Par grāmatām
26.04.2022

Mūžīgais ceļš uz patiesību

Komentē
0
Saglabā

Par Baibas Zīles romānu "Alma – pasaules mala" (izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2022).

Baibas Zīles jaunākais romāns "Alma – pasaules mala" lasāms vismaz no trim atšķirīgām perspektīvām, un katra no tām vēstījumu parāda citā gaismā, tādējādi bez autores iecerētās domas piešķiļot tekstam vēl papildu jēgu, kuru tad atkarībā no lasījuma var radīt pats lasītājs. 

Pirmkārt, to var lasīt kā mīlasstāstu. Galvenais varonis ir fotogrāfs Jonass, kuram ir līgava, laba karjera, nolūks pirkt dzīvokli, draugi, kas ir arī kolēģi, – šķietami visi priekšnoteikumi vai nu mierīgai vācu vidusšķiras dzīves uzsākšanai, vai arī eksistenciālai krīzei, kuras cēlonim jātiek saistītam ar kaut ko pārāku par cilvēku pašu. Kā jau labā romānā piedien, notiek tieši otrais, un Jonass kāda projekta ietvaros dodas uz Austrumeiropu, kur sastop Almu. Ierauti projekta plānu, sabiedrisko attiecību un reklāmas jūklī, viņi tomēr tveras viens pie otra kā pie drošas saliņas, un Jonasa līgava Marianne pamazām aizslīd perifērijā. Tomēr arī Jonasa un Almas mīlasstāsts nebeidzas laimīgi – viņa Gibraltārā aizbēg, bet viņš attiecīgi sajūk prātā un pakāpeniski iet bojā. 

Taču šis, protams, ir tīši vienkāršots un visai nonivelēts romāna sižeta lasījums, kura nolūks galvenokārt ir iepazīstināt ar varoņiem. Daudz būtiskāks grāmatā ir vēstījums, kas ietver dzimtas stāstu, vedinot pievērsties jautājumam, vai un kā to, kas mēs esam, ietekmē tas, no kurienes mēs nākam. Jonasa bērnības atmiņas tēla attīstībai ir būtiskas, taču Almas dzimtas stāsts aptver daudz vairāk – tas vēsta ne vien par vietas nozīmību, bet iekļauj arī būtiskas Latvijas vēstures daļas. Grāmatas sākumā Austrumeiropas vēstures pārstāsts lasītājam liek īgni saknosīties un neļauj ne atkauties no domas, ka tāds te ielikts tikai tāpēc, ka autore jau sākotnēji ieplānojusi, ka grāmatu varētu izdot arī kādā svešvalodā, un mērķtiecīgi skaidro neredzamajam angļu/vācu/jebkuras citas valodas lasītājam vēsturisko fonu. Tomēr ap romāna vidu (latviešu) lasītājs saprot, ka ar savu sākotnējo pieņēmumu ir krietni alojies, jo tieši stāsts par Almas vectēvu un tēvoci lielā mērā nosaka to, kāpēc pati Alma ir tāda, kāda nu ir. Šādā lasījumā visai būtiski pievērst uzmanību tam, kā Alma nonāk tik ciešā saskarē ar fotogrāfu un faktiski izdzīvo kādai citai meitenei paredzētu karjeru. No otras puses, ziņkārīgam lasītājam gribas arī iedziļināties etimoloģijā, kas likta jau romāna virsrakstā – ko nozīmē sievietes vārds "Alma"?  Vikipēdijā apgalvots, ka ticamākā šā vārda etimoloģija ir vārds "labvēlīgā" (arī "laipnā", arī "tā, kas rūpējas"). Lasītājam interpretācijā, šķiet, tomēr visnoderīgākā izrādās tieši nozīme "labvēlīgā", jo, lai arī Almas psiholoģiskajam tēlam šādu īpašību piedēvēt nemaz nav tik viegli, tieši kā labu vēloša viņa funkcionē attiecībā pret romāna galveno varoni Jonasu.

Un te arī paveras trešā iespēja – lasīt šo romānu kā vēstījumu par ideālo kadru, tā apstrādi, par pasaules malu un tīklu, kas mūs pārklāj. Jonass ir fotogrāfs, pavisam vienkāršoti varētu teikt – gaismas pierakstītājs, cilvēks, kurš zīmē ar gaismu. Un paradoksālā veidā tieši gaisma ir arī viņa lielākā problēma – tas saules stars, kurš veido ideālo kadru, bet pazūd, pirms esi paspējis noknipsēt, ideālais kadrs kļūst par Jonasa lielo dzīves mērķi (23.–24. lpp.). Jāatzīst, fotogrāfiju un fotogrāfa darbu Baiba Zīle ir izpētījusi visos sīkumos – ne mirkli lasītājam nerodas šaubas, ka Jonass ir profesionālis, un līdz ar to arī viņa piepešā atskārta – ka viņš vairs nespēj fotografēt sejas – iegulst prātā kā viena no centrālajām romāna tēmām. 

