Foto: "Unsplash"
 
Par grāmatām
18.01.2022

Vai latviešiem vajadzīgas seksenes?

Komentē
4
Saglabā

Šī raksta tapšanas laikā diezgan daudz esmu prātojusi par to, kas nosaka tādu autoru kā E. L. Džeimsas vai Karīnas Račko popularitāti un "neparastumu". Mazāka vai lielāka viļņošanās mēdz sacelties teju arī ap jebkuru citu romānu, kas nemaz nav ierakstāms erotiskās vai pornogrāfiskās literatūras plauktiņā, bet iekļauj vien dažas ainas, kas apraksta cilvēku visā tā ķermeniskajā jutekliskumā un/vai neglītumā – nu, piemēram, Svena Kuzmina "Dizažio", Ingas Gailes "Rakstītāja" vai Gunta Bereļa melnā pornogrāfija romānā "Kur vārdiem nebija vietas". Vai patiešām latviešu literatūrā tik asi pietrūcis erotikas attēlojuma, ka lasītājiem sociālo tīklu grāmatu klubiņos tas aizvien šķiet kas nepiedienīgs vai šķebinošs? Tāpat mani allaž interesējis jautājums par erotiskās un pornogrāfiskās literatūras atšķirībām, un tāpēc vien šķita interesanti mēģināt izdomāt, kāda kopaina šajā jautājumā paveras jaunākajā latviešu literatūrā.

Erotika vs. pornogrāfija

Par erotisko literatūru tradicionāli uzskata tādu, kur seksuālie elementi parādās plašākā estētiskā aspektā. Lielākoties tā tiek nošķirta no pornogrāfiskās literatūras, kurai var būt arī literāras iezīmes, tomēr pēdējās galvenais uzdevums ir ne tik daudz estētisks, cik fizioloģisks, proti, uzbudinājums [1] .Pasaules literatūrā par erotisko literatūru uzskata virkni klasisku darbu – starp slavenākajiem var ierindot Kamasūtru, D. H. Lorensa "Lēdijas Čaterlejas mīļāko", kā arī marķīza de Sada darbus (latviešu lasītājam droši vien pazīstamākais no tiem ir "Justīne jeb tikumības nedienas"). Tiktāl, ja ielūkojamies vispārīgos avotos. Tomēr arī vispārīgus avotus, kā zināms, var mazliet pakritizēt – šādam nošķīrumam varu piekrist vien daļēji, jo tad uzreiz būtu jādomā, kas tad skaitās pornogrāfiskās literatūras klasika. Vai patiešām tāda, kuras vienīgais mērķis ir uzbudināt lasītāju? Ne vienmēr nošķīrums starp erotisko un pornogrāfisko literatūru ir kristālskaidrs – piemēram, de Sada darbus, to pašu "Justīni", savulaik taču pieskaitīja pie pornogrāfiskās literatūras. Līdzīgi arī franču rakstnieka Žorža Bataja prozu un dzeju mēdz klasificēt gan pie erotiskās, gan arī pie pornogrāfiskās literatūras, visbiežāk atkarībā no konkrētā daiļdarba satura un interpretētāja perspektīvas. Savukārt pēdējās desmitgades grāvējgabals, kas, jādomā, ne vien krietni patricinājis lasītāju gaumi, bet ietekmējis arī Latvijas erotiskās/pornogrāfiskās literatūras piedāvājumu – E. L. Džeimsas "Greja piecdesmit nokrāsas" –, ieskaitīts meinstrīma erotikas kategorijā ar BDSM un feminisma elementiem.

