Rītdienas intervija

Zāles palīdz, es iemiegu priekšpusdienā un pamostos tikai vakarā. Galva ir savādi tukša, bez mazākās trauksmes atbalss. Prāts neaizķeroties slīd pāri dažādiem sīkumiem un saraustītu sapņu momentuzņēmumiem. Bez kāda izbrīna pamanu, ka manam telefonam saplaisājis ekrāns un pienākušas vairākas man neizprotama satura īsziņas. Kamēr gulēju, kāds man divreiz zvanījis no nepazīstama numura. Šķiet, es pat atbildēju – atceros sievietes balsi klausules otrā galā. Man nav ne jausmas, ko viņa vēlējās vai ko es atbildēju. Varbūt tad es, tā arī nepamodies, izlaidu telefonu no rokas un tas krītot saplaisāja. Kaut gan tas varēja notikt arī vakar vai vēl sazin kad. Es jūtu galvu reibinošu izsalkumu un vēlmi iedzert ko stipru, bet apģērbies aptveru, ka tur, lejā, viss noteikti jau sen ir ciet. Prātīgāk būtu bijis gulēt tālāk līdz rītam vai kādam citam mēnesim. Aiz loga beidzot nedaudz sasnidzis, es stāvu, atspiedies pret palodzi, un veros tajā ar rāmu pateicību.

Pēdējā laikā pa centru klīst veseli bari sajukušu ļautiņu – neatminos, ka citkārt to šeit bijis tik daudz. Nesen, piemēram, redzēju sievieti, kura sāka izģērbties ielas vidū, nostājusies blakus bariņam arābu puišu. Viņa klaigāja par alahakbariem, asala leikumiem un rāva no sevis vienu apģērba gabalu pēc otra. Tad citu vakaru te pa ielu skraidīja čalis ar austiņām un skaļi dziedāja līdzi tam, kas nu viņam tur tajās austiņās skanēja, – viņš lēkāja, mauroja pilnā balsī un beigās pat metās vārtīties pa zemi. Droši vien tā bija tiešām laba, spēcīga mūzika. Es pats visu laiku klausos vienu un to pašu – kaut kādus gaudulīgus ambientus. No ekspresīvas, niknas mūzikas man pasākusi sāpēt galva. Kā no skaļām balsīm vai idiotiskiem smiekliem. Vēl te rajonā bija parādījies viens savāds tipāžs, kurš staigāja apkārt skafandrā. Kādu laiku viņš biedrojās ar skvēra bezpajumtniekiem, bet pēc tam, spriežot pēc visa, tika padzīts sava nereprezentatīvā izskata dēļ. Mani tas nez kāpēc padara nedaudz skumju.

Kaut gan skumju mani padara gandrīz viss. Ir sasodīti grūti tikt vaļā no tās sajūtas, ka visam vajadzēja būt krietni savādāk.

***

Un es atceros, kā gadus piecpadsmit atpakaļ es kādā vasaras sestdienas rītā iekāpju vilcienā uz Jūrmalu. Nupat esmu izšķīries ar meiteni, kura nespēja izturēt manu infantilismu, un noskaņojums man ir traģisks. Vagonā aiz manis sēž iereibušu puišu bariņš, un viņi uzreiz pievērš uzmanību manam izskatam – mugurā man ir kaut kāds par kapeikām pirkts pseidomilitārs haki krāsas pletkrekls ar neesošu armijas vienību uzšuvēm, uz sejas – pilota saulesbrilles. Viņi grib zināt, kur esmu dienējis. Viņi grib zināt, kas tās par uzšuvēm un kāpēc sēžu saulesbrillēs. Man nav vēlmes ar viņiem ielaisties, bet kāds no viņiem jau pārliecies sēdeklim un sāk stiept rokas. Es negribīgi grasos celties, bet mani apsteidz pretī sēdošais milzīga auguma vīrs – pieslējies viņš satver tā čaļa roku, viegli pagriež un atmet atpakaļ. Pēc sāpju pilna izsauciena un satrauktas murmināšanas aiz manas muguras viss noklust.

– Mani Māris sauc. Es visādus sīkus celtniecības darbus veicu. Santehniku arī nedaudz saprotu, – atkal apsēdies, stādījās priekšā lielais vīrs.

– A es Aksels esmu. Noliktavā strādāju. Paldies jums par palīdzību.

– Aksels – skandināvu vārds laikam, ne? Es, starp citu, Mellužos dzīvoju.

– Es kādreiz arī tur dzīvoju. Nu, kā dzīvoju – uzaugu tur.

