Par Andra Kalnozola romānu "Kalendārs mani sauc" ("Orbīta", 2020)
Dramaturga, režisora un aktiera Andra Kalnozola pirmais romāns jāuzskata par 2020. gada lielāko pārsteigumu latviešu prozā. No vienas puses, viņa pirmās literārās publikācijas notikušas jau pirms gadiem divdesmit, bet no otras puses, viņa vārdu mēs parasti saistām ar teātri un dramaturģiju. Kalnozola pašiestudētās lugas "Benzīnvīrs" ("Dirty Deal Teatro", 2015) un "Aizvakar vienmēr" (Ģertrūdes ielas teātris, 2016) jau cienītājus ir pieradinājušas pie viņa intereses par mazo cilvēku neparastajiem un skumjajiem likteņiem, taču romāna formāts ļauj Kalnozola galvenajām tēmām izpausties gluži episkā apjomā un intensitātē. Brīdī, kad rakstu šo tekstu, romāns jau izpelnījies sajūsmas pilnas lasītāju atsauksmes, grāmatas otrā tirāža ir izpirkta un portāla "Goodreads" lietotāji nedod tam mazāk par piecām zvaigznītēm. Iespēju robežās saglabājot vēsu prātu, mēģināšu pastāstīt, kādu iespaidu romāns atstāja uz mani.
Romāna galvenais varonis Oskars ir liels un stiprs vīrietis, kuram, iespējams, ir apmēram tikpat gadu, cik grāmatas autoram, un kurš dzīvo kādā Latvijas mazpilsētā. Nojaušams, ka Kalnozols, visticamāk, raksta par dzimtajiem Talsiem, taču lasītājs drīkst iztēloties, ka runa ir par nekonkrētu apdzīvotu vietu. Oskaram kaut kas nav kārtībā "ar nerviem", tādēļ viņš dzīvo pie savas astoņdesmitgadīgās mammas, pārtiek no invaliditātes pabalsta un apzinās, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Par spīti savai kaitei, Oskars mīl dzīvi un cilvēkus un grib palīdzēt tiem, kam klājas grūti, laiku pa laikam iesaistoties labdabīgās un labdarīgās aktivitātēs. Tiesa, apkārtējie viņa uzvedību un nodomus bieži pārprot, tādēļ Oskars regulāri iekuļas situācijās, no kurām iespējams izkļūt, tikai apklustot, ātri aizbēgot vai arī piedzeroties un paslēpjoties skapī. Galvenā lieta Oskara dzīvē ir nelaimīga, neatbildēta mīlestība uz skaistu meiteni, kuras vārdu viņš nezina. Tādēļ viņš iemācījies no galvas visu latviešu vārdadienu kalendāru, jo ikviens sieviešu vārds var būt īstais, bet vīriešu vārdi vienkārši kaut kā "pieķērušies klāt". Romāns izseko 52 nedēļām jeb vienam gadam Oskara dzīvē.
Viena no romāna satriecošākajām kvalitātēm ir Kalnozola izveidotā īpašā valoda, kādā domā, runā un raksta Oskars. Viņš valodu lieto kā bērns, kurš jau prot sastādīt pareizus teikumus, tomēr visu laiku pieļauj nelielas, burvīgas jēgas nobīdes, kļūdiņas un arī pa kādam apzinātam jociņam. Rezultātā romāna teksts dzirksteļo no neparastiem teikumiem, kas bērna kristāltīrajā skaidrībā izsaka dzīves ikdienišķos paradoksus un romāna varoņa mutē ieguļ pilnīgi dabiski. Oskars ir liels gudrinieks, jo viņam ir laba atmiņa, tādēļ viņš labi atceras dažādas frāzes, ko noklausījies televizorā vai kaut kur izlasījis un dažkārt izmet sarunās ar pieaugušajiem, lai arī to nozīmi līdz galam nesaprot. Pēc romāna izlasīšanas rodas grūti pārvarama vēlme atdarināt Oskara runas veidu – tik pašsaprotams un iedarbīgs tas šķiet.
