Recenzija
18.09.2012

Pateikt vairāk

Komentē
0
Saglabā

Par Ingmāras Balodes grāmatu "alba", apgāds "Mansards", 2012

Šoruden Dzejas dienās līdz ar jau ierastiem un vēl nebijušiem pasākumiem atvēršanu piedzīvo arī divi dzejas krājumi, no kuriem viens ir Annas Fomas debijas krājums "Jaunā Vāgnera klusēšana", bet otrs – dzejnieces un tulkotājas Ingmāras Balodes otrais dzejoļu krājums "alba". Domāju, ka otrās grāmatas savā ziņā tiek gaidītas pat vairāk par pirmajām – ja debija iepazīstina lasītājus ar autora poētiku, mākslinieciskajām prasmēm un trūkumiem, tad otrā grāmata rāda, vai autors apstājies pie jau sasniegtajām meistarības virsotnēm, slīdējis lejup vai, protams, visveiksmīgākajā gadījumā, devies tālāk, meklējot jaunas poētikas noskaņas un izteiksmes iespējas. Pati I. Balode vienā no krājuma sākuma dzejoļiem par savu pirmo grāmatu ("Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli", 2007) izsakās šādi: "Ja vien atmiņa / nenostājas pa ceļam: / ar pēkšņu aizkaru plīvošanu istabā, / ar to, kā jutu tevi elpojam, / ar Varšavas nāriņu pastkastītē, ar drosmi, / ar gaidīšanu no vilciena, / agriem āboliem, manu pirmo grāmatu, / kur viss šis ietilpināts, / pārmēram lietojot vārdus "mīlestība", "tu", "rokas"." (8. lpp.) Šāda atskatīšanās uz pagātnē rakstīto var būt tulkojama atšķirīgi – gan kā ironiskas pārdomas, gan kā it kā loģisks un racionāls dzejas pazinējas spriedums, gan kā norāde uz to, ka krājumā pārmērības ar citētajā dzejolī piesauktajiem trim vārdiem vairs nav sastopamas. Kaut arī es kā lasītāja nepiekrītu autores secinājumam par pirmo grāmatu, tomēr, ja ar dzejolī sacīto ir tieši vai netieši gribēts norādīt uz to, ka "albas" valoda ir vairāk izkopta un tai piemīt lielāka precizitāte, tad šī norāde ir izrādījusies pilnīgi patiesa, jo otrajā krājumā tekstus veido meistarīga, bagāta, tomēr reizē ļoti tieša valoda.

