Baltijas Asamblejas balvas literatūrā laureātu darbu tulkojumu sēriju "Jaunā klasika" sākot
Manā priekšā uz galda stāv trīs glītas Alekseja Muraško dizainētas grāmatas, kas izdotas tikko sāktajā sērijā "Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi". Atzīšos, esmu lasītājs, kam ir gadījies šo to lasīt no igauņu un lietuviešu literatūras, tomēr par ekspertu tajās sevi uzskatīt īsti nevaru, jo šīs valodas nepārzinu. Esmu atkarīgs no mūsu tulkotāju čakluma un izdevēju ieinteresētības, kā arī no Baltijas valstu kultūras budžetu dāsnuma, kas mēdz nosvērt izdevēju svaru kausus par labu baltiešu literatūras izdošanai. Visticamāk, ka bez valsts atbalsta lielākā daļa baltiešu literatūras savstarpējo tulkojumu dienas gaismu neieraudzītu.
Nav noslēpums, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir mazas valstis, un mazas valstis mēdz īpaši atbalstīt savu nacionālo kultūru, lai tā nepazustu lielāku un ekspansīvāku valstu kultūras piedāvājumā. Nav noslēpums, ka daudzas valstis atbalsta arī mākslas t.s. "augstā gala" daudzveidību, finansējot projektus, kuri neuzrunā plašu patērētāju loku un nespēj sevi finansiāli atpelnīt. Baltijas valstīs darbojas kultūrkapitāla fondi, kuri sekmē dažādu mākslas veidu pastāvēšanu, tai skaitā arī literatūru un organizācijas, kas strādā pie šīs literatūras popularizēšanas ārzemēs. Baltiešu rakstniekiem ir izredzes saņemt stipendiju grāmatas sarakstīšanai, baltiešu izdevējiem ir izredzes saņemt atbalstu grāmatas izdošanai, ārzemju tulkotājiem un izdevējiem ir izredzes gūt finansiālu palīdzību šo grāmatu tulkojumu izdošanā, un vēl viņiem visiem ir izredzes tikt apbalvotiem par savu darbību. Ir iemesls apgalvot, ka baltiešu literatūras "augstais gals" (vienalga, ko mēs domātu par tā "augstumu") šobrīd nevarētu eksistēt bez nodokļu maksātāju naudas mobilizēšanas tā atbalstam.
Daļai cilvēku šķiet savāda mākslas procesa pakļaušana nemitīgai salīdzināšanai un vērtēšanai, ar kuras palīdzību noskaidro "labāko". Džeimss F. Inglišs pētījumā "Prestiža ekonomika: balvas, prēmijas un kultūras vērtības cirkulācija", kas veltīts literāro apbalvojumu fenomenam, atskatās uz literāro balvu garo vēsturi, kas "sniedzas vismaz līdz sengrieķu drāmas un mākslas sacensībām 6. gs. pirms mūsu ēras un klasiskā un viduslaiku posma sacensībām arhitektūrā, balvām par muzikālām kompozīcijām, universitāšu eseju balvām un citām kultūras balvām, kas jau agrās Renesanses laikmetā bija nostabilizējusies sistēma. Šī prakse kļūst izplatītāka ar karalisko un nacionālo akadēmiju un pēc tam ar profesionālo asociāciju un izglītoto ļaužu sabiedrību uzplaukumu laikā no 17. līdz 19. gs; jo sevišķi tā uzplaukusi kopš 20. gs. sākuma un vēl joprojām ir klātesoša kā, iespējams, visvairāk pamanāmā kultūras dzīves sastāvdaļa, kas skar katru kultūras universa kaktu – no klasiskās mūzikas līdz tetovēšanas mākslai, friziermākslai un ēdienu fotogrāfijām. Tomēr tā ir un paliek savāda prakse: mūs turpina mulsināt tas, ka mākslinieks tiek šķietami pielīdzināts bokserim vai diska metējam, sekojot izpratnei par mākslu kā konkurēšanu vai sacensību, kurai jānoslēdzas ar viena uzvarētāja pasludināšanu, kā arī nesamērojamība starp zelta medaļām vai kristāla statuetēm, goda diplomiem vai milzīgām naudas summām un mākslinieciskā ģēnija retajiem sasniegumiem, kurus šie objekti tiecas godināt un atspoguļot." [1] Tiesa, Baltijas Asamblejas balvas samērā nelielais apjoms (5000 eiro), kas nav ievērojami lielāks par summām, ko Valsts kultūrkapitāla fonda regulārajos konkursos rakstniekiem iespējams saņemt kā stipendiju grāmatas rakstīšanai, mudina iztēloties šo balvu drīzāk kā simbolisku žestu kopumu, ar kuriem Baltijas valstu politiskā, radošā un intelektuālā elite atzinīgi uzsit uz pleca cits citam un paši sev.
