Par sevi neko daudz nevaru pateikt. Man ir 17 gadu. Vārdi mani vienlīdz valdzina un biedē. Autore
*
es nerakstu vēstules dēmoniem
piedalos baložu medībās uz ielu stūriem
saules verdošos rītos smēķēju sāpošu kaklu
un neraudu naktīs pirms iemigt
bet vienalga es redzu –
šo pilsētu šo maigumu –
aizslēgtajā darzā rūgtace meitene baro zvirbuļus
kapsētās iedēstīti krusti
kā mūsos iedēsta nāvi
(un tad tā aug aizvien lielāka)
pārtop par augli sievietes vēderā
ak iemērciet pirkstus jautājumu debesīs
kas ir mājas?
dūmainās virtuvēs dzert baltu kafiju un raudāt
kādu rītu jūs noplūks kā dzeltenas narcises
un varbūt meitenē pārtrūks
šī pilsēta
un maigums
*
diena iekāpj aizkaru krokās kā sieviete iznākusi no tumsas
no jūras trausla krasta līnija apvijas mugurai un
izirst čaukstošos sapņos zudušās robežas
nogrimušas plakstiņu siltumā pārtop gaismas kliedzienos
bet acis nenogurstoši lūkojas gleznā no kuras
viņa izpeldējusi tikai pirms tūkstoš samtainiem mirkļiem
laiks ir sāpes kas savērpjas dūmu gredzenos zīmējot pieskārienus pavasaris uz māju fasādēm zīmē tevi
alkatība šūpojas sejās kā smalka kristāla lustra
es gribu atgriezties gavilēt pelnu dziesmu bet manas
balss saites ieaugušas zemē ietriecas koku saknēs
(kā jau visi kas nogalina nevainīgos es mēģinu slēpties)
draudīgi Bībeles motīvi rinķo virs jumtiem putni aizlidojuši
pārlaist vasaru aiz polārā loka
diena ir saplosīta un maiga
viņa ir nākusi caur stikla lauskām un krāsu okeāniem
lai apžilbtu saulē
un pilsēta beidzot taptu akla no baltuma
(zīmē ceļu prom no manis)
vārdi kad tu tos vairs negaidi ietriecas tevī kā
saniknotas bites
(bet es taču nezogu)
es vienkārši zinu ka plaisas siltuma palos nesadzīst vien
pārklājas ar reibinoši narkotisku miglu kurā
samirkušiem matiem mēģinu noslīkt bet
migla ir gaistoša un salda
olīvzaļš klusums ietin dienu kā maizi kas smaržo
pēc ārprātīga rūgtuma un melnas zemes
Dievs sargā miegu no manas alkatības
rūgtas ir debesis un aizgūtnēm jāplēš līdz
balta āda pārklājas rētām
izdzēs atmiņas atgriezies debesīs kuras nolija pār mums
aizgājušajā pavasarī un turpini dziedāt
*
pirms nozvana jūsu modinātājpulksteņi pirms atveras slēģi un balta abpusgriezīga gaisma kā rūdīts un uzticams kareivis nostājas sardzē un dzīve izaug par milzīgu kalnu bez virsotnes
melni saldi augļi šūpojas zaros
kas ir jūsu izstīdzējušie pirksti
zilgani tumsas stiebri aiz nagiem
ar tiem pieaugusi visa istaba gluži kā apburtā pļavā jūs guļat
un acis ir atvilknes
no tām izlien rēgi kā vēstules
kā rūsgani suņi garāmslīdošu automašīnu aizmugurējos sēdekļos
tvanošās pēcpusdienās ieslodzītie
(nerādi viņiem slepenās ceļazīmes un vēstures avotus un
nestāsti par sauli kas spoguļojas asmeņu galotnēs
nestāsti viņiem vairs neko svarīgu)
jūsu miegs smaržo pēc slāpētām raudām
un vēl
pēc zilganām vīnstīgām kas caur aizvērto logu tiecas iekšup
arvien iekšup un tuvāk kodolam tīklam ēnai
tam ko varētu saukt arī par dvēseli
un
viss
ko jūs esat zaudējuši
naktīs griežas ap jums neaprakstāmā ātrumā
kā raķetes pa apli
tumsas
ātrumā
(un lai ir svētīta šī upe
kurai jūs netiekat pāri)
tāpat kā nevarat tikt pāri savām bērnības bailēm
dusmām un plēsīgai nekad necaurejamai mīlestībai
(un iegaumējiet)
varbūt šī nakts ir vienīgā fotogrāfija kuru izdevies attīstīt
bet viss pārējais – nejauši izgaismojusies filmiņa
*
debesis kā pirms sniega savādi cilvēki zem mūsu logiem ceļ teltis
tu esi izmisums sasprēgājušām lūpām mēģini izvilkt kristāla lauskas no acu zīlītēm un aizdedzināt sevi ar zaļganās lietavās izmirkušiem sērkociņiem
ledus vientulību sološie skursteņi izelpo lūgšanas ciparnīcu mēmo laiku es apmainu pret mulsumu un rītiem kuros mana dzīve nav bezdibeņa mala bet līgana laiva brūni caurspīdīgos ūdeņos
logi ir atvērti adāmadatas izdurtas cauri pulsējošiem nervu galiem mani mēmi pelēkie mēmi smejošie
vilcieni
elpas varbūt
un oktobris asina nagus
*
neaizmiedz pilsēta mana rūgtā
kad upeņu krāsas skumjas un ēnas gulstas tevī
kā sievietes laivās kad dodas bez airiem
meklēt putās smejošo Jēzu tā it kā būtu viegli
izārdīt sevi
kā kritušas lapas pazūd zem lāpstu vēzieniem
neaizmiedz pilsēta
es iešu skaitīt lūgšanas tavos pamestajos tempļos un
tavos melnajos klajumos meklēšu sudraba ziedus
dzer sarkanu indi nāc sēru vītolos paspēlēt arfu
mirdzošos čūkstošos parkos
kad mutes pilnas ar laiku un miegu
un izaugt sev pašai cauri
un neredzēt debesis
tikai sarkanu vizuļojošu sniegu
0