Pilnīgākam priekšstatam par grāmatu aicinām ieskatīties "Punctum" publicētajā Kārļa Vērdiņa recenzijā par šo grāmatu.
Par grāmatu "Sirreālisms igauņu dzejā" (atdzejojis un sastādījis Guntars Godiņš, izdevniecība "Neputns", 2023)
2
No salīdzinošās literatūrzinātnes viedokļa grāmata ir domas rosinošs tekstu kopums, jo rāda, kā no t.s. centra (Parīzes) pārņemtas formas un idejas izplatās t.s. perifērijā (Igaunijā). Šai izplatībai raksturīga zināma nobīde laikā: par franču sirreālisma dzimšanas brīdi tiek uzskatīts 1924. gads, bet pirmā igauņu sirreālista Lābana grāmata "Enkurķēdes gals ir dziesmas sākums" publicēta trimdā Stokholmā 1946. gadā, savukārt Padomju Igaunijā sirreālisma adepta Alliksāra dzejoļus iespējams publicēt tikai pēc viņa nāves 1968. gadā. Padomju Savienībā modernisma un avangarda dzejas atklātas manifestācijas bija nevēlamas, un arī trimdas baltiešu kultūras vidē eksperimentāla literatūra nekad nav bijusi prioritāte. Drūmais 20. gadsimts, ar kura radītajām sekām esam spiesti cīnīties joprojām, liedzis mūsu reģiona kultūrai greznu un mierpilnu kontinuitāti, jo pārāk ilgi bijis jācīnās par kailo dzīvību, jāiet uz kompromisiem ar dažādām varām un jācīnās ar traumatiskas pieredzes atstātām sekām. Šādos apstākļos gribējās rakstīt "Kliedz, mana tauta", nevis "tumša zvaigzne ar zīda zobiem" (74. lpp.). Totalitārismam atkāpjoties no mūsu reģiona, iespējams realizēt utopiskas vīzijas par dzejas potenciālajiem attīstības ceļiem un izvēlēties savus garīgos vadoņus no dažādu laiku un zemju dižgariem. Un kāpēc lai tas nebūtu sirreālisma teorētiķis un praktiķis Andrē Bretons un viņa domubiedri?
4
Paturot prātā aksiomu, ka Igaunijā viss notiek labāk, skaistāk, agrāk, bagātīgāk un gudrāk, atļaušos vērst jūsu uzmanību uz tādu necilu tematu kā sirreālisms latviešu dzejā. Mēs, iespējams, nevarētu izveidot vienlīdz pārliecinošu latviešu sirreālistu dzejas antoloģiju ar sešiem kanonizējamiem autoriem, tomēr būtu labi atgādināt, ka galīgi bez sirreālisma tomēr nedzīvojam. Par atsevišķiem sirreālas iztēles elementiem mēdz runāt jau Alijas Baumanes dzejas apkopojumā "Dārzi un vakari" (1939), kurā, piemēram, dzejolī "Pļāvējs" atrodami šādi tēli: "Kā zilu mākonīti izkapti tu nesi slaidā plecā / Un zilums acīs tev kā putnu bērni ābeļstumbrā vecā, / Lūk, tikpat bikls un lidains mīļums viņās skatās, / Un kvēlo mute tev šīs Jāņu pļavās platās... / Starp zāli zemenes – tur zeme pasniedz savas lūpas, / Un balti krekli iet, un augstu mākoņšūpas." (11. lpp.) Šis, protams, īsti nav avangarda dzejas paraugs, taču parāda, ka jau starpkaru posmā viens otrs autors palaida savu iztēli visai vaļīgi, radīdams tēlus, kurus grūti izskaidrot racionāli. Turklāt interesanti, ka atšķirībā no igauņu absolūti maskulīnā sirreālisma latviešu dzejā šādi eksperimenti saistīti ar sieviešu rakstītiem tekstiem. Arī pēc Otrā pasaules kara sirreāli dzejas tēli atrodami Veltas Sniķeres darbos kopkrājumā "Trīs autori" (1950), kas izdots Stokholmā, savukārt ASV jaunā latviešu modernistu paaudze konsolidējās, pateicoties Mudītes Austriņas 1951. gadā nolasītajam referātam par sirreālismu, [1] kuru viņa ar zināmām iebildēm saskatīja Sniķeres dzejā un, gluži tāpat kā Godiņš apskatāmās izlases priekšvārdā, saistīja ar senākiem tekstu paraugiem un attiecināja jau uz folklorai raksturīgo domāšanas veidu. Tiešas atsauces uz sirreālismu ir Mudītes Austriņas "baletiņos", piemēram, nosaukumā "Tauriņu runas sirreālisma kapu svētkos" (1961). Dažus gadus vēlāk Jānis Rudzītis recenziju par Gunara Saliņa otro krājumu "Melnā saule" (1967) nosauc "Sirreālisma burvība". Savukārt pats Saliņš, recenzēdams naivista Andreja Pablo Mierkalna krājumu "Zvaigznājs" (1981), nosauc viņu par "tautisku un universālu sirreālistu", [2] tā skaidrodams Mierkalna bērna prieku par sirreālisma jēdzienu un fantazēšanu tam riņķī un apkārt daudzos šī krājuma dzejoļos. Padomju Latvijas periodā sirreālisma ietekmes visvairāk saistās ar Jura Helda pirmo krājumu dzejoļiem, jo īpaši viņa "Naktsputna testamentu" (1977), kur tās savijušās arī ar romantismu un simbolismu. Un pats īstenākais un lielākais sirreālists latviešu dzejā neapšaubāmi ir Stefans Ezra Dimiters, kura bērnībā rakstītie dzejoļi apkopoti vairākos krājumos, no kuriem lielāko rezonansi radīja pirmais, "Dzīvi var iSpīpēt" (2003). Pēdējos gados praktiķi un kritiķi mēdz runāt par "asociatīvu" vai "radikāli asociatīvu" dzeju, piemēram, Simonas Orinskas, Andra Ogriņa vai Elīnas Bākules-Veiras gadījumā, tomēr skaidri un gaiši piekabināt tai sirreālisma birku šķiet nepamatoti – tā ir dzeja, kas rakstīta daudzus gadus pēc t.s. klasiskā modernisma ziedu laikiem, kad stili un formas jau mutējušies un bastardizējušies vairākās paaudzēs, tādēļ svērt, cik procentu kurā dzejolī sastāda sirreālisms, cik – dadaisms un cik – futūrisms, imažinisms vai konstruktīvisms, šķiet lieka matu skaldīšana. Taču jānorāda, ka latviešu mūsdienu dzejā, cik man zināms, nav neviena, kas identificētu savu radošo praksi ar sirreālismu.