Trīs Baltijas valstis, kuras pasaulē mēdz uztvert kā puslīdz viendabīgu reģionu, kurš ir tik īpašs un nomaļš, ka īsti neierakstās ne Austrumeiropā, ne Ziemeļeiropā, kultūras ziņā patiesībā ir diezgan atšķirīgas. Kad jaunībā satiku citu Baltijas valstu dzejniekus, mēs iedzēruši spējām kopīgi noaurot piedziedājumu no Borisa Rezņika un Valda Pavlovska Atmodas laika trīsvalodu dziesmas "Atmostas Baltija" un ar to kopīgā pieredze parasti arī beidzās. Atmodas laiks un jo sevišķi 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa akcija ir viens no notikumiem, kas tiek uzturēts Baltijas valstu ļaužu kolektīvajā atmiņā. Visām trim grāmatām pievienotajā nelielajā pēcvārdā "Par sērijas nozīmību" par to atgādina Latvijas Republikas kultūras ministrs Nauris Puntulis. Viņa tekstā kopīgā Baltijas valstu nesenā literārā pagātne turpinās ar vēl trim zīmīgiem gadskaitļiem: 1994. gadā pirmoreiz pasniedz Baltijas Asamblejas balvu literatūrā, 2018. gadā notiek Baltijas valstu "lielais kopuznāciens" Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū un 2020. gadā Viļņā tiek parakstīts "triju Baltijas valstu kultūras ministru saprašanās memorands par godalgoto Baltijas Asamblejas balvas literatūrā darbu tulkošanu un publicēšanu". Kā izrādās, latviešu tulkotāji šī memoranda parakstīšanu ir gaidījuši ar manuskriptiem pilnām atvilktnēm, tāpēc pusgadu vēlāk jau varam turēt rokā tā rezultātus. Pateicoties Latvijas Rakstnieku savienības un Kultūras ministrijas iniciatīvai, triju godalgoto autoru grāmatu izdošanai tika piešķirti 25 000 eiro, un par šo naudu Rakstnieku savienība izdevusi trīs grāmatas – divas igauņu un vienu lietuviešu [2].
Pirms ķeramies pie triju grāmatu apskata, mazliet jāpakavējas pie balvas piešķiršanas praktiskās puses. Baltijas Asamblejas balvu literatūrā no 1994. līdz 2020. gadam saņēmuši 27 autori: 10 Lietuvas rakstnieki, 9 Latvijas rakstnieki un 8 Igaunijas rakstnieki, 7 no tām ir sievietes [3]. Balvu pasniedz ciešā sakarā ar abām pārējām Asamblejas balvām – katru gadu droši zinām, ka vienas Baltijas valsts pieteiktais kandidāts dabūs balvu literatūrā, kamēr abu pārējo – zinātnē un mākslā. Tādējādi katras konkrētās balvas piešķiršana lielā mērā ir atkarīga no baltiešu žūrijas vēlmēm vai nu aplaimot konkrētas valsts pārstāvi, vai arī izcelt konkrētu personību, vai arī cīnīties par savas nozares apbalvošanu. Kā savā aizraujošajā grāmatā par literārajām balvām atklājusi igauņu rakstniece Mārja Kangro, patiesībā balvas piešķiršana izvērtusies par visai absurdu rituālu, kurā par visu triju valstu nominētajiem kandidātiem pēc būtības spriest nemaz nav iespējams gan raibā žūrijas sastāva, gan nepietiekamās informētības dēļ, jo, piemēram, nominēto rakstnieku darbi parasti nav pieejami tulkojumos abu pārējo valstu valodās. Par savu dalību balvas žūrijā viņa atceras:
