Par grāmatu "Manifests: no futūrisma līdz mūsdienām" (sastādītājs un priekšvārda autors Artis Ostups, izdevniecība "Neputns", 2021).
"Drosme, pārdrošība un dumpīgums būs būtiski mūsu dzejas elementi," itāļu futūristi solīja 1909. gadā publiskotajā tekstā "Futūrisma dibināšana un manifests" (M1). Šis teksts ievada latviešu valodā izdoto manifestu krājumu un kalpo par izejas punktu, pēc kura seko vesela lavīna citu, dažādās valodās un laikos sarakstītu manifestu, kas nu jau vairāk nekā 100 gadus tiecas iejaukties pasaules kārtībā ar prasībām pēc pārmaiņām, kas pozitīvi pārvērstu gan mākslu, gan dzīvi. Sastādītāja, anotāciju un priekšvārda autora Arta Ostupa, anotāciju autores Stellas Pelšes, mākslinieka Armanda Zelča un iespaidīgas tulkotāju brigādes (Valdis Ābols, Jānis Elsbergs, Jana Grostiņa, Ieva Lešinska, Dace Meiere, Inese Paklone, Māra Poļakova, Edvīns Raups un Arvis Viguls) kopdarbs ir rezultējies varenā izdevumā, kurš vai plīst no aizgājušo laiku mākslinieku un rakstītāju enerģiskās vēlmes pašapliecināties, spraust jaunus mērķus un pat pēdējam nejēgam likt saprast, ka pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk.
Šī grāmata var kalpot gan kā ceļvedis pa 20. gadsimta vēsturi, gan kā modernisma studiju rokasgrāmata, gan krātuve, kura iepazīstina ar latviešu autoru pienesumu mākslas manifesta žanram. Līdzīgas grāmatas pieejamas angļu valodā (recenzijas tapšanas laikā turēju pa rokai Aleksa Dančeva sastādīto "100 Artists’ Manifestos: From the Futurists to the Stuckists", 2011, vērodams, kurus tajā iekļautos manifestus Ostups atzinis par gana vērtīgiem), tomēr ir bezgala labi, ka visus šos tekstus varam lasīt vienkopus kvalitatīvā latviešu tulkojumā. Tajā pašā laikā šī grāmata daudz ko pasaka par mūsdienu cilvēka attieksmi pret mākslas patēriņu: svarīgas ir lielas biennāles, kur satiekas starptautisku zvaigžņu komandas, un arī teorētiski raksti, apceres vai manifesti kalpo mākslas tirgum kā svaigu, aktuālu ideju piegādātāji, kam jāapaugļo mākslas praktiķi kopīgā cīņā par labāku pasauli. Domājams, katram mākslas zinātniekam šādas grāmatas izlasīšana izraisīs vismaz nedēļu ilgu pašrefleksīvu tripu, kura laikā galvā skanēs skaļš, daudzbalsīgs manifestu koris.
Šķiet, ka manifestu kā literāru žanru būtu saprātīgi vērtēt galvenokārt pēc tā pragmatiskās dimensijas: manifestus parasti sacer cilvēki, kuri grib visai pasaulei kaut ko pateikt, iezīmējot lūzuma brīdi, kurš skaidri nodala "pirms" un "pēc". Šo lūzumu var iezīmēt gan ar filozofisku traktātu, gan sirreālu dzejoli, gan pārskatu par kašķiem un šķelšanos jaunveidotajā grupējumā. Ne vienmēr šim lūzuma brīdim jāsagrauj vecā pasaule, pat domās un vārdos ne. Aplūkojamā grāmatā atradīsim vairākus gana introvertus manifestus, kuru autori no vistīrākās sirds centušies formulēt savas jauniegūtās mākslas patiesības, kā arī manifestus, kuri pēc uzrakstīšanas iegūluši arhīvā un publiskoti tikai vairākus gadu desmitus vēlāk. Manifests kā literārs žanrs pirmkārt saistās ar pamanāmu retorisku žestu, kustību "no–līdz", brīdi "pirms–pēc". Ja arī šis žests tā radītājiem nav šķitis gana svarīgs, lai to publiskotu, tad par to bieži vien parūpējušies citi, kuri arhīvu putekļiem klātajos tekstos atpazinuši citu, slavenāku manifestu atblāzmu un metušies iesaistīt savus atradumus vispārējā žestikulētāju ģenealoģijā. No vienas puses, nevienam nav aizliegts izlasīt 102 manifestus un uzbliezt pašam savu. No otras puses, bez zināmu apstākļu sakritības ir visai droši paredzams, ka jaunradītais manifests ātri vien ieguls putekļainajā arhīvā starp daudziem citiem un diez vai kāds būs tik čakls, lai to vilktu ārā.
