Pilni līksmes mēs mīžam uz viņu kapiem

Es reiz biju muzejā , kur ļoti plaša kolekcija par Centr. un Dienvidamerikas vēsturi. Kasē man teica,ka audio gids neesot, bet pie vitrīnām redzu,ka ir norādes audigidu numuriem. Man jānoskaidro - kas par lietu. Netālu ir atvērta viena no vitrīnām un tur darbojas vairāki cilvēki. Pieeju un jautāju un viņi izskaidro situāciju , ka uz doto brīdi audiogidi tiek gatavoti jaunai sezonai , bet ka lūk viņi te visi esot speciālisti un labprāt manus jautājumus atbildēšot. Un visi tik jauni un tik smuki un es tā sakautrējos. Pēkšņi nevienu jautājumu nevaru noformulēt. Tik kad biju visu izstaigājusi un izdomājusi, ko gribu jautāt - tad viņi bija prom.

Iespējams šī muļķīgā , nevietā mulšana un kautrēšanās ir manas paaudzes iezīme, un es to vērtēju kā tādu savu mazvērtības un nekulturālības iezīmi.

Vai - kad esmu Latvijā - bieži šokējos,cik nekulturāli esam, kaut gan ārzemēs - ļoti spilgti sevi pieķeru situācijās, kad pati nepasveicinu, paldies nepasaku, neatvainojos utt. Dusmojos uz sevi un lamāju par zābaku, bet atkal - nu nevaru uzlekt aigstāk par dibenu

Telos.lv ir pārspriedums par medijpratību - par patesību, ko es sasaistu pirmkārt, ar izglītību. Un izglītība bez grāmatām nav iespējama.

Okupācijas laikā labas grāmatas bija par blatu, tagad - labas grāmatas atkal var nopirkt tikai turīgie.

Teorētiski mums būtu jābūt ļoti ļoti kulturālai sabiedrībai, bet praktiski esam palikuši tāda maza, sašķelta un sarīdīta tautiņa,kur nabagie uztur bagātos.

Starp citu- Atmodas laikā uz Latviju veda otro rociņu grāmatas un lielākā daļa no pasaules lit un popzin. klasikas man ir no šīm otro rociņu grāmatām mīkstos vākos
Nu ir pagājuši 30 gadi - ir tūkstošiem grāmatu - viena psr otru skaistāka izdota, bet par sabiedrības iespēju tās lasīt un sagaidīt pasaules kultūras kanonu - tas nav....un slijti,ka nav