Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma

Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu "Kailsals", Pētergailis, 2012

Dainas Sirmās debijas krājums "Kailsals" man ir negaidīts un ļoti iepriecinošs literārs pārsteigums. Tā ir grāmata, kas izlasāma vienā paņēmienā un ko gribas lasīt un pārlasīt vēl un vēlreiz, un katrā no šīm reizēm tajā izdodas uztaustīt kādu līdz šim nepamanītu šķautni. Autores dzejas pasaule ir neizskaistināta, blīva, spēcīga un apbrīnojami precīzi izzīmēta, šīs poētikas radīto sajūtu intensitāte dažbrīd ir elpu aizcērtoša gluži kā kailsals.

Atzīšos (cerībā, ka šajās lamatās neiekritīs citi potenciālie grāmatas lasītāji), ka pie krājuma lasīšanas ķēros ar zināmu skepsi, jo ar autores tekstiem līdz šim nebiju pazīstama, taču jau pie pirmajiem dzejoļiem sapratu, ka šī dzeja neliek vilties, tieši pretēji, secinu, ka tā ir viena no spēcīgākajām pēdējā laika debijām Latvijas dzejas telpā.

Reti kuram dzejas krājumam ir atrasts nosaukums, kas tik precīzi raksturo grāmatas kopnoskaņu. Kailsals sevī ietver divus raksturlielumus: salu – aukstumu un kailumu – atklātību, atvērtību, neslēpšanos, tiešumu. Tieši tā es izjūtu autores pasaules tvērumu: "Dzīve izzāģēta kā mežs, (..) būs vieta putenim ieskrieties,/ aizklājot bedres/ ar savām svelošām segām." (21. lpp.) Tā ir skatīšanās acīs pasaulei tādai, kāda tā ir, bez izpušķojumiem, izlikšanās, pasaulei ar visām tās plaisām, dubļiem un tumsu. Kailsals nav tikai laikapstākļi, bet pasaules izjūtas un tvēruma forma: "gadalaiki vairs nemainās – kailsals/ zaļdzeltenie lazdu skaru putekļi – kailsals/ Jāņu nakts līgo/ pūkainā veļu migla ir kailsals" (75. lpp.), tomēr te nevalda bezcerība vai sastingums, bet gan stipra dzīvības uguns, kas spalgo aukstumu iztur: "uguns guntiņa tuvu tuvu blakām/ ledus grēdu kristāliskajā vizmā." (75. lpp.)

Autores teksti atspoguļo sievietes pasaules izjūtu un redzējumu – nobriedušu, brīžiem skarbu, ilūzijas un pasaules izskaistināšanu atmetušu, tomēr pilnu maiguma un iejūtības. Krājuma pirmās četras nodaļas noslēdzas ar dzejoļiem par sievieti, kas vairs nav jauna, bet pāri pusmūžam, šie teksti, izņemot pēdējo "kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.), kuru es uzskatu par ievērojamu atkritienu stilistikas un citu poētisko kvalitāšu ziņā, ļoti spilgti atklāj sievieti kā mīļoto, māti un arī meitu, šajos tekstos sievietes tēlā it kā saplūst visas viņas iespējamās lomas, visas esamības un laiki: "sieviete ar bērnu nogūlās dārza šūpuļtīklā kā šūpulī abi divi." (55. lpp.) Sievietes tēls autores dzejā top vēl ietilpīgāks, jo atklāj ne tikai sievišķās būtības izpausmes dažādās paaudzēs un lomās, bet arī, kā jau Ronalds Briedis grāmatas ievadvārdos norāda, ietilpina sevī arī tautas vēstures un nacionālās identitātes veidošanās un nostiprināšanās noskaņas. Sieviete ir sākums un beigas, punkts, kurā sakoncentrējas viss, kas jau noticis un kas vēl notiks: "Dikļu rijā pirms trīssimti gadiem/ es biju jau skolotāja." (13. lpp.) Iepriecinoši, ka D. Sirmās dzeja atšķiras no tā sauktās sieviešu dzejas, tā spēj pārsteigt ar poētikas tiešumu (it kā vienkāršību) un reizē ietilpīgumu un dziļumu. Šī nav spilgtu krāsu, krāšņu dziesmu vai mutuļojošu pilsētas dzīvi iemiesojoša dzeja, tā ir ziemeļnieciski skaudra un reizēm gandrīz šokējoši precīza sievietes būtības atklājēja. Autores dzejoļi atklāj pasaules, vēstures un dabas ainas no sievietes skatpunkta.