"Pēc papīriem un līgumiem mēs bijām "eksperti", [..] un mums vajadzēja izvēlēties trīs laureātus: literatūrā, mākslā un zinātnē. Tā bija viena no dīvainākajām žūrijām, kādu iespējams iztēloties. Baletdejotājs, rakstniece, producente, ekonomists un folklorists, kuriem jāpieņem lēmums par organiskajiem pusvadītājiem veltītu zinātnisko darbu, neredzētu filmu un viņiem nesaprotamā valodā sarakstītu dzeju. Eksperta darbs tiek veikts, pamatojoties uz CV, baumām un prezentētāja dedzību." [4]
Lai arī šāds atstāsts parāda balvu kā visai neprātīgu un neuzticamu veidojumu, pārskatot laureātu sarakstu literatūrā, rodas iespaids, ka lielākā daļa apbalvoto patiešām ir samērā nozīmīgi rakstnieki. Acīmredzot nacionālās atlases komisijas strādā gana rūpīgi un cenšas izraudzīt labāko, kas nu tajā brīdī pieejams, un nejaušības moments rodas tikai fināla fāzē, kad visu triju valstu izcilības sāk savstarpēji konkurēt, un ne tikai savā starpā, bet arī ar zinātniekiem un māksliniekiem. Turklāt, kā liecina informācija par apbalvotajiem latviešu autoriem, arī uzskati par to, par kādām literārās darbības formām pienākas balva, var krietni atšķirties. Piemēram, Norai Ikstenai 2006. gadā balvu piešķir ne tikai par Imanta Ziedoņa atmiņu grāmatas "Nenoteiktā bija" līdzautorību (vai literāro redakciju), bet arī "kopumā par viņas darbību sabiedrībā un kultūras jomā, kā arī par humānisma ideālu nostiprināšanu sabiedrībā" [5], bet Gundegai Repšei 2018. gadā balvu piešķir "par vēsturiskās romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ideju, koncepciju un kuratores darbību 13 romānu izdošanā, kā arī par romānu "Bogene" kā vienu no šīs sērijas darbiem" [6]. Šādi formulējumi liecina, ka balva atgādina tādu kā ātri skrienošu vilcienu, kurā baltiešu rakstnieks var ielēkt tikai reizi mūžā, brīdī, kad literārajās aizkulisēs valda labvēlīga konjunktūra un kad starptautisko žūriju kādam izdevies nošarmēt ar CV, baumām un dedzību, padusē paķerot to, kas nu tai brīdī bijis pie rokas. Ikstenas labākie romāni, kas jau tulkoti igauņu un lietuviešu valodā, iznākuši vai nu pirms, vai pēc viņas apbalvošanas, tātad saskaņā ar jaunās tulkojumu sērijas loģiku paredzams, ka tagad visi spēki tiks veltīti "Nenoteiktās bijas" tulkošanai. Savukārt no Repšes darbiem nāktos cīnīties pirmkārt par "Bogenes" popularizēšanu Baltijas lasītājiem, nevis, piemēram, par viņas hrestomātiskā krājuma "Septiņi stāsti par mīlu" tulkojumu. Šādus apsvērumus der atcerēties, lasot trīs jaunās grāmatas un domājot, kādu iespaidu tās rada par mūsu kaimiņu literatūru.
