Ko "sabiedrība" teiktu, ja Rebeka Koha būtu pievērsusies hinduismam?
Manuprāt, nav īsti labs stils tekstā iekļaut piezīmes par teksta autora paša dzīvi, tomēr, acīm redzot, vispirms jānorāda, ka es neesmu islāmofils. Iemesls ir vienkāršs: pārāk biežas ir epizodes, kad šai reliģijai piederīgie demonstrē neiecietību pret minoritātēm, antisemītismu un noraidījumu Izraēlas valsts pastāvēšanas tiesībām. Tiesa, fobijas un agresija pret citādi domājošajiem ir raksturīgas arī citām reliģijām (par to vēlāk), tomēr jebkurā gadījumā es negrasos sportisti kaut kā uzsvērti aizstāvēt vai uzslavēt.
Jezgā, kas ap viņu izvērsusies, mani interesē citi aspekti, kas tālāk minēti nozīmīguma (manuprāt) palielināšanās secībā.
Ja cepiens ir tieši par Kohas izvēlēto reliģiju, tad, atklāti sakot, tas ir tik primitīvi, ka ir garlaicīgi. Piemēram, neredzu iemeslu apšaubīt skumju gadījumu patiesīgumu žanrā "Kas notiek ar Rietumu sievietēm pēc pāriešanas islāmā?", tomēr tikpat labi varētu uzskaitīt ne mazāk skumjus gadījumus, kad cilvēki pievienojas kristiešu sektām. Ja kāds uzskata, ka kontrastā ar islāmu, teiksim, budisms gan ir "miera reliģija", tad Mjanmas budistu mūku aktīvā līdzdalība kampaņā pret rohindžu etnisko grupu vedina to apšaubīt. Arī starp hinduistiem netrūkst tumsonīgu un agresīvu personāžu. Ir pat dīvaini, ja tas jāatkārto: starp ikvienas reliģijas adeptiem ir ļoti dažādi cilvēki. Tas, ka islāmam Rietumu informatīvajā telpā tiek pievērsta salīdzinoši lielāka uzmanība, nenozīmē, ka šī uzskatu un vērtību sistēma īpaši izceļas ar Rietumu mierīgajiem civiliedzīvotājiem nepieņemamiem aspektiem. Savukārt pret sievietēm kretīniski izturas arī zinātnieki – ateisti, kuri regulāri balso par kreisajiem liberāļiem.
Interesantāks aspekts ir tas, ka diskusijas izraisa tieši reliģija, kurai Koha pievērsusies. Respektīvi, ja viņa būtu publiski paziņojusi, ka ir kontaktējusies ar citplanētiešiem vai atradusi nemirstības eliksīru, manuprāt, reakcija būtu daudz mierīgāka. Kur te loģika?
Tas vedina secināt, ka pretēji ilgstoši lasītajam un dzirdētajam par to, ka mēs dzīvojam sekulārā, laicīgā reģionā, reliģijas nozīme nav mazinājusies. Ja lietojam citu hronoloģiski nesenu, arī ar islāmu saistītu piemēru – musulmaņu lūgšanu atsākšanu Stambulas Svētās Sofijas katedrālē – tad nepatiku pret šo Turcijas valsts lēmumu droši vien izjūt arī cilvēki, kuri paši sevi neuzskata par aktīviem kristiešiem. Cilvēks, izrādās, var reti apmeklēt baznīcu (vai vispār neapmeklēt), vāji zināt rituālus, tekstus un vēstījumus, bet viņš jūtas aizskarts, vīlies vai apdraudēts, ja kāds pāriet citā ticībā (Koha) vai ja kaut kas notiek ar ticības simboliem (katedrāle). Es to rakstu kā tēzi bez konotācijām – ironijas, prieka, sarūgtinājuma.
Reliģijas pētniekiem un antropologiem šī tēze patiesībā nav nekas jauns. Nesen lasīju tekstu kopumu par Tibetas-Mongolijas budismu mūsdienās [1]. Neesmu pārliecināts, ka cilvēki Burjatijā vai Kalnu Altajā pēdējo desmitgažu laikā ir lielā skaitā kļuvuši reliģiozi, bet, acīm redzot, konkrētais budisma virziens viņiem ir svarīgs kā pašidentitātes veidotājs. Socioloģiskajās aptaujās Krievijā apmēram 70% respondentu atzīst sevi par pareizticīgajai tradīcijai piederīgiem, savukārt to reāli praktizē (apmeklē dievnamu, ievēro gavēni utt.) ne vairāk par 10 procentiem. Tātad jautājums ir: kāpēc reliģija daudzos gadījumos ir tik būtiska pašidentitātes sastāvdaļa? Dažas riskantas versijas.