Oskara nesteidzīgais dzīves ritms nosaka arī romāna stāstījuma uzbūvi. Brīžiem viņš sasparojas, iecer kādu projektu, kura realizēšanai nepieciešama sadarbība ar citiem cilvēkiem, un, par spīti trauksmei un neveiklībai, atrod draugus un sadarbības partnerus, ar kuriem kopā pasākt lielas lietas. Savukārt citbrīd viņš ieraujas sevī, un tad dienasgrāmatas formā rakstītais teksts kļūst apcerīgs, sevī vērsts un nekas "īpašs" nenotiek veselām nedēļām, kamēr seko nākamais aktivitātes vilnis. Grūti pateikt, cik lielā mērā šāda forma ir apzināta izvēle un cik – liecība par pirmā romāna tapšanas grūtībām, taču tā jebkurā gadījumā kļūst par efektu. Lasītājs tiek aicināts nesteidzīgi iejusties Oskara neparastajā domāšanā un piebremzēt savas alkas pēc Holivudas filmu scenārijiem radniecīgas sižeta attīstības, kuras gaitā varoņa piedzīvojumi vienmēr kļūst arvien interesantāki, līdz visbeidzot viņš aci pret aci ar savu galveno ienaidnieku pārdabiski episkā cīņā izglābj pasauli. Kalnozols māca saskatīt skaisto un šausmīgo arī necilā un trūcīgā dzīvē – to aizraujošu dara Oskara atziņu, piedzīvojumu un ideju pārbagātība, kas rūpīgi tiek pierakstīta dienasgrāmatā.
Šī pārbagātība zināmā mērā sarado Kalnozola romānu ar citu svaigu "Orbītas" sērijas izdevumu – Māras Poļakovas tulkoto Leonīda Dobičina romānu "N-pils", neparastu Staļina laika krievu modernisma darbu par autora bērnības pilsētu Daugavpili jeb Dvinsku 20. gadsimta pirmajos gados. Abi romāni vēsta par provinces pilsētām, kurās it kā nekas nenotiek, taču dzīvi interesantu padara informācijas druskas par notikumiem lielākās un svarīgākās pilsētās. Turklāt abu romānu pasaules aina veidojas, to galveno varoņu nespējas (disability) ietekmēta: Dobičina romānā tā ir zēna sliktā redze, kas neļauj būt pārliecinātam, ka pieredzētais tiek uztverts pareizi, savukārt Kalnozola Oskars dzīvo ar zināmu nepilnvērtības apziņu par savu "bērna prātu", kura dēļ viņa skatījums uz pasauli ir atšķirīgs no citiem.
Vēl viena romāna šķautne ir dzīve postpadomju provincē, kurā ik uz soļa atrodamas liecības par pagātni: Oskars studē vecu telefona grāmatu ar padomju laika ielu nosaukumiem, pilsētiņā rēgojas likvidētas slimnīcas ēka un pamestu fabriku teritorijas un arī Oskara draugu un paziņu vidū ir cilvēki, kuri dzīvo gadu desmitiem senā pagātnē ar tās ideoloģiskajiem nospiedumiem. Kalnozols šo negribēto vintage eksistenci sakāpina līdz groteskai, liekot saviem varoņiem vākt ziedojumus vecā, bet ļoti glītā un noderīgā kastītē ar nacistiskās Vācijas simboliem un cept piparkūkas senā, bet vēl labi izmantojamā komunisma zvaigznes formā. Kalnozols aiztaupa lasītājam daudz no šādas vides smaguma, atstādams to tikai kā izteiksmīgu fonu – kā pamesta teātra skatuvi, uz kuras var notikt pilnīgi viss.