Triju apskatāmo grāmatu iznākšanu interneta portālos un medijos pavadīja tādi virsraksti kā "Izdoti pirmie latviski tulkotie Baltijas Asamblejas laureātu darbi" [7]. Šāda informācija, protams, ir neprecīza, jo vairāku Baltijas Asamblejas laureātu darbu tulkojumi Latvijā izdoti jau kopš balvas dibināšanas (faktiski pat krietni pirms tās, jo daži no apbalvotajiem autoriem tika tulkoti latviski jau padomju laikā). Pārskatot latviešu valodā izdotās atsevišķu autoru grāmatas, jāsecina, ka vismaz viena grāmata šobrīd iznākusi lielākajai daļai apbalvoto autoru. Izņēmums ir trīs lietuviešu autori, kas saņēmuši balvas relatīvi nesen [8]. Protams, izdoto grāmatu saraksts ne vienmēr atklāj katra rakstnieka savdabību, jo, piemēram, par Pētera Sautera daiļradi (par viņa apbalvošanu savulaik iestājās Mārja Kangro), iespējams, labāk spriest nevis pēc viņa bērnu grāmatas, bet gan pēc savulaik "Karogā" publicētajiem negantajiem stāstiem. Arī latviešu literatūra jau tiek tulkota abās pārējās Baltijas valstīs – no deviņiem apbalvotajiem latviešu rakstniekiem sešiem ir iznākusi vismaz viena grāmata Igaunijā vai Lietuvā [9]. Rodas jautājums: kas darbojas efektīvāk – atsevišķu tulkotāju un izdevēju interese par spilgtiem darbiem vai institucionalizēta grāmatu sērija, kas koncentrēsies tikai uz tiem darbiem, ar kuriem rakstniekiem izdevies ielēkt balvas vilcienā. Turklāt jāpiemin, ka šobrīd populārākais igauņu prozaiķis Latvijā ir Andruss Kivirehks, bet lietuviešu līdere laikam gan būs Kristina Sabaļauskaite, un neviens no viņiem vēl nav saņēmis Baltijas Asamblejas balvu. Tiesa, arī viņu darbu tulkojumi neiztiek bez institucionāla atbalsta: Sabaļauskaites jaunākās grāmatas "Pētera imperatore" tulkojums iznācis ar lietuviešu finansējumu, bet Kivirehka "Zilais, ragainais dzīvnieks" – ar Igaunijas un Latvijas kultūrkapitāla fondu atbalstu. Faktiski literatūras tulkojumi jau notiek, turklāt Baltijas valstis tajos iegulda līdzekļus, tāpēc jaunā iniciatīva par īpašo godalgoto darbu sēriju savā ziņā ir vēl viens solis literāro procesu institucionalizēšanā, kuras ietvaros izdevēji tiks kārdināti izdot iepriekš atraidītus manuskriptus tāpēc, ka tiem līdzi nāk solīds valsts finansējums.
Šībrīža Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam patīk darināt dažādus salikteņus pēc vācu valodas parauga, un populārākais no tiem laikam būs vārds "valstsgriba". Kā rāda rūpes par Baltijas Asamblejas balvas laureātu daudzināšanu, mūsu brāļu tautu griba sniedzas tālāk par nacionālas valsts robežām, tādēļ domāju, ka pienācis laiks radīt salikteni "baltgriba", ar kuru varētu parocīgi apzīmēt vēlmi attīstīt kultūras sakarus starp Baltijas valstīm. Mūsu apstākļos baltgribu nav iespējams realizēt bez birokrātiskiem lēmumiem, prioritāšu izvirzīšanas un nozīmīga valsts finansējuma klātbūtnes. Turklāt pārliecīga aizraušanās ar mēģinājumiem radīt, atlasīt, godināt un izplatīt baltgribas ietekmē radušos tekstus liecinātu par visa literatūras procesa ideoloģizāciju un institucionalizāciju, kad noteiktas tēmas un intonācijas tiktu apbalvotas kā baltgribas dzīvi paraugi, pārējās un neiederīgās apklusinot.
Dž. Inglišs atgādina: "Patiešām, ja nacionālās akadēmijas un karaliskās biedrības agrīnajā jaunlaiku Eiropā reprezentē mēģinājumu centralizēt materiālo un simbolisko mecenātismu, balvas to mūsdienu formās demonstrē šīs ambīcijas vispārēju sakāvi, saskaroties ar to, ka kultūras lokāciju skaits, kurās pauž atzinību, arvien pieaug. Balva ieliek zināmu varu (ko kultūras sociologi parasti pienācīgi nenovērtē) kultūras funkcionāru rokās – to, kuri organizē un administrē tās no aizkulisēm, pārrauga žūrijas locekļu izvēli, piesaista sponsorus vai mecenātus, rada noteikumus un izņēmumus noteikumos." [10] Respektīvi, līdzās oficiālai varas atzinībai pastāv arī citi kanāli, caur kuriem māksla var nokļūt pie publikas, lai arī vietējā Baltijas kontekstā ir iemesls runāt par tādu kanālu trūkumu, kuri nebūtu saistīti ar valsts institūcijām un to piešķirto finansējumu. Paturot to prātā, ielūkosimies jaunajās grāmatās un jau iepriekš atvainosimies par faktu pārbagātību nākamajās rindkopās, kuru nolūks ir īsi sniegt godājamajiem lasītājiem attiecīgo rakstnieku daiļrades uztveres kontekstu.