Mazliet par statistiku. Ja ņemam vērā tikai 102 grāmatā iekļautos manifestus, tad veidojas vairāk nekā gadsimtu gara vēsture, kura visintensīvāk rakstīta 20. gs. otrajā desmitgadē un 20. gados, kad tapusi gandrīz puse šīs grāmatas satura. Pēc atslābuma desmitgadēm seko nelielāks pacēlums 60. gados un vēl pēc kāda laika manifesta kā žanra aktualizēšana 21. gadsimta sākumā, kad, pateicoties Londonas "Serpentine Gallery" 2008. gada akcijai "Manifestu maratons", grāmata papildināta ar veseliem 16 jauniem manifestiem (1. attēls). [1]
1. attēls. Manifestu hronoloģija.
No svara ir arī valoda, kādā manifesti tapuši. Kā redzams, gandrīz puse visu tekstu tulkoti no angļu valodas, daži – arī no franču, vācu, krievu un itāļu valodas, nedaudzi – no spāņu un nīderlandiešu, pa vienam no serbu, katalāņu un portugāļu valodas (2. attēls). [2] Īpašu vietu grāmatā ieņem deviņi latviešu valodā sarakstītie manifesti, kuru idejas, šķiet, sākumposmā tiecas saplūst ar vispārējo Eiropas ideju tirgus attīstību, taču grāmatas otrajā pusē jau kļūst par liecībām par relatīvi noslēgtu nacionālās kultūras telpu, no kuras neizskan skaļas pretenzijas uz starptautiskā modernisma vai kāda cita -isma praviešu lomu. Grūti pateikt, par ko liecina šī pārmaiņa – vai par Aukstā kara atstāto mantojumu un pieticīgiem lokāliem sapņiem vai, gluži otrādi, par briedumu un atteikšanos no pārspīlētām pretenzijām? Jāpiemin arī valodu klātbūtnes dinamika: ja grāmatas pirmajā pusē mijas dažādās valodās sarakstīti teksti, tad apmēram ap 1960. gadu sākas angļu valodas hegemonija: Valdis Ābols un Jānis Elsbergs raujas melnās miesās, tulkodami no angļu valodas, kamēr pārējie tulkotāji gaida, vai tiešām nesauks latviskot arī no kādas citas valodas. Taču nē – gan arābu sirreālisti, gan serbiete Marina Abramoviča, gan lietuvieši Jurģis Mačūns un Jons Meks savus manifestus raksta globalizētā rietumu mākslas pasaulē, kurā angļu valoda kļuvusi neaizstājama, un manifestus vietējā valodā raksta vairs tikai Preiļos (M102).
2. attēls. Manifestu valodas.
Ja runājam par manifestu valodu citā griezumā, tad nevar nepamanīt, ka vairākas tēmas un motīvi atkārtojas no teksta tekstā. Vispirms tas sakāms par epatāžu jeb vēlmi šokēt, kas raksturīga daudziem žanra paraugiem. Otrkārt, futūristu un viņu sekotāju manifesti ir visai seksistiski un mizogīniski: sieviete tajos parādās vai nu kā dumja lētas un sentimentālas mākslas patērētāja, vai arī kā seksa objekts, nereti prostitūtas lomā. Retāk sastopama, bet noturīga tēma ir arī izvarošana: sākotnēji traktēta kā bezbēdīgs robežu graušanas un mākslas pārveidošanas instruments (Voldemārs Matvejs, M5), tā pamazām kļūst par reālu sieviešu piedzīvotu reālu problēmu, par kuru māksla var liecināt (Anjēze Vardā, M98). Manifestētāju retorikā lieliski iederas arī dažnedažādi mēslu/sūdu pieminējumi, kuri parasti liecina par visu, kas ir slikts (vēlāk – arī par mākslas apbrīnojamo spēju radīt visdažādākās asociācijas un aptvert visus cilvēka esamības slāņus), kā arī nāve dažādās nozīmēs un izpausmēs. Visvairāk epatāžas un kareivīgu izkliedzienu sastopam grāmatas sākumdaļā pie futūristiem un dadaistiem. Ja kaut kas līdzīgs uzplaiksnī dažus gadu desmitus vēlāk, tad tā dažkārt šķiet kā centīga atdarināšana citā laikā un telpā, kurā māksliniekiem arī sakārojies mazliet anarhistiskas brīvības, piemēram, 1975. gadā parakstītajā "Arābu sirreālistu kustības manifestā" (M70), kurā atrodama arī skaistā rinda, kas likta šīs recenzijas virsrakstā.