6
Arturs Alliksārs un Andress Ehins savas sirreālisma variācijas izveidoja padomju laika Igaunijā. Ar Alliksāru latviešu lasītājam jau bijusi iespēja iepazīties Godiņa atdzejotajās izlasēs "Nebūtības varētu arī nebūt" (1998) un "Dzeja" (2013). Alliksārs šķiet visai netipisks sirreālists, jo viņa poētika bieži virzās šķietami sirreālismam pretējā virzienā, metot lasītājam sejā apjomīgus, paradoksiem, tautoloģijām, skaņu un vārdu spēlēm piesātinātus pantus, kuros nojausma par "sarežģītāk nekā parasti" rindām mijas ar "vienkāršāk nekā parasti" posmiem. Piemēram, fragments no dzejojuma "Santa Maria": "Nekas nav šausmīgāks par šaubām. / Kurš pagurst, tas pazušanas vērts. / Kurš svārstās, tas pagaišanai ērts. / Putniem ir pamats lidot un tārpiem caurumot caurumus. / Sliekām ir jābūt slieksmei pēc slīdamības, un bendem jānostīgo karātavu kokles stīgas." (115. lpp.) Šādas pasāžas sarado Alliksāra dzeju ne tik daudz ar sirreālisma tradīciju kā ar t.s. sešdesmitgadnieku paaudzes patētisko, sludinošo stilu, kas kairināja apspiesto Baltijas republiku pamattautu lasītājus ar divdomīgiem mājieniem un ar savu sprediķošanu tiecās daļēji kompensēt reliģiskās brīvības ierobežojumus PSRS ("Brīvībai vajadzīga plūsma un jūsma," Alliksārs tālāk tai pašā tekstā atgādina, 116. lpp.). Taču citos dzejoļos Alliksāra iztēle ieskrienas un paceļas sirreālākās sfērās, piemēram: "Tauriņi ieslīd tavās kaulainajās ausīs un taisa tajās liegas ligzdas" un "Tava izkapts nesniedzas tālu kinētiski kurnošo gurnu biežņā" (107. lpp.). Kopumā Alliksāra teksti var radīt tracinošu iespaidu: ja tos lasa ātri, bez īpašas smadzeņu piepūles, tad rodas sajūta, ka daudz kas paslīd garām, taču, ja sāk uzmanīgi apdomāt katru rindu, tad rodas aizdomas, ka tās rakstītas ar vieglu roku, vēloties lasītāju paķircināt.
8
Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka dzeja pieder pie jaunāko paaudžu igauņu sirreālisma, un arī viņi katrs savā veidā modificē šo tradīciju. Malina teksti šajā izlasē svārstās no visai uzskatāmiem sirreālisma principu demonstrējumiem ("Nasta", 175. lpp., "korķis izgudroja...", 178. lpp.) līdz darbiem, kuru tēlainība šķiet drīzāk alegoriska un pauž kādu nolasāmu ideju. Taču viņa formāli daudzveidīgā kopa beidzas ar asemantiskā valodā rakstītu prozas (?) paraugu, kas šķiet kā tieša atsauce uz dadaista Hugo Balla darbiem. Kompuss, kura tekstos sirreālismu var saskatīt tīri labi, kā vēsta priekšvārds, mīl spēlēt paslēpes ar kritiku un apgalvot, ka patiesībā viņš nemaz nav sirreālists – arī sirreālista cienīgs žests. Bet Haljaks, jaunākais izlasē pārstāvētais autors, mīl formālu dažādību un šeit iepazīstams gan kā blīvu četrrinžu, gan gaisīgāka verlibra, gan modificētu sonetu un dzejprozas autors. Par spīti dažādībai, pēc grāmatas izlasīšanas prātā paliek zināma mehāniskuma sajūta – ir skaidrs, ka visiem autoriem vairāk nekā sirdi plosoša atklātība interesē formāli eksperimenti (šajā grāmatā tos atdzīvina Ehina cilvēcīgā intonācija). Taču no sirreālisma tradīcijā izaugušajiem arī nav iemesla prasīt lielu emocionalitāti – spēles noteikumi šeit ir citi.
[1] Saliņš, Gunars. Vidējā paaudze trimdā. Raksti. 2. sējums: Dzeja; Atdzeja; Raksti. Sast. K. Vērdiņš. Rīga: LU LFMI, 2023, 333. lpp.
0