Tāpēc šajā rakstā piedāvāšu savu nošķīrumu pornogrāfiskajai un erotiskajai literatūrai, un tas pēc būtības ir ļoti vienkāršs un balstīts divos apsvērumos. Pirmkārt, etimoloģijā. Abu vārdu saknes meklējamas grieķu valodā, un abiem tulkojumā ir pamanāmas nelielas nianses. Sakne porn atrodama šādos vārdos: pornos – 'sodomīts, netiklis'; arī 'elkdievis'; porneia – 'netiklība, prostitūcija'; pārnestā nozīmē – 'elkdievība'; porneion – 'bordelis', porneio – 'nodarboties ar prostitūciju', pornē – 'prostitūta' un tamlīdzīgi. Visus te neuzskaitīšu, taču burvīgākais vārds, manuprāt, ir pornofilas – 'tāds, kas mīl prostitūtas' [2]. Savukārt eroeis nozīmē 'skaists/jauks' un eros – 'mīlestība, iekāre' [3]. Lūk, tieši šo vārdu tulkojuma variācijas arī allaž veidojušas manu personīgo nošķīrumu starp erotisko un pornogrāfisko literatūru – pornogrāfiskā literatūra, manuprāt, būs "netiklāka" (un tas sakrīt arī ar vārda "pornogrāfija" definīciju latviski: vulgāri naturālistisks, nepieklājīgs dzimumdzīves, dzimumakta attēlojums literatūrā, tēlotājmākslā, kino utt.; darbs vai darbi ar šādu attēlojumu [4]) un naturālistiskāka nekā erotiskā literatūra (erotika: 1. Ar dzimummīlestību saistīts jūtu un izturēšanās veidu kopums, to izpausme. 2. Šāda rakstura literatūra, mākslas darbi. [5]). Kas attiecas uz literatūras estētisko aspektu, erotiskajā literatūrā, pēc manas saprašanas, tiks izmantots vairāk metaforu un biežāk būs sastopama valodas aizplīvurotība, savukārt pornogrāfiskā literatūra ir tiešāka, naturālistiskāka un tajā daudz biežāk atradīsim tiešus fizioloģiskus vai rupjus apzīmējumus nekā erotiskajā. Savukārt literārās iezīmes te diez vai kalpos par kritēriju, jo skaidrs, ka ir iespējams uzrakstīt tiklab daudzslāņainu, filozofisku un pornogrāfisku, kā daudzslāņainu, filozofisku un erotisku darbu. Daudz svarīgāks par erotikas/pornogrāfijas nošķīrumu, manuprāt, no literatūras viedokļa ir jautājums par to, vai erotiskas un pornogrāfijas elementi literārā darbā kalpo kā pašmērķis, kā lasītāja uzbudinājuma sekmētāji vai kā palīglīdzeklis, piemēram, filozofiskas, sociālas vai politiskas idejas izteikšanai.

Jau atkal – vīriešu un sieviešu seksenes?

Ārvalstnieku klasifikāciju šoreiz liksim mierā, izlases veidā piesaucot šādus tādus spilgtus piemērus salīdzinājumam, kur un ja tas būs nepieciešams. Šoreiz mani interesē divi izplatīti mīti par latviešu literatūru – pirmkārt, nereti dzirdēts, ka nezin kāpēc tieši latviešu valoda neesot sevišķi piemērota erotiskajai literatūrai. Otrkārt – ka latviešiem tādu īstu sekseņu, atskaitot nesen uzlēkušo zvaigzni Karīnu Račko, nemaz īsti neesot. Manuprāt, tā vai citādi abi šie jautājumi ir saistīti, tāpēc, iespējams, ir vērts mazliet iedziļināties latviešu literatūras vēsturē. Uzreiz gan jāuzsver, ka manā interešu lokā ir pirmkārt un galvenokārt proza, jo par dzejas specifiku visos sīkumos spriest nevaru.

Pats par sevi saprotams, ka padomju laikā seksa nebija – kāda tev tur vēl erotiskā literatūra! Par seksu, erotiku un pornogrāfiju tā pa īstam latvieši sāka reflektēt pēc neatkarības atgūšanas. Nu, piemēram, 2000. gadā izdotais un visdrīzāk lasītāju jau labi aizmirstais Andra Bergmaņa romāns "Kaili uz Mēness ceļa" [6] un pēc astoņiem gadiem publicētais "Solveiga un Diogēns" [7], kas, vismaz no erotikas viedokļa, interesantā veidā atkārto pirmās grāmatas naratīvus, lai arī vēstījums, protams, ir pavisam cits. Bergmaņa grāmatā par seksu un seksualitāti vēstīts visai naturāli un tieši, tādējādi vedinot ierindot grāmatu "Kaili uz Mēness ceļa" pornogrāfisko romānu plauktiņā, pat par spīti tajā izmantotajām metaforām (Zelta zutis un Zebiekstīte ir spilgtākie piemēri – ar tiem apzīmētas, attiecīgi, vīrieša un sievietes ģenitālijas). Tomēr romāna vēstījums nav pašmērķīgi būvēts tikai un vienīgi ap seksu un, kas nav tik mazsvarīgi, arī sievietes ķermenis netiek aprakstīts kā naturāls objekts, kura vienīgā funkcija ir raisīt uzbudinājumu pretējā dzimumā (vai lasītājā). Sieviete ir dzīvs indivīds ar saviem sapņiem, ticamiem, reāliem vilcieniem aprakstīta, tajā pašā laikā vēstījumā saglabājot mīlnieka rožainās brilles. Kopumā šajā tekstā saaužas ļoti daudz pavedienu – paaudžu atšķirības, tālaika cilvēku un vides raksturojums, savu vietu atvēlot arī reliģiozitātei un dzīvai, nesamudrītai izpratnei par to.