Kopumā šīs grāmatas lasīšana ir aizraujoša un pretrunīga pieredze. Visvairāk uzmanības sākumā pievērš izaicinošākie un skaļākie teksti, taču lasīšanas gaitā, ieraugot kārtējos izkliedzieniem bagātos izvirdumus, arvien vairāk gribas novērtēt autorus, kuri saprātīgi aprakstījuši savu mākslas izpratni bez īpašas vēlmes kādu šokēt. Tas sakāms par dažiem arhitektūrai veltītajiem manifestiem, kuros, šķiet, paustas nozīmīgas atziņas par 20. gadsimta arhitektūras idejām, kā arī par dažiem mākslinieku tekstiem, kuros risinātas specifiskas mākslas problēmas. Un, jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk pašrefleksijas pavada manifesta žanru. Sevišķi tas sakāms par 2008. gada "Manifestu maratona" akcijas tekstiem, kuri jau tika radīti ar mērķi nonākt dialogā ar žanra klasiku.
Iespējams, manifests kā subversīvs un unikāls žests var šķist pretrunā ar tā ražošanu lielos apmēros un padarīšanu par masu izklaides objektu. Taču šajā žanrā ir ieprogrammēts arī kaut kas ikvienam cilvēkam bezgala vilinošs: kāpēc gan beidzot nesaņemties drosmi un neuzrakstīt it visu svarīgo, kas sakrājies sirdī un prātā? Kad šīs recenzijas autoram bija tas gods 2012. gadā festivāla "Survival Kit" ietvaros vadīt manifestu rakstīšanas meistardarbnīcu, kuras dalībnieki tika lūgti aizpildīt manifesta formu, pabeidzot apgalvojuma teikumus par mākslu, māksliniekiem utt., ar pārsteigumu secināju, ka iegūtās atbildes ir pārsteidzoši nopietnas un ideālistiskas. Iespēja publiski paust savas personīgās domas visiem likās pārāk lieliska, lai to sabojātu ar provokācijām un epatāžu. Tādēļ nav brīnums, ka manifesta jēdziens 21. gadsimtā ir izplatījies rietumu kultūrā. Kaut vai pavirši pārskatot "Amazon" grāmatu piedāvājumu, redzams, ka mūsdienās manifesta žanrs kļuvis par ērti pārdodamu formātu, kurā ievietot masu patēriņam domātas padomu grāmatas jebkurā dzīves jomā [3]. Daudzo nosaukumu vidū tur izceļas Dženas Ganteras "Menopauzes manifests" (2021), kas kombinē padomus veselīgai dzīvei ar feminisma idejām (un šajā recenzijā apskatāmās grāmatas kontekstā izskatās pēc triumfāla revanša itāļu futūristu mačismam). Turklāt, ja zinām, ka cita viņas bestsellera nosaukums ir "Vagīnas bībele", tad kļūst skaidrs, ka manifests, tāpat kā Bībele, mūsdienu patērētāju sabiedrībā var apzīmēt jebkura eksperta sacerētu padomu grāmatu, kurā agresīva lūzuma un pārmaiņu retorika piemērota ikdienas dzīvei, kurā laiku pa laikam nepieciešams pieņemt lēmumus, kas, cerams, novedīs pie pozitīvām pārmaiņām.