Dzejniece un prozaiķe Ene Mihkelsone (1944–2017) balvu saņēma 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Tornis", kas jaunās sērijas ietvaros tagad pilnībā pieejams latviski Guntara Godiņa atdzejojumā. Godiņš ir pieredzējis Mihkelsones tulkotājs – viņš 2014. gadā publicējis rakstnieces romāna "Mēra kaps" tulkojumu. Lasot jauno grāmatu, redzam dzejoļus, kuru tapšanas pamatā ir spriedze starp mūsu apkārtējās realitātes spēju spoguļoties tekstā un teksta radīto realitāti. Šī spriedze tiek ekspluatēta no dzejoļa dzejolī, reti ļaujot lasītājam atpūsties no tās ar kādu liriskāku izpaudumu vai reālistiskāku novērojumu. Mihkelsones dzejoļos šī spriedze jāpieņem kā pašsaprotama un neizbēgama, lai arī tā reti rada jaunu nozīmju un sakarību dzirksteles, vismaz tādas, kas uztveramas lasītājam, kas nepārvalda igauņu kultūras kontekstu. Mihkelsones valodu raksturo atsvešinātība, politiskās varas un birokrātijas nežēlība un bezpersoniskums, birokrātijas sausā datu un faktu straume, kā arī grūti paciešams vēstures mantojums, ar kuru nav iespējams tikt galā.
Viņas stilu raksturo, piemēram, tādas rindas kā "Uz vijoles stīgas kas skan no E valsti valdošās datorzāles / tiek spēlēta viena vienīga nots ko / cilvēka auss nesadzird" (62) vai "Advokātam bija precīzi vērtējoša / vienaldzīga balss / Viņš bija adoptēts nogalinātu vecāku pēctecis / Šķērsojot krustojumu viņš uzticīgi turējās / pie tikko atrastās mātes rokas" (85). Rindas, kas šķiet kā pašmērķīga cinisma demonstrēšana ("Vai mūsu senči nebūtu jauki ja mēs varētu tos / iegrūst kopējā kapā Kremēšana piesārņo gaisu / taču CO2 kvotas veicinās ekonomiku", 95), turpat blakus dažkārt līdzsvaro teksti par autores mātes dzīves pēdējiem brīžiem slimnīcā, kuros empātiju ielasīt jau ir vieglāk (cikls "Post mortem", 96.–100.). Mihkelsone konsekventi izmanto enžambemenu jeb pārnesumu (latviešu dzejā to pazīstam galvenokārt no Edvīna Raupa darbiem), taču viņas izpildījumā tas tiek pārekspluatēts katrā dzejolī, padarot intonāciju monotonu un padarot viņu par bezkaislīgu disharmonijas reģistrētāju, kura mērķtiecīgi lauž dzejas valodu gabalos, neļaudama tiem izaugt pāri ikdienas banalitātēm un intelektuāles prātā gruzdošajam nemieram.
2007. gada balvas laureāts Marcēlijs Martinaitis (1936–2013) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gs. otrās puses lietuviešu dzejniekiem, un ar viņa agrīnajiem darbiem latviešu lasītājam jau bijusi iespēja iepazīties Māra Čaklā atdzejojumā gan lietuviešu dzejas antoloģijā "Viena jūra" (1969), gan Martinaiša dzejoļu izlasē "Acu tumsā, sirds gaismā" (1978). Jaunajai grāmatai par pamatu ņemts Pētera Brūvera atdzejotais Martinaiša vēlīnās dzejas izlases manuskripts, kas, papildināts ar Emijas Grigorjevas atdzejojumiem, tagad ietver gan visu godalgoto krājumu "K. B. aizdomās turamais" (2004), gan arī izlasi no citām grāmatām. Abās Martinaiša latviešu izlasēs atrodami dzejoļi no viņa slavenākā darba, krājuma "Kukuša balādes" (1977, 1986; angļu atdzejojums 2011), kurā darbojas mūsdienās iesviestais folkloristiskais tēls, naivais jokupēteris Kukutis. Martinaiša vēlīnajā dzejā jau grūtāk atrast folkloristiskas atbalsis: K. B. ir tāds kā grāmatas autora alter ego, turklāt dažos dzejoļos pavīd arī Autors kā atsevišķs tēls, kas ar savu klātbūtni jauc galvu K. B. un kalpo par tādu kā postmoderna spoka simbolu (tiesa, kādā dzejolī Martinaitis "postmodernistu ākstības" piemin visai īgnā tonī (25)).