Soli tālāk – un, iespējams, uz priekšu – 2013. gadā sper anonīmais samizdata "SP" ("SurogātPartneris") autors, ar ellišķīgu humoru daudzās lappusēs nododamies sieviešu ķermeņu un orgasmu analīzei un uzskaitījumam, pie viena paķerot klāt arī šādus tādus filozofiskas dabas jautājumus, bet pašās beigās piedāvājot pat veselus traktātus par visdažādākajām tēmām. Tiesa, atšķirībā no Bergmaņa, SP nekādas metaforas neizmanto un cilvēka dzimumorgānus sauc latviešu valodā tiem paredzētajos, lielākoties par nepieklājīgiem uzskatītos vārdos. Atšķirība ir arī tajā, ka SP nebūt neapraksta vienu sievietes ideāltipu, bet gan pievēršas seksuāla akta un orgasma būtībai, nedz sievieti, nedz vīrieti sevišķi neizskaistinādams un faktiski abus dzimumus tēlodams kā dzīvniekus, kurus vada kopošanās tieksme (kuru gan var papildināt arī dažādas emocionālas un intelektuālas refleksijas). Šāds raksturojums, protams, vedinātu "SP" pieskaitīt pornogrāfiskajai literatūrai, un, raugoties no iepriekš iztirzātās klasifikācijas perspektīvas, tā arī ir. No konvencionālās morāles skatpunkta netiklība un bordeļošana šajās lappusēs sit augstu vilni – tās ir sievietes, kuras pašas SurogātPartneri jeb Mošķi izvēlējušās un netiklas varbūt ir tik, cik apzinās savas seksuālās vēlmes un labprāt izbauda orgasmu, bet Mošķis pats nudien ir īsti literārs pornofils. Savukārt visa šī kombinācija un autora asprātīgais vēstījums "SP", manuprāt, padara par lieliskāko pornogrāfijas gabalu latviešu literatūrā. Starp citu, ja nu kāds vēlas ar to iepazīties, tāda iespēja būs – šī gada sākumā rediģētā "SP" versija dienasgaismu ieraudzīs izdevniecībā "Bolderāja".

Savukārt 2002. gadā ar blīkšķi un "Romāniņu" prozā debitē Dace Rukšāne, kura, šķiet, ir pirmā no latviešu rakstniecēm, kas atklāti reflektē par sievietes seksualitāti, atainojot to no gluži parastas ikdienas skatpunkta. Lai arī mūsdienu lasītājam "Romāniņš" varētu šķist mazliet panaivs un tā galvenā varone – visai vieglprātīga dāma, ar šo darbu Rukšāne, manuprāt, atklāja virzienu latviešu literatūrā, kurā vēl bez viņas pašas "Beatrises gultas stāstiem" – jau daudz nobriedušāka darba, kas iztirzā nopietnāku problemātiku –  itin labi iegulst arī citi latviešu sieviešu darbi. Kaut vai daudz poētiskākais un jaunvārdiem piesātinātais Noras Ikstenas "Amour Fou" vai nesen dienasgaismu ieraudzījušais sievietes seksualitātes un dzīves ritumu aptverošais Annas Auziņas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata". Protams, visus šos daiļdarbus nav iespējams un nevajag sviest pār vienu kārti, jo tie atšķiras gan uzstādījuma, gan uzbūves un nolūka ziņā. "Beatrises gultas stāsti" koncentrējas uz attiecību meklējumiem, sievietes vietu šajā pasaulē un vienlaikus arī mācīšanos būt mierā ar sevi – gan psiholoģiskā, gan jutekliskā ziņā –, bet tajos neiztrūkst arī iekšēja dialoga par eksistenciāli būtiskākiem jautājumiem. Kaut vai, piemēram, burta D apspēle, metaforiski ietverot tajā ļoti daudzus interesantus jēgas un emocionālas izdzīvošanas jautājumus – no Dirsas līdz pat Deus ex Machina [8]. Ikstenas "Amour Fou" savukārt būvēta kā poēma par bibliskām un determinētām mīlestības attiecībām, fizioloģijai nereti piemērojot liekus poētismus, kas padara šo tekstu visdrīzāk negribēti komisku (orgaisma; apakšiņa u.c.) [9]. Ticams, ka šādu poētismu dēļ arī  izveidojies savādais mīts par latviešu valodas nepiemērotību erotiskajai literatūrai – lai arī, piemēram, Anna Auziņa par seksu raksta tikpat daudz, cik Ikstena (un precīzākā kristietības kontekstā, jāpiezīmē), viņas izmantotā valoda nekādā ziņā nav pašmērķīga, drīzāk parupja sarunvaloda, un līdz ar to nenovērš lasītāju no vēstījuma centrālā mērķa – kas, manā interpretācijā, ir stāsts par sievietes kā seksuālas būtnes pieaugšanu un nobriešanu pasaulē, kurā savu vārdu aizvien saka vecas baznīcas tradīcija. Starp citu, arī Rukšāne neaizraujas ar liekiem poētismiem un izvēlas nu jau latviešu valodā izplatītāko tradīciju, apzīmējot intīmās vietas ar salīdzinoši neitrāliem vārdiem.           

