem "svētdienas tēviem", tomēr tā ir tikai un vienīgi lasītāja acumirklīga perspektīva. Pateicoties gauži ticamiem psiholoģiskiem cēloņiem, ikdienišķai šķirto ģimeņu situācijai, kas stāstā parādās vien ar pusvārdu, un autora neuzkrītošajam aicinājumam palūkoties uz varoni no viņa bērna perspektīvas, arī lasītāja un vērotāja perspektīva iegūst dziļāku dimensiju. Tieši varoņa iekšējā drāma diktē to, un visi stāsta notikumi, kas citādi robežotos ar absurdu, iegūst dziļas emocionālas dimensijas, attaisnojot ikvienu varoņa īpatno rīcību. Te arī izpaužas Kereta prozas burvība – galu galā lasītājs daudzos stāstos pieķer sevi patiesā līdzjūtībā pret varoņiem, lai arī tie ne vienmēr rīkojas morāli viennozīmīgi. Tāpat var tikai apbrīnot autora spēju raiti un dziļi pavēstīt pat visbriesmīgākās dzīves situācijas, no kurām cits varētu izvērst kaislību pilnu drāmu (piemēram, "Nedari tā!"). Taču ar precīzu situācijas raksturojumu un varoņa nodomātu vai pateiktu frāzi lāgiem literatūrā var panākt daudz vairāk nekā ar izvērstiem, sarežģītiem ditirambiem.
Kopumā Kereta stāstu situācijas ir dzīvelīgas, lāgiem absurdas, ārkārtīgi precīzas un piedāvā lasītājam savveida spoguli, kurā aplūkot gan dzīves daiļumu, gan arī tās neglīto vaigu. Stāstu tematika ir atšķirīga – kāds no tiem šķiet rakstīts kā labs joks draugu starpā, tomēr nezaudēdams nenieka lasītāja uzmanības, citā izgaismotas vecāku un bērnu attiecības, pāru savstarpējā dinamika vai drāmas – galu galā tematika ir raibu raibā un, līdzīgi kā iepriekšējā latviskotajā Kereta stāstu krājumā, pasaulīgais savijas ar pārpasaulīgo, bet ikdienišķais iegūst reliģisku noti. Tomēr pāri visam jūtama Etgara Kereta lieliskā humora izjūta un spēja ironizēt par visdažādākajām pasaules norisēm, balansējot literatūru uz absurda robežas. Absurda līmeni krājumā lieliski ilustrē teksts – neparasti uzrakstīts vai, precīzāk, grāmatā neparasti ievietots (proti, pa daļām pacietīgi lasāms) – stāsts, kurā par iespēju apmeklēt escape room "Aizķeršanās galaktikas nomalē" – vai, iespējams, par jautājumiem, kuri skar visu cilvēci, tās izpratni par vēsturi un sirdsapziņu – visai kaismīgi sarakstās Mihaels Varšavskis un Sefi More.
Ilustrācijai un lai izvairītos no liekas priekšāteikšanas, kura var tikai sabojāt lasītprieku, pavisam īsi ielūkošos vienā no divdesmit trim stāstiem ar nolūku iepazīstināt ar Kereta domāšanas stilu tos, kam vēl nav laimējies ar viņu sastapties literatūrā. Te nu gan jāpiebilst – priekšāteikšanas brīdinājums!
Stāsta "Logi" galvenais varonis Miki ir zaudējis atmiņu un tiek ievietots kādā telpā, kur tīri teorētiski – vai vismaz tā viņam tiek teikts – atmiņu varētu būt iespējams atgūt. Visādā ziņā Miki tiek nemitīgi pieskatīts. No telpas iziet viņam ir liegts, taču, tā kā pieskatīts Miki tiek sistēmas ietvaros, viņam ir projicēti logi, aiz kuriem pat vērojamas šādas tādas ainiņas. Projekcija ir arī virtuve, kuru Miki gan redz, bet ieiet tajā nevar – turklāt pēc paša gribas nevar arī nevienu no virtuves izsaukt. Taču sieviete no virtuves gan, kā izrādās, var nākt un iet, kad vēlas. Citādi vienīgā saikne ar ārpasauli ir tālrunis, kas ir iespēja sazināties ar operatoru un uzzināt, ka sistēma nemitīgi tiek apdeitota. Tomēr, detalizēti neieslīgstot stāsta finesēs un atrisinājumā, jānorāda, ka emocionālais iespaids, ko "Logi" atstāj uz lasītāju, svārstās no reālistiskām, psiholoģiskām šausmām, kādas pusaudzībā spēja raisīt varbūt vienīgi klasiķa Edgara Alana Po stāsti, līdz dziļai, bezpalīdzīgai līdzjūtībai, skaudras taisnīguma sajūtas atmodināšanai ar neremdināmu vēlmi nosargāt un saglabāt cilvēcību.
Protams, ne visi Kereta stāsti sevī slēpj tik dramatiskas emocijas, taču katrā no tiem ievīta kāda šķietami ikdienišķa tēma, uz kuru autors vedina palūkoties no cita, neierasta leņķa, vienlaikus pasmejoties par cilvēku un tā darbošanos pasaulē, kuru varbūt radījis Dievs, bet varbūt tomēr ne, taču skaidrāks par skaidru, ka to apdzīvojam mēs paši – ar savām negantajām un jaukajām rakstura īpašībām, sapņiem, mērķiem, varību un nevarību, mēs, kādi nu parādāmies nesaudzīgi atklātā cilvēcībā.
Nobeigumā gribas vien piebilst – cik labi, ka mums, latviešiem, ir tik inteliģenti un pret tekstu iejūtīgi un izcili tulkotāji kā Māra Poļakova (un Ilmārs Zvirgzds, ja atsaucamies uz Kereta iepriekšējo krājumu). Citādi stipri ticams, ka par Izraēlā rakstīto literatūru mēs tā arī dzīvotu laimīgā neziņā un neapjauzdami, cik jaudīgu, dinamisku un skrupulozi nostrādātu pasauli palaižam garām.
1