Godalgotās grāmatas dzejoļi, šķiet, tomēr krietni atpaliek no Martinaiša spēka gadu dzejas – tajos izpaužas zināms apnikums un nogurums, ko radījusi 21. gadsimta informācijas pārbagātība un straujās pārmaiņas pasaulē, kuru vairākkārt reprezentē izgāztuves tēls. Ja nu par kaut ko K. B. varētu turēt aizdomās, tad visdrīzāk par negribētu seksismu, dzejoļos minot sievieti vienā elpas vilcienā ar zvēriņiem un bitēm (16) vai attēlojot kā anonīmu seksa objektu (32, 37). Arī idealizētais mīļotās Margaritas tēls, kas spēj uzkurināt Martinaiša iekāres fantāzijas ("Puskrēslā tu iznāci no Renesanses gleznas, [..] vieglā caurspīdīgā tērpā / tu man glīti tuvojies stāviem soļiem", 41), tiek ne tikai apjūsmots, bet arī privātīpašnieciski un aizbildnieciski komandēts. Martinaiša jaunības dzejoļos sieviešu tēli tomēr bija daudzveidīgāki – piemēram, lieliskajās krājuma "Saulgrieži" (1969) modernajās "raudu dziesmās" darbojās dažādas dīvainītes un muļķītes, kurām neviens nepieprasīja iemiesot ideālo sievišķību, taču savādā kārtā viņu tēli paliek atmiņā daudz spilgtāk nekā Margaritas tradicionāli sievišķīgie atribūti.
Divas no trim Jāna Tetes (1964) izlasē iekļautajām lugām jau izrādītas uz Latvijas teātru skatuvēm. Luga "Krustojums ar galveno ceļu jeb Pasaka par zelta zivtiņu" (1997) iestudēta 2000. gadā gan Valmieras teātrī Andresa Normeta režijā ar oriģinālo nosaukumu, gan arī Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa režijā ar nosaukumu "Brīvais kritiens" ar Agnesi Zeltiņu galvenajā un vienīgajā sieviešu lomā, turklāt pēc šīs lugas tapusi ASV uzņemtā Mika Ozoliņa režisētā filma "3 of Us" (2009), kurā Zeltiņa šo lomu spēlē vēlreiz. Savukārt luga "Daudz laimes ikdienā" (2001) parādījusies uz neatkarīgo teātru skatuvēm: ar nosaukumu "Daudz laimes" tā Ivara Lūša režijā izrādīta neatkarīgas producentu grupas iestudējumā kinoteātrī "Rīga" (2009), savukārt "Teātra TT" ceļojošais iestudējums Jura Strengas režijā tika nokristīts "Daudz laimes laulības dzīvē!" (2013). Kā grāmatas priekšvārdā min Rūta Karma, šī luga izrādīta arī Latvijas amatierteātros. Abas lugas ir asprātīgi uzrakstītas komēdijas, kas stāsta par vidējā postpadomju igauņa nepiepildāmajām alkām pēc laimes, naudas, mīlestības, seksa un aizraujošas dzīves. Jo sevišķi tas sakāms par "Krustojumu", kuru arī grāmatā var lasīt ar neatslābstošu uzmanību kā aizraujošu trilleri. Savādi, ka Tete Baltijas Asamblejas balvu 2002. gadā saņēmis ne tikai par sprigano lugu "Daudz laimes ikdienā", bet arī par trešo grāmatā iekļauto lugu "Tilts" (2000), visai juceklīgu absurda gabalu, kas tagad, pēc divdesmit gadiem, liekas kā atvilktnē glabājams pārpratums, nevis spilgta liecība par baltiešu radošo ģēniju.