Tieši šī ir Jonasa īstā krīze, kas arī virza turpmāko romāna virzību un darbību. Cilvēki stāv priekšā patiesībai, kuru varētu atspoguļot ideālais kadrs, – viņi ir aizņemti ar kustību, ar būšanu stilīgiem, ar dzīvošanu šajā mirklī, arī ar labākas pils nolūkošanu kāzām un dzīvokļa meklējumiem kopdzīvei kā Jonasa līgava. Vienlaikus seja ir arī tā cilvēka daļa, kura ir sirēna, vērotāju gluži kā Odiseju ievilinot savā valstībā un tīklos; tā ir mainīga, tā reklamē, pauž emocijas, vārdu sakot, savelk visdažādāko sīku notikumu un mazu pasauļu tīmekļus kopā pašam būtiskākajam – tīklam, kurā ir ietverta visa pasaule, tās vēsture un cilvēki, tīklā, kurš apliecina, ka viss ir viens, un var arī sniegt atbildi par to, kā iegūstams ideālais kadrs un kur sasniegt pasaules malu. 

No šādas perspektīvas uzlūkots, Baibas Zīles romāns "Alma – pasaules mala" ir smalki un rūpīgi pārdomāts, sarežģīti savīts vēstījums, kas ar literatūras palīdzību cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas lielā mērā ir arī filozofijas pamatā – kāpēc kaut kas ir, nevis nekā nav? Kas ir tas, kas ir? Tāpēc varbūt nekļūdīšos, romānu nosaucot pat par metafizisku – tas pievēršas vienai vienotai esamībai, kas caurvij laikus, pasauli un cilvēkus, neatkarīgi no ģeogrāfiskā un laiciskā izvietojuma. Šādi lasīts, teksts no pārliecinoša reālisma aizved teju maģiskā pasaulē, un acumirkli lasītājs jūtas apmulsis, meklējot atbildi uz jautājumu, vai atrodas prātu zaudējuša mīlnieka prātā vai pasaules koka serdē. Vai varbūt sapinies tīklā, kas taču pārklāj visu romāna teksta pasauli? 

Te atliek atgādināt, ka tīkla metafora pasaules literatūrā jau ir tīri labi pazīstama – visdrīzāk būs gana, ja atgādināšu par Airisas Mērdokas izcilo romānu "Zem tīkla". Šī romāna pētnieki tīkla metaforas paralēles meklējuši Rietumu filozofijā, ja konkrēti – Ludviga Vitgenšteina "Loģiski filozofiskajā traktātā". [1] Nebūt neuzskatu sevi par spēcīgu Vitgenšteina filozofijā, bet "Traktātā" viņš Ņūtona mehānikas kontekstā runā par "kvadrātisku tīklojumu, un tad pasakot par katru kvadrātu, vai tas ir balts vai melns. Šādā formā es virsmas aprakstā būšu ieviesis vienotu formu. Šī forma ir patvaļīga, jo ar tādiem pašiem panākumiem es varētu izmantot tīklu ar trīsstūru vai sešstūru acīm."[2] Lai atturētos no neizglītotām interpretācijām un neieslīgtu liekās detaļās, norādīšu vien, ka šis apraksts seko kā skaidrojums apgalvojumam, ka Ņūtona mehānika pasaules aprakstā ievieš vienotu formu. Pasaules aprakstā. Varbūt tieši tā arī var lasīt Zīles versiju par pasaules malu – kā mēģinājumu piešķirt pasaulei un esamībām, kas tajā krustojas, vienotu formu. Tikai te vēstnesis par vienoto formu ir gaismas stars, kas veido nenotveramo ideālo kadru, un nemitīga nepilnīgo kadru apstrāde, kā cenšoties nokļūt pie saknēm, pie būtiskā, jo tieši mēģinājums var izrādīties mūžīgs ceļš uz patiesību.


[1] Wood, Michael. Don’t Worry about the Pronouns. London Review of Books, Vol. 41 No. 1, 3 January 2019, pieejams tiešsaistē: https://www.lrb.co.uk/the-paper/v41/n01/michael-wood/don-t-worry-about-the-pronouns, skatīts 04.04.2022.

[2] Vitgenšteins, Ludvigs. Loģiski filozofisks traktāts, tulk. Jānis Taurens. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2006, 133. lpp.

Tēmas

Ilze Jansone

Ilze Jansone ir rakstniece un teoloģe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!