Manuprāt, valoda ir atslēgvārds, kas izsaka šīs grāmatas būtību. Es neteiktu, ka autore kopš "Ledenēm" atmetusi liekvārdību, drīzāk dzejas valoda ir transformējusies no plūstoša garrindu stāstījuma uz koncentrētāku un tiešāku izteiksmes veidu. Nav tā, ka krājumā nebūtu garu dzejoļu ar garām rindām, tomēr salīdzinājumā ar "Ledenēm" noteikti ir daudz mazāk tekstu, kuri gan vizuāli, gan saturiski līdzinās dzejprozai. Ja tā var sacīt, ar mazāku daudzumu vārdu kļuvis iespējams pateikt vairāk nekā agrāk. Valodas ietilpīgumu nešaubīgi veicinājusi tulkošana un atdzejošana. Tie autori, kurus I. Balode latviskojusi, krājumu bagātīgi apdzīvo gan pavisam tiešā veidā, piemēram, dzejolī "Ņujorka": "Klau, savādi, ka tieši šobrīd / es Skailera "Himnu dzīvei" tulkoju. / – Mikolaj, tie visi dzejnieki: gan Eliots, gan Paunds, / un e. e. kamingss, Ferlingeti, / Ginsbergs, H. D. arī – / tie nepieskaroties pa lielo zemi iet / viens otra pēdās / tā kā vilku bariņš" (20. lpp.), arī daudzos citos dzejoļos piesaukti tulkojamie autori, gan netieši – tie mīt valodā, atsaucēs, netiešās norādēs, pilsētās, pa kurām pārvietojas un kurās dzīvo dzejas varone. Un jāatzīstas, ka šo rakstnieku un dzejnieku, kā arī citu slavenību blīvā klātbūtne krājumā mani mulsina, tas ir neizskaidrojams un, protams, subjektīvs mulsums. Pārlasot grāmatas dzejoļus vairākkārt, netieku skaidrībā, vai daudzās balsis un sejas, kas tajā mājo, grāmatai nāk par labu vai tomēr ne. Valoda neapšaubāmi ir ieguvusi apskaužami plašas dimensijas, kas ir ļoti būtiski, galu galā valoda un prasme ar to rīkoties ir literatūras pamatā, turklāt, atsaucoties uz dzejnieka Arta Ostupa kādā nesenā Dzejas dienu pasākumā sacīto, autoram, kurš daudz lasa, būtu muļķīgi pārmest, ka lasītais ienāk viņa darbos, jo tā ir savā ziņā tāda pati ikdienišķība kā jebkas cits, un tomēr mani neatstāj sajūta, ka svešās balsis "albā" ir pārāk uzmācīgas, līdzīgi kā fona mūzika, kura kļūst traucējoša, ja to sāk atskaņot pārāk skaļi, ar dažiem izņēmumiem, piemēram, dzejolis "Pamosties", kas liek sajūsmā aizrauties elpai: "Pamosties rudenī jūlija pēdējā dienā. / Lietus piespriež vīrieša sejai vēl vienu dienu. / Uz salas nomirst Ingmars Bergmans. / Visas zemeņu lapas, pulksteņi un nedrošie laivinieki aizver acis. Līst tā, it kā caurās / plaukstas gribētu paņemt rokās to zemespleķi, uz kura mīt tādi, kas skatās pretī / aukstajam karogam. Melnbalti, ilgi kadri." (23. lpp.) Šis dzejolis, kuru šeit citēju pilnā apjomā, pēc manām domām, ir viens no spožākajiem "albas" tekstiem, tajā spilgti atklājas autores jauniegūtā prasme, izmantojot salīdzinoši nedaudzus vārdus, uzburt blīvus un daudzkrāsainus pasaules un tās radītā pārdzīvojuma tvērumus. Varbūt man kā lasītājai grāmatā ir par maz šādu elpu aizraujošu dzejoļu, bet tas, kā jau minēju, ir subjektīvi un nebūt nemazina dzejas kvalitāti, galu galā, neviena autora pienākums taču nav mani nepārtraukti sajūsmināt un pārsteigt. Un nav jau arī tā, ka pārsteigumu un sajūsmas nebūtu vispār, ir jau pieminētais dzejolis "Pamosties", ir, piemēram, tādas rindas kā "(..) veids, kā tu / mani nodevi, līdzinās desmitiem / stabulīšu, kas izliktas pa namu / jumtiem, un gadiem / tajās, dziedādams, svelpdams, līst lietus." (31. lpp.), ir jau 2008. gadā iznākušajā dzejas diskā "Inflatio Poesis" dzirdētais dzejolis "uzzīmēta" (25. lpp.) un citas iepriecinošas valodas un poētikas epizodes. Grāmatā praktiski nav neskaidras vai neveiklas izteiksmes, prātā nāk vienīgi dzejoļa "uz lidostu" sākuma rindas: "tu it kā brauc uz lidostu man pakaļ / bet patiesībā sēdies taksī un brauc tikai atpakaļ / dūmi šoferim pīpējot sitas pret stiklu kā akvārijā / balss netrāpa telefonā trāpa tajā parkinga kartē." (40. lpp.)

Otrajā krājumā mainījušās dzejas varones uzturēšanās vietas. Ja "Ledenēs" tās lielākoties ir dažādas Rīgas nomales, tad šeit dzejas varone un "pārējie" lielākoties mitinās svešās pilsētās: Varšavā, Krakovā, Prāgā, Ņujorkā u. c., kas krājumam piešķir mazliet rēgainu noskaņu, it kā viss tītos tādā kā dūmakā, kurā nekam lāgā nevar uzticēties, vietas, cilvēki, pilsētas, it viss šķiet mainīgs un gaistošs: "agrais uzziedēja visagrāk, pirmo / galdiņu izcēla tieši / uz ielas, atspulgā Latvija pārtapa / Itālijā, bet Itālija tikmēr / sabruka kādā mazākā pilsētā." (41. lpp.) Te rodas jautājums: vai autore šajos valodu, kultūru un pilsētu labirintos bēg un cenšas paslēpties vai, tieši pretēji, atrod sevi? Man "alba" atbildi uz šo jautājumu tā līdz galam nespēja sniegt.

Viena no I. Balodes poētikas niansēm, kas man vienmēr šķitusi ļoti pievilcīga, ir gaiši skumjā dzejas intonācija – dzeja nav nedz histēriski līksma, nedz izteikti drūma un depresīva. Tieši šis aspekts piešķir tai valdzinošu maigumu: "es tevi pataisīšu par vijolei derīgu koku / par taustiņu vēsajām mugurām / pāri slīdošu roku / par to kas dobji / par to kas ieskanas kā pulksteņi kā mākoņi kā domas." (30. lpp.)

Kaut arī mana personiskā sastapšanās ar "albas" dzejoļiem ir izvērtusies nedaudz mulsinoša un mīklaina, tā nenoliedzami ir viena no pamanāmākajām pēdējā laika latviešu dzejas grāmatām, kuras autore meistarībā rīkoties ar valodu noteikti pārspēj daudzus no mūsu dzejniekiem.

Tēmas

Katrīna Kuduma

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!