*
tumsa ir vienīgais ceļš kuru mēs protam izvēlēties
pat pilsētā kurā ceriņi visu gadu zied
un rīti aust nevienu nesāpinot
tikai saules švīkas un kafija mazliet smaržo pēc zaudētām mājām
tu zini – sejas neatceros
tikai pieskārienus
tie šūpojas kā stikla lodītes
veido apli
kā viss kas ieperinājies tevī
neļaujot atrast patvērumu –
novīt ligzdu tur ārā
melnas logu ailes aizšvīkst un aizzib
tumšos mutuļos zvēro bet neslīkst bailēs
ļaudis runā čukstus tikko paverot lūpas
izdomā stāstus par tevi
bet nebaidies
esi mana mīlestības vēstule nepabeigtā
*
mēs esam tik smieklīgi vientuļi kā
kaut kur uzcelti un atstāti sniegavīri,
mums klājas labi, tikai reizēm naktīs
virs mums atveras sāpīgas putnu ēnas,
un mēs nevaram pateikt, no kurienes tās
un uz kurieni vedīs un, protams,
nevaram gulēt, tad tu saki, ka esot tik
noguris kā sniegs koku zaros,
es saku, ka gribu sagriezt savu atmiņu,
ietriekt tajā nazi kā fotoalbumā, jo vairs
negribu zināt, ka patiesībā mums nav
nekā cita, pie kā turēties, kā vien
elektrības vadi, tie parasti maskējas
par greznu kāpņu margām
vai tavām rokām, tādās naktīs mēs
ķeramies koku zaros, kas saskrāpē
seju un nolauž nagus, bet nesastopamies
*
man patīk vēstuļu smarža, –
dienām un nedēļām neatplēstas,
tās vēros sauli, ko negribu redzēt,
un tumsu, ko gaidu,
vēros, kā pēdējiem spēkiem
griežu sevi ap planētas asi
bet ēnas kā rāvējslēdzēji
paslēps manas vēstules dārgās,
nesalasāmi rokraksti kļausies pie sirds,
(es sargāšu, un sargās mani),
pat brīžos, kad planēta griezīs mani ap sevi
kā mirstošu zvaigzni
es bieži nelasu vēstules savas,
lai smaržo un sargā,
kad dienas deg,
mirdzēdamas kā meiteņu rokas,
kas asiņo viesnīcu istabās
manas dienas ir krustdūrieni dzīvā miesā,
sirdspukstus nākas pielāgot pulksteņu ritmiem
bet reizēm starp grāmatām, smaržīgām šallēm un tumsu
es atrodu vēstules neatplēstas
*
es gribu būt kāda cita un aizmirst
lai vēnas ir vieglas līnijas debesīs
ne zilganbāls kamols
satinas kamols man kaklā kā skudru pūznis
kā tuksneša vējš kuru jāmācās norīt jo
runā ar laiku tas sadziedē
dažkārt es atceros tik daudz ka man sareibst galva
pēcpusdienu ar mango tēju un seksu trijatā
stikla lausku naivā ķēniņa acī
cēlumu ar kādu pilsētu smailes ik rītu
atgriežas vecmāmiņu un krustmāšu pastkartēs putekļainās un krēslainās istabās
vīrieti ar divriteni kliedzam telefona klausulē ka viņš neesot
neko pazaudējis vai nejauši izmetis laukā
vilcienu no tuneļa sapnī
un pat to kā smaržoja šampūns ar kuru mazgāju matus
tajā dienā kad devos satikt tevi vienā no daudzajiem pilsētas parkiem
kuru atrast bija nežēlīgi grūti
es nezinu cik mūžības kā garlaicīgi metro vagoni paslīdēs garām
līdz atmiņas mani apžēlos un atstās
vienu
*
šeit mājas ar debesīm saaug kā lūpas
pirmsmiega skūpstā, šīs pilsētas tilti
ir uzzīmēti tā, ka virzienu izvēlies vienreiz,
nevaru fokusēt skatienu, nevaru noskaidrot,
kurš pieradinājis laumiņas un lapsenes apdzīvot
mūsu sapņus, un nezinu, kurš pieskatīs
fotogrāfijas, rotaļu zvērus un puķes, kad
manis te nebūs ilgi, bet atceries, nāves nav, tikai miegs
šeit lūpas ar debesīm saaug,
tu gribi, lai uzrakstu mājas, kas izaug par tiltiem,
pār kuriem laimīgi ļaudis iet,
bet mājas šeit diemžēl ir klintis visasākām radzēm
zem pilsētas upe,
tev jāpeld būs vienam
*
Viņa ilgojas prombūtnes tādas, kurā viņu vairs neaizsniegtu
putnu klaigas, kas jaucas ar raudām blakusistabā, un tas milzīgais,
sevī velkošais spēks, kas maina ziedu izkārtojumu vāzē un visus pulksteņus
noregulē ačgārni.
Pat tad, kad tie sen aizvākti, tikšķēšana nerimstas, iegraužas viņā kā upe.
Tagad viņa ir roboti krasti. Baidās no nedzīviem priekšmetiem – durvju slēdzenēm, kurpju kastēm un istabas augiem, jo zina,
ka lietas mēdz pārtapt (citas līnijas, citi vaibsti).
Elpot vēl nekad nav bijis tik grūti.
VIŅA = PROMBŪTNE = MĀJAS
*
mana māja ir šķirsts, un es esmu plūdi,
ne ūdens, bet
puķu plūdi pāri palagiem un spilvendrānām,
nāvi var pierunāt, var pierunāt dzejoļskumjas
un reizēm laiku – pa ciparnīcu rotējošu pelikānu,
kā arī meiteni stundām ilgi dzert kafiju
jūsu uguns un eļļas pilsētā.
mana māja ir putnu būris milzīgā kokā,
es tur sēžu un spēlēju domu spēles un reizēm kārtis,
nelasu grāmatas, lasu tumsu un iešuju brūcēs,
kā mēteļu oderēs slepus iešuj viltotas pases.
0