Pēc triju grāmatu izlasīšanas var piekrist Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem, ka šie ir kvalitatīvi realizēti izdevējdarbības projekti [11]. Varam kopā ar viņu cerēt, ka sērijas turpinājumā būs iespējams strādāt arī ar apjomīgākiem tekstiem, tai skaitā romāniem, kas, domājams, cels lasītāju interesi. Taču nevar noliegt, ka tikko iznākušās grāmatas uzrāda problēmu, ar kuru nāksies saskarties visiem godalgoto baltiešu darbu popularizētājiem un izdevējiem: kā tikt galā ar faktu, ka rakstnieki ne vienmēr saņēmuši balvu par savām labākajām grāmatām? Par katru cenu izceļot tieši apbalvotās grāmatas, mēs visdrīzāk iegūsim rindu ar glīti iesietiem, plauktā noliekamiem sējumiem, kuru izdošanā būs ieguldīts ne mazums naudas un kurus ministrs varēs lepni rādīt pārējo Baltijas valstu kultūras ministriem, bet kuri, iespējams, visai kūtri mēros visa šī garā literatūras radīšanas, publiskošanas, izvērtēšanas, apbalvošanas, tulkošanas, popularizēšanas un pārdošanas procesa finiša taisni – ceļu uz lasītāju maciņiem, somām, grāmatplauktiem un, pats galvenais, sirdīm un prātiem. Un vēl man radās lūgums tiem, kas šogad sēdēs balvas žūrijā: redziet, šosezon mums radies viens romāns, kas pavisam noteikti ir šīs balvas cienīgs. Vai varētu, lūdzu, iedot to balvu Kalnozolam par viņa "Kalendāru" jau tagad, kamēr viņš ir dzīvs, jauns un sildās lasītāju atzinības saulītē? Drošības pēc jāpievieno neliela uzruna pārējiem baltiešu žūrijas locekļiem, kas, iespējams, izšķirs balvas likteni, nesaprotot ne vārda no tā, kas rakstīts nominētajās grāmatās: "Kalnozols – very good writer, very good book, vote for him!"
[1] English, James F. The Economy of Prestige: Prizes, Awards, and the Circulation of Cultural Value. Cambridge, MA – London: Harvard University Press, 2005, pp. 1–2.
[2] Labāko Baltijas literatūru turpmāk izdos visās trīs valodās. 2020, 29. jūl.
[3] Balvas laureāti literatūrā: Tenu Ennepalu (EST, 1994), Uldis Bērziņš (LV, 1995), Judīte Vaičūnaite (LT, 1996), Jāns Kaplinskis (EST, 1997), Sigits Geda (LT, 1998), Jāns Kross (EST, 1999), Jānis Rokpelnis (LV, 2000), Justīns Marcinkevičs (LT, 2001), Jāns Tete (EST, 2002), Vītauts Bubnis (LT, 2003), Pēters Brūveris (LV, 2004), Haso Krulls (EST, 2005), Nora Ikstena (LV, 2006), Marcēlijs Martinaitis (LT, 2007), Knuts Skujenieks (LV, 2008), Inga Ābele (LV, 2009), Ene Mihkelsone (EST, 2010), Arvīds Jozaitis (LT, 2011), Aivars Kļavis (LV, 2012), Donalds Kajoks (LT, 2013), Pēters Sauters (EST, 2014), Māris Bērziņš (LV, 2015), Sigits Paruļskis (LT, 2016), Vlads Brazjūns (LT, 2017), Gundega Repše (LV, 2018), Lēlo Tungala (EST, 2019), Birute Jonuškaite (LT, 2020).
[4] Kangro, Mārja. Manas balvas. Punctum, 2019, 22. maijs. Tulk. Maima Grīnberga.
[5] Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņems Nora Ikstena. 2006, 10. nov.
[6] Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņems Gundega Repše. 2018, 25. sept.
[7] Izdoti pirmie latviski tulkotie Baltijas Asamblejas laureātu darbi. 2021, 21. janv.