Šādā brīdī, kad manifests kļuvis gandrīz vai par rūpnieciski ražojamu preci, neņemšos izteikt prognozes par šī žanra likteni nākotnē. Tikai atgādināšu, ka 19. gs. franču simbolistu manifestā Žans Moreā rakstīja par romantisma atplūdiem: "Tā romantisms pēc skaļo sacelšanās zvanu skaņām, pēc savām slavas un kauju dienām zaudēja sparu un pievilcību, atteicās no varonīgās pārdrošības un pielāgojās apstākļiem, skeptisks un apdomīgs." [4] Šobrīd šie vārdi šķiet attiecināmi arī uz modernismu un tā garo ēnu mūsdienu kultūrā, kad neoliberālisma apstākļos arī daudziem māksliniekiem nav citas izejas, kā pielāgoties, kļūt skeptiskiem un apdomīgiem. Grāmata "Manifests: no futūrisma līdz mūsdienām" savā ziņā atklāj šīs pielāgošanās vēsturi – no grandiozajām modernitātes cerībām un fanātisma līdz tā postošajām sekām 20. gs. vardarbīgajos totalitārajos režīmos, no liecinājumiem par sašķeltu un naidīgu pasauli līdz utopiskiem sapņiem par brālīgu humānismu un no manifesta kā spontāna radoša akta līdz manifestam kā rūpīgi izsvērtam publicitātes projektam. Kas kopīgs visiem šiem gaisa tricinātājiem? To jau 1910. gadā formulējuši itāļu futūristi (M3): "Visas idejas, ko te izklāstījām, izriet tikai un vienīgi no mūsu saasinātā jūtīguma."
[1] Manifestu tapšanas gadi: 1909 – 1, 1910 – 4, 1912 – 2, 1913 – 4, 1914 – 7, 1915 – 2, 1916 – 2, 1917 – 1, 1918 – 4, 1919 – 3, 1920 – 3, 1921 – 3, 1922 – 3, 1923 – 4, 1924 – 2, 1926 – 1, 1928 – 1, 1929 – 2, 1932 – 1, 1936 – 1, 1938 – 1, 1942 – 1, 1945 – 1, 1948 – 2, 1956 – 1, 1958 – 1, 1959 – 2, 1960 – 1, 1961 – 1, 1962 – 1, 1963 – 2, 1966 – 1, 1969 – 2, 1970 – 1, 1975 – 1, 1978 – 1, 1980 – 2, 1987 – 1, 1989 – 1, 1991 – 1, 1996 – 1, 1997 – 1, 1998 – 1, 1999 – 2, 2000 – 1, 2005 – 1, 2008 – 16, 2011 – 1, 2017 – 1, 2020 – 1. N.B.: 60. manifests sastāv no trim daļām, kas katra datēta attiecīgi ar 1959., 1960. un 1961. gadu.
[2] Valodas: angļu 44, franču 14, vācu 9, krievu 9, itāļu 8, spāņu 4, nīderlandiešu 2, serbu 1, katalāņu 1, portugāļu 1, latviešu 9. N.B.: 39. manifestu Kārlis Zāle ar saviem domubiedriem sarakstījis vācu valodā.
[3] Piemēram, The Unabomber, The Unabomber Manifesto: Industrial Society and Its Future (2008), Blair Enns, The Win Without Pitching Manifesto (2010), Atul Gawande, The Checklist Manifesto: How to Get Things Right (2011), Brendon Burchard, The Motivation Manifesto: 9 Declarations to Claim Your Personal Power (2014), Tony Hansen, An Antler Geek's Manifesto: The Foundational Principles of a DIY Deer Hunter (2020), Jacqueline Novogratz, Manifesto for a Moral Revolution (2021), Jen Gunter, The Menopause Manifesto: Own Your Health with Facts and Feminism (2021), Alice Waters, We Are What We Eat: A Slow Food Manifesto (2021).
[4] Žans Moreā. Literārais manifests. Simbolisms. Ceļā uz literatūras teoriju: no Platona līdz Diltejam. Sastādītājs un ievadapceres autors Viktors Ivbulis. Rīga: Zinātne, 1998, 180. lpp.
8