Reliģija, ilgstoši klātesot kādā reģionā, kļūst par šī reģiona kultūrainavas sastāvdaļu. Cilvēks, piemēram, Šveicē var neapmeklēt kristiešu dievnamu, tomēr ziņa par mošejas celtniecību kaut kur tuvākajā apkaimē viņu dara kreņķīgu, jo mošeja "neierakstās" pierastajā kultūrainavā.
Reliģija ar savu imanento atšķirīgumu intriģē, kairina laikmetā, kad politiskās ideoloģijas ir arvien varāk izplūdušas un apnicīgākas. Ne velti kādā recenzijā tās autors atzīmē, ka nepārprotami kreiso politisko ideju sistēmā domājošais Slavojs Žižeks par kristīgās teoloģijas jautājumiem diskutē aizrautīgāk nekā grāmatas līdzautors – ja tā drīkst teikt, profesionāls kristiešu publicists. Pat par sevi varen augstās domās esošam t.s. intelektuālim var būt garlaicīgi viņa pašidentitāti veidot, izmantojot bieži sadomātus un samocītus nošķīrumus "neokonservatīvais", "kiberfeminisms", "demokrātiskais sociālisms" un tiem līdzīgus, toties ar reliģisko tradīciju saistīti simboli, citāti un apgalvojumi ļauj justies piederīgam plašākai un senākai atskaites sistēmai, pat ja viņš šo sistēmu nelieto. Varam šo modeli paplašināt: vienus un tos pašus viedtālruņus un mobilās aplikācijas lieto Parīzē, Rīgā un Dohā, priekšstati par "adekvātu dzīvi" ir kļuvuši tik līdzīgi, ka nav derīgi nošķīruma "mēs – viņi" veidošanai. Toties piederēšana vai nepiederēšana kādai reliģiskai tradīcijai – lai cik izplūdusi vai pat neprecīza ir šīs tradīcijas interpretācija – noder labi.
Iespējams, mēs vispār neprecīzi interpretējam globalizācijas ietekmi uz pašidentitātes veidošanos. Tradicionāli tiek pausts, ka, jo biežāk un ciešāk cilvēks saskaras ar atšķirīgo, jo vairāk viņš ar šo atšķirīgo aprod un zināmā mērā pieņem. Tikpat labi tā var nebūt. Tas man atgādina lasīto [1] par ebreju kopienu attiecībām ar kristiešu kopienām to veidošanās sākumposmā: ebreji Palestīnā pret kristiešiem izturējās iecietīgāk nekā ebreju kopiena Babilonā. Respektīvi – jo intensīvāka ir saskarsme ar atšķirīgo, jo ciešāka ir turēšanās pie "savas" tradīcijas.
Kā vērtēt reliģijas joprojām būtisko ietekmi uz konkrētā reģionā dzīvojošo – tostarp, reliģiju nepraktizējošo – identitāti? Vispirms, manuprāt, ir jāpieņem tas, ka nošķīrums "mēs – viņi" ir pastāvējis vienmēr, lai cik tas apbēdinātu tos, kuri sevi uzskata par vispārcilvēciskās vērtības aizstāvošiem humānistiem. Ja nošķīruma konstruēšanā reliģijas nozīme ir mazāka, tad var izmantot atšķirības ģērbšanās stilā, ēdienu gatavošanā, svētku svinēšanā un tā tālāk. Neesmu gatavs šī teksta ietvaros pārspriest, cik "mēs – viņi" modelis ir balstīts cilvēka evolūcijā vispār, tomēr, acīm redzot, tas ir a priori klātesošs. Savukārt, ja runa ir tieši par reliģisko sastāvdaļu, tad man subjektīvi ir radies iespaids, ka daudz kas atkarīgs no konkrētās konfesijas institucionālajiem līderiem – kāda ir viņu reputācija sabiedrībā? Ja šie cilvēki tiek atzīti par autoritātēm vai vismaz uzklausīšanas vērtiem, tā ir viena situācija. Ja ne (to var novērot gan Krievijā, gan Rietumos), tad plaukst un zeļ, maigi sakot, savdabīgas konkrētās tradīcijas interpretācijas, agresivitāte, mesiānisms un līdzīgas riskantas iezīmes. Komentāri par Kohu netieši liecina, ka mēs, šķiet, esam šajā situācijā.
[1] Frankopan, Peter. The Silk Roads. Bloomsbury, 2015, 58. lpp.
12