1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā ir īpaši svarīgi, lai vēlētāji izdarītu gudru un informētu izvēli. Kultūra ir viens no demokrātiskas Latvijas stūrakmeņiem, tāpēc īstenojam sēriju "Balso par kultūru!". Tajā ar rakstu, podkāstu un video sēriju palīdzību analizēsim to, cik veiksmīga bijusi Latvijas nesenā kultūrpolitika, un meklēsim veidus, kā to uzlabot.
Trešais no sērijas rakstiem veltīts augstākajai izglītībai un humanitārajām zinātnēm. Tajā lasīsiet par atšķirībām starp studijām Latvijā un ASV, špikošanas kultūru, finansējuma trūkumu un nepieciešamību pēc reformas.
Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, es pirms eksāmeniem regulāri gatavoju špikerus. Katru semestri mēs apguvām padsmit dažādus kursus. Nedēļām ilgi apmeklējām lekcijas, pārsvarā pierakstījām to, ko pasniedzēji lasīja no savām kladītēm, dažos kursos bija arī semināri. Katra semestra gaitā pamazām kļuva skaidrs, ka visu vēlamo tāpat nav iespējams izlasīt. Pierakstīto pasniedzēju kladīšu saturu vajadzēja sabāzt galvā pāris nakšu laikā, lai kaut ko no tā visa varētu atbildēt mutiskajos eksāmenos. Pēc eksāmena visu šo saturu varēja droši aizmirst uz visiem laikiem. Tā nu, veroties senos sekmju izrakstos, redzu, ka savulaik esmu apguvis desmitiem dažādu kursu, piemēram, socioloģiju, grāmatvedību, biznesa pamatus, latīņu valodu. No šiem kursiem neatceros pilnīgi neko. Žēl, jo vismaz socioloģija un latīņu valoda taču kādreiz varētu noderēt. Pats vainīgs, es toreiz domāju, vajadzēja mācīties čaklāk. Nu, piemēram, tā kā tām čaklajām meitenēm, kas mācījās manā kursā. Pirms katra eksāmena viņas ieradās akadēmijā, traģiski lauzīdamas rokas, trīcēdamas un drebēdamas, caur asarām čukstēdamas: "Ārprāts, es pilnīgi neko nezinu!" Taču, iznākušas no auditorijas ar atzīmi ķešā, viņas parasti triumfāli paziņoja: "Deviņi!" vai "Desmit!" Viss šis process man likās kaut kādā ziņā nepareizs, taču toreiz vainoju pats sevi – sliņķi un dienaszagli, kas nevīžo čakli iekalt visu pārrakstīto kladīšu saturu.
Tā vietā apguvu prasmi brutāli un bezkaunīgi špikot, kura man lieti noderēja, lai nokārtotu daudzos eksāmenus. Rakstīju špikerus uz garām, šaurām papīra strēmelēm, cenzdamies tajos sīkā rokrakstā ietvert vissvarīgākos faktus no katras biļetes. Mūsu pasniedzējus interesēja galvenokārt fakti. Iebāzt galvā pēc iespējas vairāk faktu – tā varēja atstāt uz viņiem iespaidu. Patiesību sakot, bieži vien tieši pēdējā naktī pirms eksāmena, strādādams pie savām strēmelēm, es sajutu, ka aiz faktu krāvumiem slēpjas aizraujoša vēsture, kurā nekaitētu iedziļināties un, kas zina, varbūt patiešām sākt kaut ko saprast no attiecīgā priekšmeta. Taču pēc kārtējā eksāmena šādas domas no galvas pagaisa, jo pēc pāris dienām sekoja nākamais eksāmens, kuram sagatavoju nākamo strēmeli.
Studējot doktorantūrā Latvijas Universitātē, špikeri vairs nebija vajadzīgi. Studenti dzīvojās savā vaļā, katrs rakstīja, ko gribēja, kā sanāca, un arī daži lekciju kursi, kuri obligāti bija jānoklausās, kaulus nelauza. Pasniedzēji atrunājās, ka studenti taču ir lieli cilvēki, bezmaz vai nākamie kolēģi, tādēļ visu var apgūt pašu spēkiem. Tāpat kā daudzi citi doktoranti, arī es drīz vien atklāju, ka mana disertācija būs pirmais plašākais pētījums par šo tēmu Latvijā. Es, protams, lasīju teorētiskos materiālus, kas bija pieejami angļu un krievu valodā, taču mana darba metodoloģija palika manis paša ziņā. Pateicoties Ausmai Cimdiņai, es tiku iesaistīts starptautiskā pētniecības tīklā, kura ietvaros dažādu valstu humanitāro pētnieku grupas tikās semināros, diskutēja par aktuāliem jautājumiem un gatavoja publikācijas. Redzot un dzirdot ārzemniekus, kas runāja lieliskā angļu valodā, acīmredzami bija izgājuši cauri citai studiju pieredzei un pārstāvēja citu akadēmisko kultūru, radās neskaidra nojausma, ka aiz trejdeviņām zemēm universitātēs nemācās špikotāji-autodidakti.