– Skaidrs, – Māris izvilka no somas plastmasas pudeli ar bālganu šķidrumu, viebdamies ielēja sevī vairākus lielus malkus, pasniedza pudeli uz manu pusi, bet, redzot noliedzošu galvas purināšanu, paslēpa to atpakaļ somā.

– A ko šiem vajadzēja vispār? – viņš pēc brīža jautāja, piesārtušām acīm mezdams skatienu pār manu plecu.

– Da neko, piedzērušies. Izdomāja kreklam piesieties.

– A kas vainas kreklam? Normāls krekls.

– Nu, man arī tā liekas. Par pusotru rubli Gerkenā nejauši atradu.

– Velns, es pats no tāda neatteiktos. Kā tagad vispār noliktavās – normāli maksā?

– Kā jau visur, laikam.

– Skaidrs, – ļoti nopietni atbildēja Māris. Tad izvilka no kabatas biļeti un zīmuļa galu.

– Te būs mans numurs, Aksel. Ja savajagas haltūras, droši zvani – kaut ko izdomāsim. Vai, ja pašam kaut kas parādās, ko Mārim piedāvāt, – nu, tur grīdu kādam uzlikt vai tamlīdzīgi, dod ziņu.

Mēs paspiedām viens otram roku, un viņš izkāpa.

***

Un tagad man piepeši žēl, ka esmu pazaudējis to numuru. Es labprāt piezvanītu Mārim – man nav, ko viņam piedāvāt, bet būtu jauki tāpat vien parunāt ar foršu, sakarīgu cilvēku. Varbūt viņš pat zina kādu izeju. Jo, ja tāda vispār ir, tad tieši Mārim to vajadzētu zināt.

To kreklu es vēlāk atdāvināju brālim, un viņš tajā nostaigāja vēl veselu mūžību. Nav izslēgts, ka tieši tad mūs sāka tik regulāri un uzstājīgi jaukt uz ielas. Vēl ne tik sen, vasarā, es, dodoties ciemos, pamanīju uz ielas kādu meiteni, kuru noturēju par pazīstamu, un, pieskrējis klāt, netīšām viņu sabiedēju. Aptvēris kļūdu, atvainojos, pagriezos uz otru pusi un strauji devos prom. Protams, beidzot ieradies ciemos, tieši viņu es ieraudzīju sēžam virtuvē. Viņa stāstīja par to, kā viņu uz ielas sabiedējis kāds tips, ko viņa sākumā noturējusi par manu brāli. Par spīti šai līdzībai, mēs ar brāli nesarunājamies jau ļoti sen, ja neskaita reizes, kad sameties uzklūpu viņam kaut kādos krogos ar indīgām replikām. Iemeslu tam, kāpēc tas ir tā, ir nedaudz vairāk nekā iemeslu tam, lai tā nebūtu. Bet viņa vainas tur īsti nav. Manai vientulībai vispār ir tāds visai individuālas izvēles raksturs. Tāpat kā manam rotaļīgajam alkoholismam vai sevis nicināšanai. Nudien nespēju atcerēties, ka es kādreiz būtu centies kļūt labāks vairāk nekā divu epizožu ietvarā. Man vienkārši nekad nav licies, ka man esošajā naratīvā būtu tādam jākļūst. Daudz biežāk man gribējies kļūt par kādu citu. Piemēram, tagad.

***

Kļūt par vienu no tām kliedzošajām, jukušajām kaijām lejā uz ielas. Vazāties ar dažādu drazu pilniem maisiņiem, nakšņot pieturā, atrast sev skafandru. Vārtīties pa peļķēm, klausoties iedomātās austiņās iedomātu "Miserere", kliegt līdzi pilnā balsī. Aizmirst visus un tādējādi pārstāt kaunēties, pārstāt smakt no ierūgušas vainas sajūtas. Piesaukt nāvi spulgām, bērnišķīgas sajūsmas pilnām acīm "Narvesena" gaismās. Iekosties mirklī un nelaist vairs to vaļā, liekot noasiņot tepat uz vietas līdz ar mani pašu. Kaut kas no tā visa uz neilgu mirkli varētu piešķirt jēgu visam pārējam. Vai vismaz atbrīvot no neērtiem jautājumiem.

***

– Sveicināti vēlreiz. Atvainojiet, ka tik vēlu zvanu, bet tā arī nesaņēmu atbildi no jums.

– Jā, es biju iemidzis. Es... Kāda veida jautājums tieši jūs interesēja?

– Par rītdienas interviju.

– Interviju?

– Jā, būtu lieliski, ja jūs varētu pulksten divos ienākt pie mums birojā. Vai citur, ja jums tā ērtāk.

– Man būtu ērtāk nenākt.

– Ak tā... Nu, es saprotu laikam. Žēl, protams.

– Jā, man arī.