Latviešu seksenēm būt!

Pārlaižot paviršu un īsu skatienu latviešu erotiskās/pornogrāfiskās literatūras vēsturei, jāsecina, ka tāds nodalījums kā erotika vai pornogrāfija šobrīd īsti nav aktuāls. Drīzāk vērts fokusēt uzmanību uz literārā teksta kvalitāti un nobeigumā beidzot pievērsties populārajai erotiskajai literatūrai, ja pavisam konkrēti – Karīnas Račko jaunākajam veikumam "Ekstāze". Pavisam noteikti Račko neturpina taku, kuru latviešu literatūrā ieminusi Dace Rukšāne ar "Romāniņu", jo jebkādas sakarīgas problemātikas vai nopietnu konfliktu viņas prozā neatrast – notikumi un varoņi tajā pakārtoti seksuālajam aktam un līdz ar to – klišejiski līdz nelabumam. Lai arī dialogos varoņi atsaucas gan uz mākslas izpratnes problēmām (Efeja un Eliass), gan uz sociālām problēmām, piemēram, sievietes vietu pasaulē (Efeja un Madlēna), tomēr neatstāj iespaids, ka šie dialogi tekstā iekabināti bez īsta nolūka un intereses un, labākajā gadījumā, kalpo pašmērķīgam varoņu raksturojumam. Protams, ka galvenā varone ir attālinājusies no sava vīra, pievilcīga ārsta, kuru vēl bez darba interesē tikai futbols. Pati viņa ir fotogrāfe, tātad mākslinieciskās jomas pārstāve, valkā zīmolu apģērbus un apavus, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien to biežais uzskaitījums vienā mirklī nesāktu krist lasītājam uz nerviem. Pēc nenotikuša orgasma viņa, protams, bauda glāzi sarkanvīna, bet kopā ar labāko draudzeni vai klientēm dzer Dom Perignon. Efejas, Eliasa un Georga tēli ir tīri stereotipu iemiesojumi un vairāk līdzinās novelkamajām bildītēm, nevis dzīviem cilvēkiem. Varoņu sarunas lielākoties virmo tikai par un ap vīriešiem, savukārt jebkāda refleksija par dzīvību–nāvi–seksualitāti, kas patiešām varētu kļūt par potenciāli aizraujošu tēmu, ja autorei to labpatiktos integrēt romāna vēstījumā, parādās apnicīgi didaktiskos dialogos ar vīrieti mākslinieku (protams! Turklāt viņš nedzer šampanieti, bet viskiju, kā īsts vecis), ar kuru, kā lasītājs nojauš jau līdz ar viņa parādīšanos pie apvāršņa, galvenajai varonei būs sekss visas grāmatas garumā. Turklāt šī nu ir tā reize, kad seksa apraksti ir tik ārprātīgi slikti, ka, tos lasot, rodas divas vēlēšanās – vai nu ātri aizšķirt grāmatu un nekad pie tās neatgriezties, vai arī ballītēs lasīt tos priekšā draugiem, lai visi varētu kārtīgi izsmieties [10]. Šis kopums padara Račko "Ekstāzi" par absolūti plakanu, garlaicīgu un acīm redzami konstruētu vai pat baltiem diegiem šūtu gabalu bez jebkādas pievienotās vērtības. Varbūt tas vēl nebūtu nekas, jo, kā zināms, lasītājam ir nepieciešama arī viegla bezideju literatūra, un, galu galā, varbūt tieši Račko romāni zināmā mērā aizpilda pornogrāfiskās literatūras nišu (saskaņā ar konvencionālo definīciju), sekmējot lasītāja/-as uzbudinājumu, sapņus par seksuālo dzīvi, vīrieša ideāltipu u.tml., līdzīgi kā tas ir ar romantiskām un vieglām filmām. Taču bēdīgākais ir apstāklis, ka iepriekš uzskaitīto piemēru dēļ lasītājs "Ekstāzei" tā arī nenotic un – paliek bez līdzpārdzīvojuma.

