Aizvadītajā nedēļā ASV valdība iesaistījās diskursā par "Covid-19" "nedabisko" izcelsmi.
Tas, ka cilvēku bailes un ciešanas tiek izmantotas politisko rēķinu kārtošanā un manipulācijās, nepārsteidz. Visa vēsture čum un mudž no piemēriem. Tomēr, atzīšos, biju nedaudz pārsteigts, kad pagājušajā nedēļā ASV augstākā politiskā vadība – prezidents Tramps, valsts sekretārs Pompeo, kā arī vairāki militārās hierarhijas vadītāji – sāka publiski dot mājienus: kaut kas neesot īsti labi ar Ķīnas oficiālo un šobrīd pasaulē vispārpieņemto versiju par jaunā koronavīrusa izcelsmi. Nē, nē, mēs nesakām, ka Ķīna krāmējusies ar t.s. bioloģiskā ieroča izstrādi, bet var gadīties, ka koronavīruss ir nelaimīgā kārtā "izbēdzis" no laboratorijas Uhaņā, kur tas, iespējams, ticis pētīts… Kamēr ar šādām versijām nodarbojās pret Ķīnu neslēpti noraidoši noskaņotais telekanāls "Fox News", tas likās teju vai loģiski. Mazliet neparastāk, ka tādas parādījās arī CNN, "The Washington Post" u.c., bet to varēja interpretēt kā medijiem raksturīgu uzmanības piesaistīšanas metodi. Savukārt Tramps, lai cik arī, diplomātiski izsakoties, īpatnējs politiķis viņš būtu, ir pavisam citā līmenī. Acīmredzot viņš ir secinājis, ka var atļauties iesaistīties šajā eksplozīvajā tēmā.
Vēlreiz – tas, ka politiķi nevairās pandēmiju izmantot saviem mērķiem, nepārsteidz. Piemēram, ir viedoklis, ka Kremlis "brālīgās kaimiņvalsts" Baltkrievijas iespējamās nedienas ar epidēmijas savaldīšanu var izmantot, lai salauztu Lukašenko pretestību pret abu valstu vēl ciešāku integrāciju Putinam tīkamā formā. Ja nespējat paši tikt galā, mēs malā nestāvēsim… Varbūt ekstravagantāks piemērs – diez vai Kosova var atļauties iekšpolitiskus kašķus, tomēr, ja viens koalīcijas loceklis "Covid-19" tēmu var izmantot valdības gāšanai, kāpēc gan to nedarīt? Tāpat atzīmēšanas vērts – Tramps neriskē dot mājienus, ka koronavīruss ir, žargonā sakot, sintezēts, jo laikam taču apzinās, ka šādu versiju ir salīdzinoši viegli atspēkot (lasītājiem, kuriem nav sveša krievu valoda un kurus nebaida neliela iedziļināšanās dabaszinātnēs, rekomendēju, piemēram, šo tekstu). Savukārt versija par cilvēcisku neuzmanību ir daudz ērtāka un ticamāka – kļūdas tiešām gadās.
Es nevēlos iesaistīties "izbēgušā vīrusa" versijas apspriešanā, jo vismaz pašreizējā posmā tas nemaz nav iespējams – vieni dod mājienus, otri kategoriski noliedz. Toties varu piedāvāt tēzi, kas var likties absurda, – ja pandēmijas cēlonis tiešām būtu neuzmanība vai kaut kas tamlīdzīgs, tā būtu mazākā bēda. Ideālā gadījumā vainīgo sodītu un visas gudrās galvas pasaulē ķertos pie pētniecisko darbu protokola pilnveidošanas, lai šādas traģiskas kļūdas neatkārtotos. Problēma ir tā, ka šādas vīrusu "pārlēkšanas" no dzīvniekiem uz cilvēku populāciju var viegli atkārtoties. Šomēnes visnotaļ autoritatīvajā "Proceedings of the Royal Society" parādījās zinātnieku grupas teksts, kurā cita starpā lasāms: no apsekotajām sauszemes zīdītāju 5335 sugām 609 (11,4%) spēj "aplaimot" cilvēku ar saviem vīrusiem. Zināms mierinājums ir tas, ka 58,1% šo 609 sugu ir "saimnieki" tikai vienam vai diviem vīrusu tipiem, kas bīstami cilvēkam, tomēr, vienalga, ir skaidrs, ka iespēja, kā saka, uzrauties nākamajai nelaimei ir nejauki liela. Un te atļaušos nekaunību citēt pats savu portālā "Satori" rakstīto šī gada 23. martā: "[..] cilvēks gadsimtu garumā ir nemitīgi paplašinājis savu dzīves telpu, tādējādi mēs nonākam ciešākā saskarsmē ar citās dabas nišās mītošām dzīvām radībām [..], un šī jaunā saskarsme sagādā dažkārt arī nepatīkamus pārsteigumus. [..] Rupji sakot, nevajadzēja bāzties svešā dzīves telpā."