Sākot darbu Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, viens no pirmajiem pētnieciskajiem projektiem, kurā mani iesaistīja, bija jauna literatūras teorijas grāmatas sarakstīšana. Atklāju, ka manas līdzšinējās teorētiskās zināšanas es savā darbā nevaru izmantot: tās bija fragmentāras, haotiskas un, godīgi sakot, ļoti vecmodīgas. Nācās kļūt par regulāru "Amazon.com" klientu, lai aizpildītu zināšanu robus paša spēkiem, tāpat radīt pētnieku grupu, kura pētniecības procesā lasīdama un mācīdamās pēc septiņu gadu pūliņiem radīja grāmatu, kas atspoguļoja mūsu tābrīža iespējas un zināšanas. [1] Institūta paspārnē radās sērija "Theoria", kurā tika publicēti teorētisku darbu tulkojumi. Par institūta direktori bija kļuvusi Dace Bula, un viņas vadībā jaunā pētnieku paaudze tiecās īstenot rietumnieciskāku, kritiskajai teorijai atvērtu pētniecības modeli, kurā faktu vākšana un krāšana vairs nav pašmērķis, bet tikai pētniecības procesa sākumdaļa. Mainījās Latvijas akadēmiskie standarti, tika izvirzīta prasība pēc rakstiem, kas publicēti starptautiski citējamos žurnālos un dalības starptautiskās konferencēs, saasinājās cīņa pēc trūcīgā zinātnes finansējuma. Taču ar paša spēkiem es joprojām nespēju izglītoties tik tālu, lai mani pētījumi pēc būtības iegūtu jaunu kvalitāti.
2016. gadā, atkal kļuvis par doktorantu Vašingtona Universitātē Sentluisā, pirmoreiz mūžā pēc būtības saskāros ar amerikāņu akadēmiskuma principiem. Pēc špikošanas vairs nebija vajadzības. Visi lekciju kursi sastāvēja tikai un vienīgi no semināriem, kuriem nācās gatavoties visu nedēļu. Katru semestri apmeklēju trīs vai četrus lekciju kursus, taču mācību slodze bija nesalīdzināmi lielāka nekā Latvijā, jo katrs kurss paģērēja iedziļināšanos attiecīgajā priekšmetā, aktīvu dalību semināros un kursa nobeigumā – gana apjomīgu eseju. Ja dienas kārtībā bija, piemēram, Fuko, tad mēs lasījām Fuko, nevis klausījāmies, kā pasniedzējs pārstāsta viņa idejas savā brīvajā interpretācijā. Mana disertācijas vadītāja pievērsa lielu uzmanību akadēmiskajai rakstīšanai, pacietīgi labodama manu kokaino angļu valodu un uzsvērdama principus, kuri ļauj pētniecībā nonākt pie veiksmīga, publicēšanai gatava raksta.
Visus pēdējos gadus esmu domājis par to, kāpēc tik neiespējami šķiet Latvijā iedzīvināt angloamerikāņu akadēmiskuma principus, kuri pašlaik dominē pasaules labākajās augstskolās. [2] Ir skaidrs, ka Latvijā tuvākajā laikā nebūs iespējams pēc ASV parauga nodibināt bagātas privātās augstskolas, kur mācību maksa ir vairāk nekā 50 000 dolāru. Tomēr ir lietas, kuras būtu vitāli svarīgas, lai sabiedrībā rastos izpratne par izglītības nozīmi valsts nākotnē un vājinātos pārliecība, ka studēt vajag vienkārši tāpēc, lai "dabūtu papīru", jo "tos papīrus jau prasa". Neredzu citu iespēju kā darba tirgus atvēršana ārzemju mācībspēkiem, daļēja pāreja uz angļu valodu, pasniedzēju darba slodzes sabalansēšana ar pētniecisko darbu, kā arī studentu konkurences celšana, radot priekšnoteikumus, lai Latvijā pēc kvalitatīvas izglītības ierastos vairāk ārzemju studentu. Valsts ir vienīgā, kas šādas vērienīgas pārmaiņas varētu īstenot. Protams, šīs lietas šķiet tik nereālas, pirmkārt, tāpēc, ka tām ir vajadzīgs ļoti daudz finansējuma. Un Latvijā man būtu grūti atrast kādu politisku spēku, kura solījumi atbalstīt izglītību un zinātni turpinātos arī pēc iekļūšanas Saeimā. [3] Otrkārt, Latvijas augstskolās būtu nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, kuras varētu rosināt atbildēšana uz jautājumu, kāda ir to pastāvēšanas jēga.