Ļoti iepriecina autores valoda, šajā dzejā praktiski nav liekvārdības, kas, pēc manām domām, ir visai reta parādība. Lakoniskums un izteikta precizitāte kopā ar pamatīgu un autorei raksturīgu tēlu sistēmu (dabas, gadalaiku u. c tēli) veido stabilu, oriģinālu un pārliecinošu poētiku. Dzejniece valodu lieto prasmīgi, tekstiem nav raksturīgas manipulācijas ar valodu, tukšas valodspēles, rotaļas ar vārdiem šeit ir izteiksmes līdzeklis, nevis pašmērķis. Kā spilgtākie piemēri minami dzejoļi "rāvokšņa taka dūkņā" (17. lpp.) un "tikai lauskas uz mutes zemē mitrajā" (19. lpp.), kur teksta saturiskā būtība nepazūd mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un valodspēļu biežņā: "rāvokšņa taka dūkņā/ dancina mani no ciņa uz cini/ izrotā ar purva mirti/ nober sulīgu dzērveņu sauju kā ēsmu (..) garās lietavas izskalo puvi/ jauno dzinumu mirgā/ lai akaču šūpās nāk paisums/ peldināt brīvi ļaudis un zirgus.” (17. lpp.)

Vēl viena liela krājuma veiksme ir dzejoļu izkārtojums, ļoti spēcīgi un pārliecinoši teksti mijas ar atelpas dzejoļiem, tādējādi neliekot lasītājam pagurt no dzejas uzburto sajūtu intensitātes. Dzejoļi, kas, manuprāt, veido grāmatas kodolu ("Pagrabs", "līdz lidojumam tikai piecas minūtes", "sals iestiklo upi", "es tevi gaidīju tāpat kā tavus brāļus un māsas", "Baikāls II", "gadalaiki vairs nemainās – kailsals", "cikls par sievieti pusmūžam pāri" un daudzi citi lieliski dzejoļi), izkārtoti piecās krājuma daļās proporcionāli tiem tekstiem, kas ļauj ievilkt elpu ("Ar katru dienu es kļūstu jaunāka", "uz muguras, kuru tev pagriezu", "Lielais sprādziens kosmisko tuvību" u. c.). Krājumā praktiski nav dzejoļu, kas noskaņas vai māksliniecisko kvalitāšu ziņā šķistu neiederīgi, varbūt vienīgi jau iepriekš minētais dzejolis "Kundze iet ūdenī lēnām" (71. lpp.). Man netop skaidra ne šī dzejoļa par sievieti ar krūšu un zobu protēzēm būtība, ne tā loma krājuma kopainā. Nedaudzos dzejoļos vietām parādās autorei principā neraksturīgas banalitātes un dzejā jau līdz apnikumam novazātas frāzes, piemēram, "un visas pasaules skumjas izšuj sudrabā" (14. lpp.), "sirdslietās, sirdslietū" (15. lpp.), "notiesā mani uz dzīvi" (29. lpp.), "durvīs iecirstā sirds" (35. lpp.). Tomēr gribas uzsvērt, ka šīm sīkajām neveiksmēm neizdodas sabojāt krājuma pārliecinošo kopainu, kas man kā, iespējams, diezgan piekasīgai dzejas lasītājai ir viens no daudzajiem grāmatas radītajiem pārsteigumiem.

Uzskatu, ka Daina Sirmā latviešu literatūrā sevi ir pieteikusi ar ļoti veiksmīgu un spilgtu debiju. "Kailsals" iekļaujas latviešu sieviešu dzejas kopainā, tomēr iepriecinoši, ka autorei piemīt savs, atšķirīgs rokraksts un savdabīga poētika.

Varu atzīties, ka krietnu laiku manās rokās nebija nonācis dzejas krājums, kas radītu tās gandrīz smeldzošās prieka tirpas un aizrautību, kura robežojas ar elpas trūkumu, liekot noprast, ka grāmata ir tevi savaldzinājusi, notvērusi savos tīklos, kaut kādā ziņā likusi iesaistīties. "Kailsals" noteikti ir viena no tām grāmatām, kas mani ir padarījušas mazliet laimīgāku.