Noderīga lasāmviela ne tikai pandēmijas laikā

Ieteikums: režīmu "paliec mājās" labāk izmantot nevis "šādam laikam atbilstošas" daiļliteratūras, bet gan populārzinātniskās literatūras lasīšanai.

Kaut kur ziņu plūsmā šajās dienās pamanīju, ja pareizi atceros, spāņu biologu izteikumu – viņi neslēpa sarūgtinājumu par to, ka "zvaigznēm" sportā tiek maksāti miljoni, zinātniekiem – desmitreiz mazākas summas, toties pandēmijas gadījumā visi cer uz zinātniekiem, nevis uz "zvaigznēm". Jāpiekrīt, ka situācija ir absurda, tomēr diemžēl tā diez vai mainīsies. Ja kaut kas potenciāli tomēr varētu mainīties, tad tā būtu intereses palielināšanās par zinātnieku viedokli vispār. Jo vairāk tāpēc, ka priekšnoteikumi nākamajām, saudzīgi sakot, nepatikšanām nekur nepazudīs.

Šos priekšnosacījumus varētu raksturot ļoti vienkāršoti: cilvēks gadsimtu garumā ir nemitīgi paplašinājis savu dzīves telpu, tādējādi mēs nonākam ciešākā saskarsmē ar citās dabas nišās mītošām dzīvām radībām, ar kurām iepriekš saskarsmes pieredze bijusi mazāka, un šī jaunā saskarsme sagādā dažkārt arī nepatīkamus pārsteigumus. Īsi sakot, šobrīd pasaulē notiekošajā nav nekā mistiska, aizdomīga vai negaidīta. Rupji sakot, nevajadzēja bāzties svešā dzīves telpā. Pēc kaujas jau visi gudri – šis ieteikums nav izpildāms. Tomēr zinātnieki var dot labāku priekšstatu par to, kā mums – nelūgtajiem viesiem – savā ekspansijā uzvesties prātīgāk. Konkrētā piemēra izklāstam man nāksies ķerties zināmā mērā no "otra gala" – fiksējot dabas nišu iekšējo dzīvi bez mums.

Nesen tika publicēts pētījums par to, ka Brazīlijā ir tādas krupju sugas, kurām skorpionu inde nekaitē, un attiecīgi šie krupji skorpionus medī. Respektīvi, tie uzskatāmi par cilvēku draugiem, jo mums satikšanās ar skorpioniem var beigties bēdīgi. Tā būtu viena noderīga atziņa, ko zinātnieki varētu pastāstīt saviem dārgajiem līdzcilvēkiem. Nākamā būtu tāda – ja mēs vēlamies, lai labie krupji ēd nost sliktos skorpionus, tad varbūt nevajag darīt visu, lai sačakarētu labajiem krupjiem dzīvi, izpostot viņu mītnes vietas, un vēlāk brīnīties, kāpēc, sasodīts, to skorpionu kļuvis tik daudz… Es nesalīdzinu skorpionus ar koronavīrusu, tomēr doma, ceru, ir skaidra.

Veids, kā cilvēku populācija funkcionē – rakstu to bez moralizēšanas vai ironijas –, paģēr straujus un, vēlams, vienkāršus risinājumus, savukārt zinātnieki ir tie, kuri kaut ko sajēdz par sarežģītību un nepieciešamību nesteigties. Cits nesens piemērs līdzīgi vienkāršotā izklāstā: kafijas kokus globāli apsēdusi kaut kāda "zaraza" un industrija, protams, ir sajūsmā, uzzinot, ka ir tāda gliemju suga, kas šo "zarazu" ēd. Dodiet mums šurp tos gliemežus – daudz un ātri! Stop, saka zinātnieki. Mēs vēl nezinām, kā šāda iejaukšanās var beigties un vai finišā nepatikšanas nebūs lielākas par ieguvumiem.