Domāju, ka būtu ļoti grūti noticēt, ka Latvijas Universitāte tās pašreizējā veidolā pastāv tāpēc, lai kalpotu studentu interesēm. Par spīti faktam, ka pasaules universitāšu reitingos LU slīgst uz leju un pat necenšas tuvoties, piemēram, Tartu Universitātei, nav vērojams, ka universitātes vadību tas satrauktu: kā pirms dažiem gadiem pēc kārtējā neglaimojošā reitinga saņemšanas pauda tās pārstāvji, "Mūsu piedāvātās izglītības līmenis nav krities, vienkārši citās augstskolās tas ir cēlies." Dažādu fakultāšu pārstāvji un absolventi privātās sarunās min intelektuālu un administratīvu mazspēju, mācībspēku zemo kvalifikāciju, nespēju un neprasmi veidot mūsdienīgas studiju programmas. Tādas pašas problēmas ir arī citās Latvijas augstskolās, taču LU, kura savos oficiālajos paziņojumos labprāt iepin kaut ko par "izcilību" un "zinātnes augstskolu", ar savu piemēru gadiem ilgi rāda, ka mēs dzīvojam valstī, kur kvalitatīvā augstākajā izglītībā laikam ieinteresēts reti kurš.
Šāda situācija sarežģī arī pētniecisko institūciju pastāvēšanu: šībrīža zinātnes politika gadu desmitiem turējusi lielu daļu pētnieku badā vai pusbadā, tādēļ talantīgu, labi izglītotu absolventu ir maz un tos grūti pievilināt ar pētnieka karjeru. Nule izziņots, ka šīgada Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (FLPP) 2022. gada atklātajā konkursā saņemti 600 projektu iesniegumi, kas ir "augstākais saņemto iesniegumu skaits LZP FLPP konkursu vēsturē", bet "2022. gada konkursam pieejamais valsts budžeta finansējums –13 613 327 eiro". [4] Kā aprēķinājis mans kolēģis Jānis Daugavietis, no šiem 600 projektiem tiks finansēti aptuveni 45 jeb 7,5%, pārējās pētnieku grupas atstājot "uz bāzes finansējuma", respektīvi, pētnieki saņems tikai to algas daļu, ko piešķir katram zinātniskā institūcijā ievēlētajam un kura daudziem nepārsniedz minimālo algu. Līdzās šādai mirdināšanai pastāvīgi aug pētniekiem izvirzītās prasības pēc augstvērtīgām publikācijām un starptautiskas tīklošanas. Citiem vārdiem sakot, pātaga kļūst arvien asāka, bet burkāns – arvien grūtāk aizsniedzams. Ja skolotāju trūkums un grūtie darba apstākļi pēdējā laikā vairākkārt tikuši publiski apspriesti, tad augstākās izglītības un zinātnes darbinieki līdz šim bijuši visai nemanāmi un viņu problēmas – tik specifiskas, ka maz cerību, ka tās kāds kādreiz sapratīs. Varbūt laiks pievienoties skolotāju streikam?
Kamēr pētniekiem dala grašus un skolotāji gatavojas streikot, mums ir izglītības un zinātnes ministre, kura spēj līdz baltkvēlei sacepties, ieraudzījusi reklāmu pasākumam ar nosaukumu "Šķībie dziesmu svētki". Mums ir ievērojama daļa sabiedrības, kura tic sazvērestību teorijām, noraida zinātni, izsmej ekspertus un ar kāru muti norij populistu demagoģiju. Karš Ukrainā atklājis, ka netrūkst arī Latvijas valstij nelojālu cilvēku. Mēs dzīvojam valstī, kurā augstākā izglītība un pētniecība nav bijusi prioritāte un kur politiķu klāstītās nākotnes vīzijas par pārtikušu, izglītotu un attīstītu sabiedrību izklausās pēc provinciālas plātīšanās. Iespējams, viņi šīs idejas ir kaut kur nošpikojuši.
[1] Mūsdienu literatūras teorijas. Sast. Ieva E. Kalniņa un Kārlis Vērdiņš. Rīga: LU LFMI, 2013.
[2] Pasaules universitāšu reitingus skatīt, piemēram: https://www.timeshighereducation.com/world-university-rankings/2022; https://www.topuniversities.com/university-rankings/world-university-rankings/2022 u.c.
[3] Par šībrīža valdības koalīcijas darbu izglītībā un zinātnē skatīt: https://rebaltica.lv/2022/07/vai-partijas-pildijusas-velesanu-solijumus-izglitiba/
[4] Rekordliels projektu iesniegumu skaits šī gada Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā, https://lzp.gov.lv/jaunumi/
Septembrī gaidāmas 4 diskusijas ar vadošo partiju pārstāvjiem, kā arī podkāsti un analītiski kopsavilkumi, kas ļaus noskaidrot, kādu kultūrpolitiku plāno veidot deputātu kandidāti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
5