Diemžēl nevaru "Ekstāzi" ievietot kontekstā ar citiem autores darbiem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā, atšķirībā no ārvalstīm, diez vai būtu iespējams veidot erotiskās/pornogrāfiskās literatūras sliktāko grāmatu TOPus, kā to dara, piemēram, Lielbritānijā [11]. Karīnas Račko daiļradi izslēdzot kā uz "Greja 40 nokrāsu" viļņa importētu atdarinājumu, jāsecina, ka latviešu literatūras tradīcijā nav izteikta erotiskās vai pornogrāfiskās literatūras nošķīruma – ir dažādas kvalitātes un atšķirīgai auditorijai piemērotas seksenes, kas lielākoties tomēr neiztur labas literatūras kritērijus un aptver erotismu visplašākajā mērogā – no pornogrāfiskām piezīmēm līdz maigam jutekliskumam. Un tikai lasītāju gaume noteiks to, kas turpmāk veidos latviešu erotisko iztēli un seksa stilu – Račko piebriedušais vīrieša dzimumloceklis, SP un Auziņas pimpis, Bergmaņa Zelta zutis, Kuzmina daikts vai Ikstenas orgaismas.

[1] Erotica, literature. Pieejams: https://www.britannica.com/art/erotica, skatīts 29.12.2021.

[2] Liddell, H. G., Scott, R., Jones, H. S. & McKenzie, R. A Greek and English Lexicon. A simplified edition, p. 533. Pieejams: areopage.net, skatīts 12.01.2022.

[3] Turpat, p. 255.

[4] "pornogrāfija", Latviešu literārās valodas vārdnīca. Tezaurs.lv, pieejams: https://tezaurs.lv/pornogr%C4%81fija, skatīts 12.01.2022.

[5] "erotika", Latviešu literārās valodas vārdnīca. Tezaurs.lv, pieejams: https://tezaurs.lv/erotika, skatīts 12.01.2022.

[6] Bergmanis, Andris. Kaili uz Mēness ceļa. Erotiska poēma. Rīga: Elpa, 2000.

[7] Bergmanis, Andris. Solveiga un Diogēns. Rīga: Latvijas Avīze, 2008.

[8] Rukšāne, Dace. Beatrises gultas stāsti. Rīga: Atēna, 2002, 216. lpp. ff.

[9] Ikstena, Nora. Amour Fou. Rīga: Dienas Grāmata, 2009, 212. lpp., 110., 112., 154. lpp. un citviet.

[10] Piemēram: "Katrs nervgalis zem Efejas ādas šķita reaģējam un iegailējamies, it kā to nupat būtu skārusi elektriskā strāva. Efeja apskāva Eliasa kaklu un tiecās pretim vīrieša augumam; viņas ķermenis atsaucās, pirms vēl apziņa bija paspējusi aptvert, ko viņa dara, un novērtēt to kā kaut ko nepareizu un nepiedienīgu; viņa pavēra lūpas, ielaizdama viņa mēli dziļāk, atbildēja skūpstam ar tikpat neapvaldītu kaisli un skaļi ieelsojās, kad šķita – saviļņojuma, uzbudinājuma un baudas kombinācija ir pārāk spēcīga, pārāk intensīva, lai to varētu izturēt. Pavirzījis gurnus uz priekšu, Eliass piespieda Efeju pie durvīm vēl ciešāk, un cauri apģērba barjerai viņa juta piebriestam vīrieša dzimumlocekli. Reibinošā berze starp abu augumiem lika klitoram iepulsēties alkās. Realitātes apjēga izplēnēja baudkārē, un līdz ar to – arī morāles apsvērumi un sirdsapziņa." Račko, Karīna. Ekstāze. Rīga: Karīna Račko, 2021, 116. lpp.

[11] Sk., piemēram, https://literaryreview.co.uk/bad-sex-in-fiction-award

Tēmas

Ilze Jansone

Ilze Jansone ir rakstniece un teoloģe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!