Tāpat nav grūti iedomāties, ka daļa pandēmijas sabiedēto un nokaitināto nesaprot, kā tas var būt, ka cilvēce 21. gadsimtā netiek galā ar kaut kādu "s…a vīrusu". Nu, kas tur tik sarežģīts?! O, mīļie – lasīt kaut neprofesionālā līmenī mikrobiologu tekstus nozīmē regulāri saprast, cik sarežģīta šī, ja tā var teikt, neredzamā pasaule ir un cik maz mēs par to vēl zinām. Mans subjektīvi mīļākais un hronoloģiski nesenākais piemērs saistās ar to, kā makrofāgi organisma šūnās "balso", vai noteiktā situācijā reaģēt ar imūnreakciju vai arī "sēdēt klusi". Respektīvi, ar noteiktas vielas starpniecību makrofāgi "sazinās",  "noskaidro", kāds ir to skaits, un atbilstoši tam "izlemj". Tas izklausās neticami, pārsteidzoši, brīnišķīgi, biedējoši (vēlamo vārdu pasvītrot!), bet tas ir kārtējais pierādījums, ka modelis "cilvēki – evolūcijas procesa augstākais sasniegums versus vienkāršā, prognozējamā, pakļaujamā apkārtējā pasaule" ir kļūdains. Un, atkārtošos, zinātnieki to zina ne tikai intuitīvi, bet savā ikdienas darbā iegūtu faktu formā.

Tālāk. Grāmatnīcas visā pasaulē gadiem ilgi ir pilnas ar dažādu t.s. pašpalīdzības literatūras drazu. Neturpināšu šo izstrādājumu vērtēšanu, vien precizēšu: tie ir liecība par laikmetu, kurā ļaudis nopūlas, lai padarītu savu dzīvi "jēgpilnāku" un "apzinātāku". Mēs ļoti interesējamies par sevi. Patiesībā es neņirgājos: problēma tikai tāda, ka pandēmija pēkšņi konfrontē mūs ar realitāti – ir ļoti labi izzināt sevi, bet trakums sākas, kad tu nesaproti, kāpēc daudzi tavi līdzcilvēki uzvedas (vēlamo vārdu pasvītrot!) egoistiski, histēriski, neirotiski utt. Savukārt evolucionārā psiholoģija, sociālantropoloģija un citas zinātnes nozares indivīda attiecības ar grupu, kā arī grupu savstarpējās attiecības pēta tik daudz un plaši, ka es pat neredzu iespēju šajā tekstā kaut ko specifiski rekomendēt. Jebkurā gadījumā cilvēka domāšanas modeļiem veltītā lasāmviela ir noderīga, jo nav jau tā, ka pēdējo nedēļu laikā novērotā un daudz apspriestā individuālā un grupu rīcība – sākot ar it kā neadekvāti vērienīgu iepirkšanos un beidzot ar pilnīgu ignoranci rekomendāciju ievērošanā – ir kaut kas jauns un nebijis. Šis gan ir politiskais komentārs, tomēr, ja tiešām pērn veiktajā "YouGov" aptaujā 21% francūžu, 35% spāņu un 28% poļu tic "pasaules slepenajai valdībai", savukārt 20% vāciešu un 18% itāļu uzskata, ka ASV valdība pati pielikusi roku 11. septembra teroraktiem, tad dažādi "brīnumi", kas parādās saistībā ar Covid-19, acīmredzot ir izpausmes kaut kam, kas mūsu domāšanai ir raksturīgi vispār. Un par to vērts palauzīt galvu, kā saka, akadēmiski profesionālā kompānijā.

Iespējams, zinātniskie teksti šobrīd var šķist pārāk "smagi", grūti sasniedzamu koncentrēšanos prasoši. Tikpat labi es varētu teikt, ka lasīt Kamī "Mēri" vai skatīties apokaliptiski ietonētas filmas ir zināms, atvainojiet, mazohisms. Daiļliteratūra "strādā" ar cilvēka jūtām; pats šajās dienās izlasīju Ingas Gailes "Skaistās", kas – ak, cik banāli un egoistiski! – palīdzēja atcerēties, ka var būt arī, maigi sakot, sliktākas situācijas. Tomēr brīdī, kad nepietiek ar savu sajūtu un noskaņojuma samērošanu ar mūzikā, vizuālajās mākslās vai daiļliteratūrā radīto, ir nepieciešams notiekošo konceptualizēt. Bez zinātnisku (labi, populārzinātnisku…) tekstu lasīšanas to neizdarīt.

P.S.

"Aukstā" zinātne palīdz arī emocionāli. Pagājušā nedēļā patīkamu brīdi sagādāja ziņa, ka visu šo laiku, kamēr miljoniem cilvēku pasaulē jutās izcili draņķīgi (baidos, ka pamatoti), NASA eksperti ir nopūlējušies ar Marsa virzienā aizsūtītās tehnikas labošanu un guvuši labus rezultātus. Ir Covid-19, un ir stacijas "InSight" robotizētā "roka", ar kuras koriģēšanu kaut kādi personāži ASV turpina nodarboties.