Tomēr pati galvenā Kalnozola romāna kvalitāte laikam gan būs Oskara neremdināmā vēlme būt labam un darīt labus darbus. "Būt labam" dažkārt nozīmē nesameloties, neizlikties vai ievērot mērenību, bet citreiz šī vēlme izaug līdz apņēmībai parūpēties par tiem, kam klājas grūti, kas ir nabadzīgi, veci, atstāti bez radiem un draugiem. Tā Oskara dzīvē cits pēc cita ienāk cilvēki, pret kuriem viņš jūt altruistisku draudzību un mīlestību un kuri, viņa apņēmības savaldzināti, atbild ar to pašu. Lasot romānu, nešķiet svarīgi, vai šāda sižeta attīstība ir iecerēta kā reālistisks stāstījums vai arī mazliet groteska alegorija par gaišuma nešanu vistumšākajos provinces kaktos: tā ir skaistas un labas pasaules vīzija, kurai no visas sirds gribas noticēt.
Oskars, bērnībā pavadījis mokošu un pazemojošu laiku ārstniecības iestādēs, skaidri apzinās, ka nevēlas tajās nokļūt atkal, tāpat kā nevēlas dzīvot trūcīgu, vienmuļu sociāli atstumta margināļa dzīvi un nenovēl tādu arī citiem. Kalnozola varoņa centieniem ir arī sava dramatiskā, varbūt pat traģiskā puse: Oskaram jācīnās ar domu, ka viņš nav mīlestības vērts, tādēļ nav nekādas jēgas tuvoties savai ideālajai meitenei, jo vienīgā iespēja saglabāt sapni par mīlestību ir turēties no tās objekta nomaļus. Nonākot līdz apjausmai par savu jūtu vērtību, viņa pasaule romāna nobeigumā mainās: mīlestība kļūst par viņa dzīves jēgu, kas neatturami vilina jaunos piedzīvojumos ārpus pierastās provinces.
Kalnozols neidealizē savu galveno varoni: Oskars ir pilns ar dažādiem stiķiem un niķiem, viņa sirds ne vienmēr ir tīra kā dimanta oliņa, taču viņa apņēmība vērst lietas par labu arī tad, ja ir skumji, savaldzina gan starp dzīves pabērniem iegūtos draugus, gan arī lasītāju. Rezultātā lasītājs saņem varenu mīlestības, labestības un cerības vakcīnu, kas grāmatas nobeiguma daļā izraisa kaut ko līdzīgu katarsei: autora uzburtā pasaule ir neveikla, nepilnīga un, ļoti iespējams, pat ne sevišķi reāla, taču Oskara neparastās draugu kompānijas savstarpējo attiecību skaistums un dziedinošais spēks mudina arī lasītāju izdarīt kaut ko labu un cildenu. Iespējams, visas pasaules glābšanu var atstāt Holivudai un, sekojot Kalnozola varoņa paraugam, der parūpēties par kādu tuvākajā apkaimē, kas ir vientuļš, nabadzīgs, vecs vai skumjš. Mīlestība ir reāla, un mīlestība ir darbs, mums saka Kalnozols. Darbs, kas jāveic pašam ar sevi, noticot, ka esi mīlestības cienīgs, un darbs citu labā, kas var atmodināt mīlestībai un draudzībai.
Kalnozols ar šo grāmatu nostājas līdzās Kristīnei Želvei, Jānim Joņevam un Dainai Tabūnai – autoriem, kuru debijas grāmatas guva lasītāju un kritikas ievērību, pateicoties gan stāstnieka talantam, gan reālistiski izzīmētajai darbības videi, gan prasmei uzburt ticamus tēlus un izraisīt lasītājā empātiju. Šīs prasmes mūsdienu latviešu prozā, kuras pamatstraume draud izirt pačalojumos par attiecību peripetijām vai narcistiski pretenciozā mikroprozā par visu un neko, ir zelta vērtē, tādēļ atliek cerēt, ka Kalnozols rakstīšanu turpinās (arī viņa dzejoļi ir valdzinoši, piemēram, "Pitraga poēma" tepat "Satori"). Varbūt viņš izlems rakstīt šim romānam turpinājumu? Jau tagad mati ceļas stāvus, iedomājoties, kas tik viss varētu atgadīties ar neprognozējamo Oskaru, sekojot savai mīlestībai plašajā pasaulē.
0