Par Ilmāra Zvirgzda romānu "Reģistratūra" ("Zvaigzne ABC", 2022)
Ilmāra Zvirgzda romāns "Reģistratūra" ieturēts labākajās detektīvžanra tradīcijās. Tā galvenais varonis un vēstītājs Leo Pancers (pieļaujams, ka vienīgā "Reģistratūrā" atrodamā nejaušība ir viņa uzvārdā nolasāmā atsauce uz 30. gados ražoto vācu tanku, lai gan ko var zināt) strādā zobārstes Ingas Bahmanes reģistratūrā, un tieši darbavieta Panceram sniedz plašas un visai detalizētas zināšanas par cilvēkiem, kuru dzīves un likteņi apspēlēti detektīva sižetā – visai loģiski, jo reģistratūras darbiniekam ir ne vien pieeja pacientu informācijai, bet arī lieliskā iespēja gluži kā trusīšus viņus novērot uzgaidāmajā telpā. Intrigu un savītās varoņu savstarpējās attiecības pakāpeniski attīstot, tas ļauj autoram palaikam gudri pamest lasītājam ēsmai kādu detaļu, kuru tas labticīgi norij, uzskatīdams, ka tādējādi pats piedalās mīklas atminēšanā. Reizēm ēsma ir īsta, citkārt tas izrādās māņu manevrs, kura nolūks acīmredzami ir noturēt lasītāja uzmanību, un, jāatzīst, tas Zvirgzdam izdodas pilnībā visa romāna garumā.
Un intriga? Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka romānā tiks vēstīts par shēmošanu, naudas izspiešanu, krāpniecību un tamlīdzīgi, nebūs nekādas lasītprieka sabojāšanas, ja norādīšu, ka vēlāk mirst viens no grāmatas varoņiem un tieši ap viņa savādo nāvi tiek apbūvēts detektīvromāna sižets, ne mirkli neaizmirstot par romāna tēlu attīstību un trešā plāna personu veiklu iepīšanu kopējā vēstījumā. Tā ir vēl viena no šā romāna labajām īpašībām – tajā nav lieku tēlu, katram ir noteikta funkcija un pienākums un katrs no individuālajiem, spilgtajiem tēliem veido romāna kopējo pasauli, atrazdams tajā savu vietu. Autors dažbrīd ir arī žēlīgs pret uzmanīgu lasītāju, tekstā šur un tur izmētājot šķietami nenozīmīgas piezīmes, kas apmēram pēc divām grāmatas trešdaļām sāk ļaut lasītājam atjaust, kāds būs rēbusa atminējums.
Te jāpiebilst, ka senu un jaunāku tekstu tulkošana un Zvirgzda apbrīnojamā lasītprasme nav palikusi bez sekām – romāna valoda ir brīnišķīga, bez liekām mežģīnēm, taču bagāta, protams, piesātināta teju bibliskiem aforismiem (sk., piemēram, 31. lpp.: "Ja vērsis brien cauri laukam, kāda vārpa vienmēr trāpās mutē.") vai erotiku Tuvo Austrumu tekstu stilā (94. lpp.). Neizpaliek arī precīzas, īsas refleksijas par tik būtiskiem jautājumiem kā mīlestība (104.–105. lpp.) vai laiks (142.–143. lpp.). No jebkādas banalitātes piesmakas šīs refleksijas (tieši tāpat kā erotiskās ainas, starp citu) glābj autora veselīgais, lieliskais humors.
Gluži klasisks šķiet arī paņēmiens vēstījumu sākt tagadnē, uz retrospektīvu pārejot mirklī, kad sižetā parādās svarīgs varonis. Lasītājam ir lieliska iespēja apjēgt, ka viņam ir iespēja piedalīties jau pagājušos notikumos, taču arī ar pagātni nav tik vienkārši – šajā vēstījumā palaikam iejaucas ainas no Pancera pagātnes, kuras, manuprāt, romānam nāk par labu divējādi – pirmkārt jau paskaidrojot, kas īsti ir Pancers, ko viņš pieredzējis un kāda bijusi viņa pamatnodarbe (spekulācijas ar seniem manuskriptiem, uzpērkot tos Āfrikā vai Tuvajos Austrumos un vēlāk pārdodot par citu cenu). Starp citu, tieši Tuvo Austrumu un Āfrikas ainās atklājas pasaules pilsoņa un ceļotāja gars – lasītājam ļaujot atelpu te no detektīvsižeta, te no ceļotāja piezīmēm, autors veiksmīgi miksē Pancera dzīves brīžus, galu galā radīdams pilnīgu šā varoņa portretu, pret kuru lasītājs vairs nevar palikt vienaldzīgs. Balansā uz detektīvžanra un ceļotāja dienasgrāmatas robežas autors "Reģistratūrā" parādās ne vien kā cilvēka dabas pazinējs, bet arī kā pasaules ieražu un latvietim eksotisku zemju dzīvesveida zinātājs. Spēks ir arī detaļās un valodā; lasītājs jūtas kā pasauli apceļojis un tiek lutināts ar precīzām atziņām, kas gan nekur nekļūst aforistiskas.
Un, otrkārt, iepriekš pieminētā pāreja uz retrospektīvu ieskicē turpmāko romāna stilu, kurā mijas dažādas pagātnes, tādējādi nostiprinot apjēgu, ka "Reģistratūras" gadījumā darīšana nebūt nebūs ar klasisku izklaides žanra literatūru. To autors godīgi norāda jau pirmajās lappusēs, proti, pirmajā atmiņu ainā, kur Pancers stāsta, kā iepazinies ar savu draudzeni. Taču arī šis stāsts kalpo par veiklu aizsegu, jo tieši tajā parādās, manuprāt, viens no svarīgākajiem romāna caurviju motīviem – "melna, plandošās drānās tērpusies vecene ar divām alumīnija kannām rokās" (12. lpp.). Izklausās pēc nāves, vai ne?
Atļaušos apgalvot, ka tieši tāds arī ir "Reģistratūras" galvenais vēstījums – tas ir romāns par cilvēka gājienu uz savu nāvi, par tās pilnīgo nejēdzību un arī par dzīves absurdumu. Ja kādam šī tēma izklausās banāla, varu mierināt, ka atšķirībā no dzīves romānā neviens no daudzo pavedienu galiem neizslīd autoram no pirkstiem. Ikvienai darbībai, ikvienam no rūpīgi un pārdomāti noslīpētajiem tēliem ir sava nozīme sižeta attīstībā. "Reģistratūrā" nav lieku detaļu. Kaut ko tādu patiešām var sarakstīt tikai cilvēks, kas brīvi orientējas senajos tekstos, zina, ko nozīmē teksts un konteksts, zina, kas ir valodas likumsakarības un peld tajā brīvi kā okeānā. Viens no labākajiem pēdējos gados lasītajiem latviešu literatūras darbiem.
2