[8] Latviski tulkotie Baltijas Asamblejas balvas igauņu un lietuviešu laureāti (balvas saņemšanas secībā): Tenu Ennepalu ("Robežvalsts", 1995 [ar ps. Emīls Tode]; "Saules vergi", 1998, tulk. G. Godiņš), Judīte Vaičūnaite ("Zemei pieskaroties", 2002, tulk. H. M. Majevskis), Jāns Kaplinskis ("Kas ko ēd, kurš kuru apēd", 1993, tulk. R. Karma un G. Godiņš; "No putekļiem un krāsām", 2001; "Acs", 2010; "Tā pati upe", 2012; "Balts papīrs un laiks", 2014, tulk. G. Godiņš), Sigits Geda ("Sokrats runā ar vēju", 2004, tulk. K. Skujenieks), Jāns Kross ("Ar Klio acīm", 1978, tulk. Dž. Plakidis un A. Žīgure; "Ķeizara trakais", 1999; "Lidojums uz vietas", 2002; "Profesora Martensa aizbraukšana", 2011; "Stūrgalvības hronika", 2012, tulk. M. Grīnberga), Justīns Marcinkevičs ("Priede, kas smējās", 1964, tulk. B. Jaunzeme; "Asinis un pelni", 1967, tulk. B. Saulītis; "Mindaugs", 1971; "Vai, vai, vai, cik auksti!", 1971; "Katedrāle", 1974; "Mažvīds", 1980; "Dienasgrāmata bez datumiem", 1987; "Carmina minora", 2005; "Lidojošās priedes", 2011, tulk. D. Avotiņa), Jāns Tete ("Tilts", 2020, tulk. R. Karma), Vītauts Bubnis ("Arberona", 1971; "Kalte", 1973; "Zem vasaras debesīm", 1977; "Baltais vējš", 1978; "Nesēto rudzu ziedēšana", 1982; "Alkanā zeme", 1983; "Krustā sistais balodis", 2013, tulk. D. Avotiņa), Haso Krulls ("Kad akmeņi vēl bija mīksti", 2017, tulk. G. Godiņš), Marcēlijs Martinaitis ("Acu tumsā, sirds gaismā", 1978, tulk. M. Čaklais; "K. B. aizdomās turamais un citi dzejoļi", 2020, tulk. P. Brūveris un E. Grigorjeva), Ene Mihkelsone ("Mēra kaps", 2014; "Tornis", 2020, tulk. G. Godiņš), Arvīds Jozaitis ("Rīga – cita civilizācija", 2014, tulk. P. Balodis un I. Znotiņa), Pēters Sauters ("Bērnu grāmata", 2007, tulk. M. Grīnberga), Sigits Paruļskis ("Trīs sekundes debesu", 2004, tulk. D. Meiere), Lēlo Tungala ("Daudzpusīgais ronis", 2014; "Biedrs bērns", 2018, tulk. G. Godiņš; "Sniegavīra Ludviga laime", 2018, tulk. M. Grīnberga). Donaldam Kajokam, Vladam Brazjūnam un Birutai Jonuškaitei pagaidām nav iznākušas grāmatas latviešu tulkojumā.
[9] Igauņu un lietuviešu valodā pieejamie latviešu autori: Uldis Bērziņš ("Kukaiņu soļi", dzejas izlase, lietuviešu val. tulk. V. Braziūnas, S. Geda, V. Kukulas, K. Nastopka un G. Šlapelytė, 1997; "Kukaiņu soļi", igauņu val. tulk. H. Jürisson, M. Traat, I. Saks, 1998), Jānis Rokpelnis ("Lirika", dzejas izlase, lietuviešu val. tulk. V. Braziūnas, 2005), Nora Ikstena ("Dzīves svinēšana", igauņu val. tulk. I. Saks, 2001; lietuviešu val. tulk. V. Adamonytė, 2004; "Jaunavas mācība", igauņu val. tulk. I. Saks, 2003; "Mātes piens", igauņu val. tulk. I. Tālberga un Contra, 2018; lietuviešu val. tulk. L. Laurušaite, 2019), Knuts Skujenieks ("Es pabiju tālos ciemos", dzejas izlase, lietuviešu val. tulk. V. Braziūnas, S. Geda, J. Strielkūnas, 2004), Inga Ābele ("Uguns nemodina", lietuviešu val. tulk. V. Adamonytė, 2007; "Klūgu mūks", lietuviešu val. tulk. E. Untulis, 2016). Aivaram Kļavim, Mārim Bērziņam un Gundegai Repšei pagaidām nav iznākušas atsevišķas grāmatas igauņu un lietuviešu valodā.
[10] English, James F. The Economy of Prestige, p. 52.
[11] Ratniece, Sandra. Izdoti Baltijas Asamblejas balvas literatūrā laureātu darbi: intervija ar Arno Jundzi. Kultūrzīmes, 2021, 10. febr., 6.–7. lpp.
12