Citiem vārdiem sakot – lai cik arī dīvaini skan no medijos strādājoša cilvēka – mani mazāk interesē tas, vai šīs konkrētās pandēmijas iemesls ir nevīžīgs laborants vai sikspārņi. Vairāk mani interesē, vai mēs izdarīsim kādus secinājumus par cilvēku attiecībām ar pārējo dzīvo pasauli, kuras tikai neliela daļiņa patiesībā esam. Pieļauju, ka šobrīd vēl ir pāragri to apspriest, jo atrašanās "vētras acī" neļauj koncentrēties. Šajā kontekstā kā asprātīgu un zīmīgu varētu rekomendēt dažādu prognožu apkopojumu žanrā "pasaule pēc pandēmijas", kuru raksturo divas īpatnības: prognožu dažādība un savstarpējais pretrunīgums un tas, ka starp šiem pareģojumiem neredz tieši ekoloģiskās izpratnes aspektu. Mūs primāri interesē tas, kā mēs, cilvēki, "pēc pandēmijas" strādāsim, pelnīsim, izklaidēsimies un kas būs mainījies mūsu dzīvē. Mēs, mēs, mēs… Tomēr es negribētu ieslīgt publicistiskā vaimanāšanā žanrā "cilvēki neko nemācās". Jo vairāk tāpēc, ka nojausmas līmenī liekas, ka pandēmijas izraisītie pārdzīvojumi, kas skāruši, skar un skars neatkarīgi no tā, ko kurš domā par Grētu un klimata izmaiņām, liks kaut kā labāk apzināties to, cik mūsu attiecības ar pasauli ir trauslas. Viena lieta ir "kaut kādi" kūstoši ledāji, cita – koronavīruss aiz tava dzīvokļa sliekšņa.
Tomēr atgriežos pie Trampa, versijas par "izbēgušo vīrusu" un šī teksta pamattēzes. Lai cik samudžināta vai murgaina ir kāda no t.s. sazvērestības teorijām, tā vienalga ir vienkāršāka un ērtāka par realitāti. Ja cilvēks uzskata, ka pandēmijā vainojama 5G tehnoloģija, tad viņš ir atradis cēloni un kaut individuālā līmenī var (viņaprāt) racionāli rīkoties, vēršoties pret šo tehnoloģiju, un tā tālāk. Skaidrs, ka starp šī simboliskā indivīda līdzcilvēkiem daudzi par viņa izdomāto cēloņsakarību smiesies, dusmosies, to nosodīs, bet tas nemaina lietas būtību – šādu versiju ērtumu. 5G infrastruktūru var izdemolēt, bet ko darīt, tēlaini izsakoties, nukleokapsīdu pasaulē? Ir ļoti nekomfortabli secināt, cik sarežģīta ir dzīvā pasaule un cik salīdzinoši maz mēs joprojām zinām par tās sastāvdaļu mijiedarbību. Pareizāk sakot, zinātniskās izpētes līmenī zināms ir diezgan daudz, bet tas populācijas vairākumam neliekas saistoši – no pētniekiem tiek prasītas vakcīnas, nevis priekšlasījumi dabaszinātnēs.
1